Pret vilku ar dzelzsbetona sētu?

Šajā medību sezonā Latvijā atļauts nomedīt 410 vilkus. Lai gan limits salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu ir palielināts, mednieku vidū tas joprojām raisa daudz jautājumu. Vai šāds vilku skaits var apturēt populācijas pieaugumu un mazināt uzbrukumus mājlopiem, mājdzīvniekiem un medību suņiem? Cik precīzs ir oficiālais vilku populācijas vērtējums, ja vilki netiek uzskaitīti tāpat kā citi medījamie dzīvnieki? Un vai visa atbildība par dzīvnieku pasargāšanu būtu jāuzņemas tikai to īpašniekiem? Kā limitu, vilku skaita vērtēšanu un iespējamos situācijas risinājumus vērtē Latvijas lielāko mednieku organizāciju vadītāji?

Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs.

Foto: No personiskā arhīva

Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs: “Šogad noteiktais vilku nomedīšanas limits – 410 dzīvnieku – ir stipri par mazu. Protams, labi, ka limits vispār ir palielināts, tomēr tas neatrisinās problēmu, ko rada vilku populācijas pieaugums. Tas drīzāk ir mēģinājums ar mazo pirkstiņu aizlāpīt cauru deķi.

Limits noteikts atbilstoši pašreizējam sugas aizsardzības plānam, tāpēc būtiskas pārmaiņas iespējamas tikai ministriju un politisko lēmumu līmenī. Ja atbildīgās institūcijas nespēj vienoties par nepieciešamajām izmaiņām, mednieku iespējas situāciju ietekmēt ir ierobežotas.

Pašlaik medniekiem un mājlopu īpašniekiem atliek pašiem domāt par drošību un izmantot visus normatīvajos aktos atļautos līdzekļus, lai pasargātu savus dzīvniekus. Taču medību suņus nosargāt ir īpaši grūti. Mājlopus iespējams turēt aplokā vai aizsargāt ar žogu, bet medību suns strādā mežā un visu laiku ir pakļauts riskam. Arī es pats ar šo problēmu sastopos un katrās medībās domāju par suņa drošību.

Uzskatu, ka vilku uzbrukuma risks medību sunim nav kaut kas tāds, ar ko mums vienkārši būtu jāsamierinās. Vietās, kur vilkus intensīvāk medī un tie baidās no cilvēka, suņi ir apdraudēti daudz mazāk. Latvijā vilki ir sastopami praktiski visur, tāpēc medību suņi nepārtraukti atrodas riska zonā. Vilki jau ir kļuvuši par pastāvīgiem iemītniekiem arī Pierīgā. Agrāk tie šeit tikai reizēm ieklīda, bet tagad uzturas pastāvīgi. Manuprāt, arī daļa suņu, kuri mežā pazūd bez vēsts, nevis vienkārši pazūd, bet kļūst par vilku upuriem.

Lai vilku populācija turpmāk nepalielinātos, gadā būtu jānomedī vismaz tūkstotis vilku. Cik liela populācija Latvijā ir patiesībā, pateikt ir ļoti grūti. Ja vairākus gadus pēc kārtas tiek nosaukts viens un tas pats skaitlis – ap 1400 vilku –, tas nešķiet loģiski. Vilkiem katru gadu dzimst mazuļi, turklāt pēc to izplatības redzams, ka populācija turpina augt. Pašlaik gandrīz vairs nav vietu, kur vilku nebūtu.

Kāpēc oficiālais populācijas vērtējums vairākus gadus nemainās, man ir grūti komentēt. Es nezinu, vai tam ir politiski vai kādi citi iemesli, taču šāds nemainīgs skaitlis, redzot situāciju dabā, nešķiet ticams.”

Juris Buškevics, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs.

Foto: No personiskā arhīva

Juris Buškevics, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs: “Mani vienmēr ir pārsteigusi atbildīgo dienestu maksimālā piesardzība, nosakot vilku nomedīšanas limitu. Ja šāda piesardzība tiktu ievērota visās ar medniecību saistītajās jomās, par to varētu tikai priecāties. Taču pašlaik rodas jautājums, kāpēc tieši vilku limita noteikšanā tiek izmantota šāda pieeja.

Vilkus Latvijā neuzskaita tāpat kā citus medījamos dzīvniekus. Tos tikai novērtē. Tādēļ mums nav pietiekama zinātniskā pamatojuma, lai precīzi pateiktu, cik vilku ik gadu būtu jānomedī. Pašlaik limits tiek palielināts ļoti piesardzīgi, katru gadu pieliekot klāt vien dažus dzīvniekus. Protams, arī par šo palielinājumu ir jāsaka paldies, tomēr 410 vilku limits noteikti ir par mazu.

Ja mums nav zinātniski pamatotu datu par vilku skaitu, būtu nepieciešams vismaz praktisks pētījums par populācijas attīstību. To varētu veikt, uz laiku atceļot nomedīšanas limitu un ļaujot vilkus medīt atbilstoši mednieku reālajām iespējām. Ja vairākus gadus pēc kārtas bez limita izdotos nomedīt arvien vairāk vilku, tas skaidri liecinātu, ka populācija pieaug. Ja nomedīto vilku skaits sāktu būtiski samazināties, varētu vērtēt, vai nav pienācis laiks medības atkal ierobežot.

Protams, nomedīto dzīvnieku skaitu var ietekmēt laikapstākļi un citi faktori. Tomēr pēdējos gados vilku nomedīšanas limits tika izpildīts jau līdz Ziemassvētkiem, un tas liecina, ka vilku medīšanas iespējas Latvijā nav mazas. Pašlaik mēs faktiski taustāmies tumšā istabā – ar maksimālu piesardzību nedaudz palielinām limitu un gaidām, kā populācija uzvedīsies. Šāda pieeja medniekus nevar apmierināt, jo medību saimniecībā ir nepieciešama skaidrība un datos balstīta kārtība.

Jau ziemā publiski izteicu viedokli, ka šajā sezonā būtu nepieciešams vismaz 500 vilku limits. Toreiz man pat pārmeta, ka nosaucu tik konkrētu skaitli. Taču arī 500 vilku nebūtu problēmas galīgais risinājums. Skaidrs ir viens – pašreizējais 410 vilku limits ir nepietiekams.

Atsevišķs jautājums ir par to, ko darīt lopkopjiem un privātmāju īpašniekiem, kuri tur mājlopus vai mājdzīvniekus. Atbildīgie dienesti publiski norāda, ka īpašniekiem pašiem jārūpējas par savu dzīvnieku aizsardzību. Taču reizēm rodas iespaids, ka drīz tiks ieteikts būvēt dzelzsbetona žogus, rakt aizsarggrāvjus vai veidot citus nocietinājumus.

Ierastie aploku žogi un elektriskais gans bieži tiek atzīti par nepietiekamu aizsardzību. Tas zināmā mērā ir saprotams, jo šie žogi galvenokārt paredzēti, lai mājlopus noturētu tiem atvēlētajā platībā, nevis lai apturētu apņēmīgu plēsēju. Tomēr nav taisnīgi visu atbildību par vilku uzbrukumu novēršanu uzlikt tikai dzīvnieku īpašniekiem.

Ir skumji, ja problēma tiek risināta šādā veidā, iespējams, lai valstij nebūtu jāmaksā kompensācijas par vilku nodarītajiem zaudējumiem. Daudz lētāk un saprātīgāk būtu palielināt vilku nomedīšanas limitu. Tas mazinātu ne tikai uzbrukumu risku, bet arī arvien pieaugošo sabiedrības konfliktu ar atbildīgajām valsts iestādēm.”