Lāči, cilvēki un uzticēšanās. Kāpēc vietējās kopienas jāuzklausa? "Lāčus vajag iznīcināt visus!"

“Lāčus vajag iznīcināt visus!” Ar šādu frāzi sākās kāda nejauša saruna picērijas rindā Itālijas Trento provincē. Taču tikai desmit minūtes vēlāk tas pats cilvēks jau teica ko pavisam citu: “Patiesībā pietiktu, ja aizvāktu tikai tos dažus problemātiskos lāčus. Pārējie var mierīgi dzīvot mežā.”

Šis šķietami vienkāršais atgadījums kļuva par vienu no spilgtākajiem piemēriem antropologu pētījumā par cilvēku un lielo plēsēju līdzāspastāvēšanu Itālijas Alpos. Tas parāda, cik maldīgs var būt priekšstats, ko rada skaļi virsraksti un sociālie tīkli. Cilvēku viedokļi reti ir melnbalti. Daudz biežāk tie ir sarežģīti, pretrunīgi un balstīti personīgajā pieredzē. Tieši to apliecina arī nesen publicēts antropoloģiskais pētījums par Trento ieleju iedzīvotāju attieksmi pret lāčiem un vilkiem.

Konflikts nav tikai par lāčiem

Pēc 2023. gada traģiskā gadījuma, kad lācene JJ4 nogalināja skrējēju Andrea Papi, Itālijā sabiedriskās diskusijas kļuva īpaši asas. Tomēr pētnieki secināja, ka konflikta sakne nav tikai dzīvnieku skaita pieaugums. Patiesībā runa ir par uzticēšanos.

Brīdinājuma zīmēs Itālijā, Trento provincē.

Foto: Publicitātes

Antropologi atteicās no tradicionālajām aptaujām ar atbilžu variantiem par vai pret. Viņi mēnešiem ilgi dzīvoja kalnu reģionos, apmeklēja ganības, runāja ar medniekiem, zemniekiem, sēņotājiem, mežstrādniekiem un vietējiem iedzīvotājiem. Mērķis bija saprast ne tikai cilvēku viedokli, bet arī to, kā šie uzskati veidojas. Sabiedrība nav sadalīta divās nometnēs.

Pētnieki identificēja piecas attieksmes grupas – no pilnīgas lāču pieņemšanas līdz kategoriskai pārliecībai, ka līdzāspastāvēšana nav iespējama. Tomēr vairāk nekā 60% respondentu atradās pa vidu. Viņi nebija ne dedzīgi lāču aizstāvji, ne arī pieprasīja visu plēsēju iznīcināšanu. Lielākā daļa runāja par kompromisiem – efektīvāku problemātisko dzīvnieku kontroli, lielāku drošību un saprātīgu populāciju pārvaldību.

Tas ir būtisks secinājums arī Latvijai.

Arī pie mums publiskajā telpā nereti dominē skaļākie viedokļi. Sociālajos tīklos redzam divus pretpolus – vieni apgalvo, ka katrs lācis vai vilks ir neaizskarams, citi prasa visus plēsējus iznīcināt. Taču mednieku, mežsaimnieku, lopkopju un lauku iedzīvotāju ikdienas pieredze parasti ir daudz niansētāka.

Vietējās kopienas vēlas, lai tās uzklausa

Viens no spēcīgākajiem pētījuma secinājumiem nav saistīts ar lāčiem. Tas ir par cilvēkiem. Daudzi Trento reģiona iedzīvotāji atzina, ka publiskajā telpā nejūtas sadzirdēti. Viņu pieredze tiek reducēta līdz stereotipam – it kā visi kalnu iedzīvotāji būtu pret dabu vai pret lāčiem. Tas rada vilšanos un reizēm liek paust daudz radikālākus uzskatus, nekā cilvēks patiesībā domā. Arī Latvijā šī sajūta nav sveša.

Kad mednieki vai lopkopji stāsta par vilku uzbrukumiem, lāču postījumiem vai nepieciešamību regulēt populācijas, viņi nereti tiek pasniegti kā cilvēki, kuri vienkārši nevēlas dzīvot kopā ar savvaļas dzīvniekiem.

Patiesībā lielākā daļa mednieku ļoti labi apzinās lielo plēsēju nozīmi ekosistēmā, taču viņi sagaida, ka arī viņu praktiskā pieredze tiks uzskatīta par vērtīgu zināšanu avotu.

Uzticēšanās zinātnei neveidojas pati no sevis. Varbūt vissvarīgākais pētījuma secinājums ir saistīts ar zinātni.

Pētnieki norāda, ka daudzi vietējie iedzīvotāji lāču reintrodukciju uztver nevis kā kopīgu dabas aizsardzības projektu, bet gan kā tehnokrātisku lēmumu, kas pieņemts no augšas. Cilvēkiem radies iespaids, ka eksperti nav ņēmuši vērā vietējo kopienu zināšanas, vajadzības un bažas. Šī plaisa starp ekspertiem un vietējiem iedzīvotājiem ir mazinājusi uzticēšanos ne tikai konkrētajam projektam, bet arī citiem ar savvaļas dzīvniekiem saistītiem zinātniskiem pētījumiem. Šis secinājums ir aktuāls arī Latvijā.

Pēdējos gados sabiedrībā arvien biežāk izskan jautājumi par vilku skaitu, lāču izplatību, lūšu populācijām un to monitoringu. Jo atvērtāka būs komunikācija starp zinātniekiem, valsts iestādēm un tiem cilvēkiem, kuri ikdienā dzīvo un strādā dabā, jo lielāka būs uzticēšanās arī pieņemtajiem lēmumiem.

Pētījumā ir vēl kāda interesanta atziņa. Kalnu iedzīvotāji mežu neuztver kā neskartu savvaļu. Viņiem tas ir mūsu mežs, mūsu mājas, mūsu teritorija. Gadsimtiem ilgi cilvēki šajās vietās ir ganījuši lopus, cirtuši kokus, veidojuši takas un uzturējuši ainavu. Tāpēc daudziem lāča parādīšanās šķiet nevis dabas atgriešanās, bet pārmaiņas pazīstamajā vidē.

Arī Latvijā mežs lielākajai daļai cilvēku nav tikai biotops.

Tā ir vieta, kur medī, lasa sēnes un ogas, strādā, atpūšas un audzina bērnus. Tāpēc jebkuras pārmaiņas, kas ietekmē cilvēku drošības sajūtu vai ierastos paradumus, vienmēr būs emocionālas.

Ko no tā var mācīties Latvija?

Itālijas pētījums nav arguments par vai pret lāčiem. Tas ir pētījums par uzticēšanos.

Ja sabiedrība nejūtas uzklausīta, pat zinātniski pamatoti lēmumi sastapsies ar pretestību. Savukārt, ja vietējās kopienas tiek iesaistītas jau lēmumu pieņemšanas sākumā, daudz vieglāk panākt kompromisus.

Tas ir svarīgs secinājums arī Latvijai, kur lielo plēsēju populācijas turpina pieaugt un diskusijas par to apsaimniekošanu kļūst arvien aktuālākas.

Ne medniekiem, ne biologiem, ne dabas aizsardzības organizācijām vieniem pašiem nav visas atbildes. Taču ilgtspējīga savvaļas dzīvnieku pārvaldība nav iespējama bez savstarpējas uzticēšanās.

Un uzticēšanās sākas ar spēju uzklausīt – ne tikai ekspertus, bet arī cilvēkus, kuri dzīvo līdzās lielajiem plēsējiem katru dienu.

Skaties video: