6.1 °C
Kad redzu pludiņu, kļūstu sentimentāls. Manā bērnībā ar pludiņu ķēra visi. Pludiņš daudziem mana gadagājuma copmaņiem bija ievads, iepazīstot ūdeņus un to iemītniekus. Lazda, stārķa spalva ar sarkanā krāsā nokrāsotu galu, plakanais svins, kuru griezām paši, un aiziet.
Un jāatzīst, ka pārsteigumiem bagātāku ķeršanas tehniku nav – no grunduļa līdz mēra līdakai, kura paspēj paķert uz āķa uzsēdušos raudiņu. Kas par bērnību! Mēs esam izauguši, bet pludiņš palicis joprojām tāds, kāds bijis. Tas spēj pacelt jebkuru zivtiņu un sagādāt spilgtus iespaidus ik reizi, kad pazūd ūdenī.
Pārsteigt fīderistus
Mans hobijs ir spējis mani arī aizvest pie īstajiem cilvēkiem. Andris Dolganovs ir īstens pludiņa entuziasts. Pirms gada pie Ventas jautāju, kāpēc viņa izvēle sliecas par labu pludiņam. "Pludiņš man ir mīļš un tuvs sirdij," viņš atbildēja. Es šo sajūtu biju piemirsis, jo mūsdienu makšķerniekam ir tik daudz iespēju iepazīt ūdeņus. Neuzskaitīšu tehnikas, bet to ir tik daudz, ka katrs var atrast sev piemērotāko.
Ir marta vidus, es "atmostos" pie tekošas, pelēcīgas, rīta dūmakā tītas upes, kura mostas vēl lēnāk nekā mēs ar Andri. Rāma, lai arī pilna ūdeņiem. Venta ir viena no pavasara mekām, bet visbiežāk mēs to dodamies baudīt caur fīdera spici un smagām barotavām, kuras iecirtīsies straujajā upes tecējumā. Fīdera pārsvars upju krastos nav salīdzināms ar pludiņu. Bet te nu mēs esam. Ar makšķerēm, kam nav riņķu, nav spoles. It kā jau ļoti primitīva darbošanās, to nu gan es atceros kopš bērnības. Bet te tev nu bija! Andris skatās uz upi un nevar izšķirties starp 1,5 g un 1 g pludiem. Šajā brīdī es pamostos tā pa īstam – atveru ausis, ieplešu acis un ķeru visu, ko varu sagrābt. Andris daudzus gadus startējis pludiņa sacensībās Latvijas čempionātos, un viņa zināšanu bagāža reizē biedē un pārsteidz.
Ir nianses, kuras der ievērot, lai rezultāti priecētu pašus un pārsteigtu fīderistus kaimiņus, kuri dienas laikā noķer vien dažas vimbas.
Lielākā atšķirība pēc vairāk nekā 30 gadiem ir tāda, ka pludiņš jānosvaro tā, lai nevis tu viņu labi redzi, bet zivs to nejūt. Un te nu sākas. Skaisti brekši, lielas vimbas, resnas raudas un kilogramīgi sapali loka kātus, ceļ un gremdē pludus, un pilda mūsu uzglabājamo tīkliņu ar tīkamu saturu. Jau ar pirmajām zivīm makšķere sevī ierauj pa īstam, jo ļoti tieši tiek justa zivs.
Roja ir dāsna
Tieši pēc gada mēs ar Andri atkal dodamies atsvaidzināt pludiņa emocijas. Braucam uz Kurzemi, Roju. Šeit jūrā ietek upīte, kam vārds tāds pats kā pilsētai – Roja. Esam vieni no pirmajiem, un arī tas raisa pārdomas… Gaidījām, ka sešos no rīta būs grūti atrast vietu, bet priekšā tikai viens censonis. Bet, tā kā kolēģis tiek pie zivīm, arī mēs ķeramies pie makšķerēšanas. Šīs upes lielais pluss ir padziļinājums upes grīvā nelielas ostas veidolā. Pašā ostā makšķerēt nedrīkst, bet upe uzņem daudz, ļoti daudz makšķernieku. Zīmīgi, ka šeit, pēc nostāstiem, 90% no visiem ķer ar pludiņu. Te nu manu ziņkāri pārņem doma... jāmēģina dot pretī ar tā dēvēto pikeri. Ja dzirdat tādu vārdu, tad ziniet, ka smalkos fīderus testā līdz 50 gramiem dēvē arī par pikeriem.
Vieglas barotavas, 4000. izmēra spole, un arī mazas zivis spēj rosināt sajūtas. Tās gan šoreiz pagaidīs. Pirmais metiens, un fīdera spici no turētāja teju nokrata ļoti skaista izmēra breksis. Un man jau nākamā zivs, kamēr Andris vēl taisa barības bumbas, novērtē straumes tecējumu un piemeklē labāko signalizatoru no savas miljons pludu armijas. …un tad ķert sāk pluds. Skaista izmēra teibas, breksis… Mans fīderis ik pa laikam nokustas, bet es pagriežos uz Andra pusi un vēroju maģiju: pluds grimst, tad virs ūdens tiek izcelta zivs, jau ar nākamo metienu tiek sagaidīts atkārtojums. Pagriežos pa labi – pluds. Pretējā krastā – tikai pludi.
Lai arī esmu teju vienīgais, kurš darbojas ar fīderi, manī raisās prieks, ka pavasarī ir daudz līdzīgu vietu, kurās pluds pulcē kuplu skaitu makšķernieku, un šī pieeja iegūst pārliecinošu pārsvaru pār fīdera izmantošanu.
Izvēlamies upes, kuru tecējums aizved līdz jūrai, ideālā gadījumā – ar nelielām ostiņām, kas ir izcili poligoni, lai praktizētu makšķerēšanu ar pludiņu un noķertu zivis visā to pavasara dažādībā.
Akcents uz vienkāršību
Lai gan man šķiet, ka labi ķeras, Andris izsaka viedokli, ka šodien temps ir švaks, arī raudu izmērs nepriecē. Tuvāk pusdienlaikam cope pierimstas, fīderis nekustas, pludu var iekustināt tikai tad, ja upē iekrīt vairākas barības bumbas. Mēs nolemjam pieturēties pie dinamikas, un, ja zivis nenāk pie mums, mēs ejam pie zivīm. Pārbraucam uz vēl vienu pavasara upi Abavu. Esam Sabilē pie paša tilta, es spītīgi palieku pie fīdera. Bet te man pavisam konkrēti ierāda vietu – copju uz fīderi daudz, bet realizācija niecīga. Tajā pašā laikā Andrim teibiņas neliek mieru, trāpās arī pirmā dienas vimba. Abava atstāj ļoti patīkamu iespaidu.
Priecē tas, ka nav daudz inventāra vienību. Ir jāparūpējas par pašu kātu, bet jānovērtē darbošanās distance, jo ar garu kātu mazos ūdeņos darboties būs ļoti neērti. Rojā un Abavā Andris strādāja ar septiņu metru bezriņķu makšķeri. Svarīgi rokās turēt vieglu kātu. Šeit pamatā arī slēpjas cenu atšķirības veikalos: budžeta kāti ir smagi, dārgie – viegli.
Auklas izvēle būs atkarīga no ķeramās zivs izmēra. 0,14–0,18 mm monofilā aukla būs pietiekama, ja vien padomā nav karpa. Atliek sagatavot vienu komplektu ar sviniem. Mazus āķīšus gardu muti ēdīs gan lielais breksis, gan arī maza raudiņa nejutīs aizdomas. Arī ar ēsmām var nešikot. Uz Roju devāmies bez tā dēvētā motiļa (latviski tie būtu trīsuļodu kāpuri). Bet barojam. Pavasara baltā zivs ir skrienoša, bet barības punkts pavisam droši un ar garantiju var zivi pieturēt, lai tā uzkavējas un atrod piedāvāto āķa ēsmu. Un ne tikai makšķerējot ar pludu, bet arī ar fīderi ir jābaro.
Pludiņš ir absolūta klasika un nepelnīti nostumts malā. Kā izrādās, šis makšķerēšanas stils ne tuvu nav miris, daudzi to piekopj teju pa kluso. Ar Andri esam vienojušies popularizēt to, ka pludiņš nereti ir viens no efektīvākajiem instrumentiem ļoti dažādos ūdeņos. Lai arī jauniešu un bērnu vidū valda viedoklis, ka moderni ir sākt ķert ar spiningu, tomēr uzskatu, ka pludiņa burvība ir tajā, ka zivju var noķert vairāk un dažādākas. Pludiņš uz āķa spēj uzsēdināt gan mazos, gan lielos.
Ar pludiņmakšķeri pavasarī
- Pavasara copē nevajag trakot ar barības smaržu un intensitāti; ir jābaro daudz, bet barībai ir vien jāpiesaista. Kopumā tomēr pluds salīdzinājumā ar fīderi prasa daudz vairāk barības.
- Mazie āķi līdzīgi, kā copējot ar fīderi, ķer lielas zivis labāk nekā lielie enkuri; mazo izmēru vieglāk apēst, un nejūt āķa svaru.
- Zivis jāmeklē krasta tuvumā; atstraumes un straumes mala būs izcila vieta, kur straujā ūdenī piestāj un atpūšas gan vietējā ūdensradība, gan arī garām skrienoša vimba, kura sajūt barošanās iespējas.
- Pludiņš ir jānosvaro pareizi! Pašam burbulītim ir jābūt zem ūdens, redzama ir tikai antenas daļa, kas neraisa nekādas aizdomas zivij par to, ka patiesībā tārps ir "indīgs".
- Jādarbojas ar iespējami mazu pludiņu, lai saņemtu biežākus copes brīžus un noķertu vairāk zivju. Liels ne vienmēr ir labs.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
