Medniekstāsti. Pīļu medības ar pilnu iegremdēšanos

1. aprīlis. Joku diena! Ja kāds šo stāstu stāstītu man, neticētu nevienam vārdam! Taču zvēru pie vecā Minhauzena biszālēm, to es piedzīvoju pats uz savas ādas!

Oktobra beigas. Tas laiks, kad mednieka dvēsele jau dzīvo starp miglu, niedrēm un vakara cuku, jo medībās ar dzinējiem nekādi nav veicies!

Tā arī es kopā ar medību kolēģi, visnotaļ cienījamu vīru, nolēmām doties ezerā uz rudens pīlēm. Ezers, kā jau oktobra beigās pieklājas: aizaudzis ar niedrēm, vietām pat ar tik romantisku noskaņu, ka laiva jāstumj vairāk nekā jāairē. Tāda sajūta, ka tur pat līdakas peld apkārt ar zābakiem kājās!

Airēju. Airēju vēl. Un vēl.

Dienas laikā paspēju pārdomāt savu dzīvi, nākotni, munīcijas cenas un to, kāpēc medību biedrs visu laiku sēž un komentē, bet airi ir tikai manās rokās…

Bet pīļu – nulle!

Saule jau laidās uz rietu, taču priekšā vēl bija vakara cuka. Es jau biju gandrīz pieņēmis, ka šodienas lielākā trofeja būs tulzna plaukstā, kad pēkšņi… Nez no kurienes, taču viss ezers bija pilns ar pīlēm! Tās spietoja kā bites pavasarī!

Laiva kustējās. Mēs kustējāmies. Viss kustējās. Un tad… vienā mirklī pamanīju, ka kolēģis ar visu bisi rokās ienirst ezerā ar seju pa priekšu. Nākamajā sekundē jau pats izpildīju akrobātisku elementu, kas varētu rotāt jebkuras cirka trupas repertuāru, un ar cienīgu plunkšķi, tikai atmuguriski, sekoju viņam…

Kad iznirām, skats bija dramatisks: koka laiva līdz bortiem pilna ar ūdeni. Vienīgais, kas šajā haosā saglabāja mieru un cieņu, bija binoklis, kas joprojām stāvēja laivas priekšgalā. Tāds kā admirālis uz grimstoša kuģa. Kolēģim rokās bija viņa divstobrene, bet manas rokas bija tukšas…

Pieķērāmies pie laivas. Mēģinājām sataustīt zemi. Zem kājām dūņas un niedru sakneņi… Ūdens man līdz krūtīm, un nepameta sajūta, ka pamazām grimstu dziļāk! Tūlīt ūdens būs jau līdz ausīm!

Sākām smelt ūdeni ārā. Par laimi, laivā bija palicis arī smeļamais trauks – vienīgais ekipējums, kas tajā brīdī bija svarīgāks par bisēm!

Kolēģis, būdams vieglāks un optimistiskāks, ierāpās laivā un turpināja smelt.

Kad arī es biju laivā, man pēkšņi pieleca, ka manas bises jau nav! Būs jāraksta iesniegums policijā! Kolēģis visai lietišķi noteica: “Meklēsim! Varbūt paveicas!”

Vēl šodien nesaprotu, kā, bet ar airi izdevās bisi sataustīt! Tā plakaniski gulēja apmēram pusotra metra dziļumā, ērti iekārtojusies uz niedru saknēm kā pensionārs šūpuļkrēslā.

Ar airi izcelt neizdevās… Kolēģis padomāja un noteica: “Nu labi… es esmu vieglāks…” Un vēlreiz ienira ūdenī. Kad pēc pāris sekundēm viņš bija atpakaļ, viņam rokās bija mana divstobrene! Sveika un vesela, tikai sasodīti slapja!

Airējām uz krastu tādā tempā, ka pat pīles sāka mūs cienīt. Slapji, dubļaini, ar niedru pušķiem matos – izskatījāmies kā jaunas, ļoti šaura profila folkloras kopas dalībnieki!

Pie automašīnas iestājās klusums. Galvenais jautājums – vai pults vēl dzīva? Nospiedu pogu:

“Pik!” Mašīna atslēdzās. Tajā brīdī es tiešām noticēju augstākiem spēkiem!

Iedarbinājām motoru, novilkām slapjās drēbes un, gandrīz kā no mātes miesām nākuši, steidzāmies mājup.

Mājās izkārām ieročus žāvēties un šo notikumu atzīmējām tā, kā pienākas īstiem medniekiem: ar dziļu analīzi un filozofiskām pārdomām!

Un pats neticamākais – lai arī oktobra ezers mūs bija pieņēmis kā savējos, iesnas mēs tā arī nedabūjām, toties stāstu – uz visu mūžu!