Redaktores sleja. Linda Dombrovska: Medību likums nav instruments individuālu ērtību nodrošināšanai

Medību saimniecība nav dambrete. Tā nav spēle, kur pietiek veikli pārbīdīt figūras, apiet noteikumus vai izspēlēt savu partiju tā, lai beigās uzvarētu tikai viens. Tāpat arī ekosistēma nav vieta, kur realizēt personīgās ambīcijas, bīdīt ietekmi vai mēģināt panākt sev izdevīgāku rezultātu uz pārējo rēķina. Medību saimniecība vienmēr ir bijusi daudz sarežģītāka par vienkāršu gribu – ņemu principu. Tā balstās līdzsvarā. Un līdzsvaru nevar panākt ar spiedienu, manipulācijām vai šauru interešu diktātu.

Vienmēr ir bijis skaidrs, ka dabai ir jāsadzīvo ar cilvēka sociālekonomiskajām interesēm. Tā tas bija agrāk, tā ir arī šodien. Jā, bija laiks, kad cilvēka intereses tika nostādītas pāri visam pārējam. Šobrīd situācija ir cita – mēs daudz labāk saprotam ekosistēmu savstarpējās saiknes, populāciju dinamiku, plēsēju ietekmi, dzīvotņu nozīmi un ilgtspējas principus. Tāpēc loģisks ceļš būtu meklēt kompromisus. Meklēt līdzsvaru starp mežsaimniecību, lauksaimniecību, medībām, dabas aizsardzību un sabiedrības interesēm. Taču realitātē aizvien biežāk redzam pavisam ko citu – apzināti veidotu konfrontāciju.

Šobrīd šķiet, ka daļa interešu grupu nemaz nav orientētas uz kompromisu. Tās nav ieinteresētas sadarbībā, datos vai saprātīgā diskusijā. Tās ļoti agresīvi spiež uz savām personīgajām un ekonomiskajām interesēm, mēģinot radīt iespaidu, ka visa problēma ir tikai un vienīgi mednieki, kas nemedī pietiekami daudz.

Medību likums nav radīts tādēļ, lai katrs varētu medīt, kur grib, kad grib un cik grib. Tas nav instruments individuālu ērtību nodrošināšanai. Likumi un normas ir izveidoti, lai noteiktu skaidru ietvaru, kurā medību saimniecība var darboties atbildīgi un ilgspējīgi. To galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai medības Latvijā būtu un paliktu ilgtspējīgas un lai medību resursi tiktu saglabāti arī nākamajām paaudzēm. Ja šo principu sāk izjaukt īstermiņa intereses, tad mēs vairs nerunājam par apsaimniekošanu. Mēs runājam par sistēmas graušanu.

Un tieši tas šobrīd rada satraukumu. Jau vairākus gadus pēc kārtas no vienas puses tiek izdarīts arvien lielāks spiediens medīt vairāk pārnadžu. Stirnas daudzviet kļūst par lūšu galveno barības objektu. Mežacūku populāciju gadiem ietekmē Āfrikas cūku mēris. Plēsēju populāciju kontrole joprojām ir ļoti ierobežota vai politiski neērta tēma. Lāču skaits piecu gadu laikā Latvijā pieaudzis par aptuveni 170 procentiem. Tajā pašā laikā aļņu skaits samazinās. Samazinās arī staltbriežu skaits. Un tomēr dominējošā publiskā retorika joprojām ir viena – medīt vēl vairāk staltbriežu.

Ja mēs vienā sistēmas galā nepārtraukti pieprasām arvien lielāku medību slodzi, bet otrā galā atsakāmies godīgi runāt par visiem pārējiem ietekmes faktoriem, tad mēs neveidojam līdzsvarotu medību saimniecību. Mēs vienkārši meklējam sev ērtāko vainīgo. Un vēl sliktāk – mēs radām precedentu, kur likuma grozījumi tiek virzīti nevis tādēļ, lai uzlabotu sistēmu kopumā, bet lai atvieglotu noteikumus konkrētām grupām, kuras nevēlas sadarboties ar vietējiem medniekiem un kurām ir svarīgi iegūt lielāku brīvību medīt vairāk, ātrāk un vienkāršāk. Un lai pa ceļam uz šo mērķi deg tilti! Nav svarīgi, kas notiek, ka tikai sasniegts mērķis.

Tieši šeit problēma kļūst īpaši bīstama. Jo jebkurš cits risinājums, kas šobrīd tiek piedāvāts – sadarbības modeļi, vietējās koordinācijas mehānismi, kopīgi lēmumi, elastīgāka plānošana, mērķēta apsaimniekošana, datu analīze, atbildīga plēsēju pārvaldība –, tiek noraidīts. Nevis tāpēc, ka tas nestrādātu, bet tādēļ, ka kompromiss dažiem nav izdevīgs. Daudz ērtāk ir skandināt skaļus saukļus par “milzīgiem postījumiem” un mēģināt sabiedrībai iestāstīt, ka vienīgais glābiņš ir vēl lielāka noteikumu atvieglošana sev.

Bet daba nav ne skaļa kampaņa, ne PR instruments. Tā ļoti ātri parāda, kas notiek, kad līdzsvars tiek ignorēts. Un tad sekas jūt visi – mežsaimnieki, lauksaimnieki, mednieki un pati daba.