1923. gada 1. novembrī. Pirms 100 gadiem Latvijas un Igaunijas konferences laikā Tallinā Latvijas premjers un ārlietu resora vadītājs Zigfrīds Anna Meierovics un Igaunijas ārlietu ministrs Frīdrihs Akels parakstīja četrus līgumus – par aizsardzības savienību, par ekonomisko un muitas savienību, papildlīgumu robežas jautājumos un nolīgumu par savstarpējo finansiālo prasību dzēšanu.

Reklāma

Tas bija svarīgs solis, kuru, kaut ar kritiskām piebildēm, tomēr kopumā augsti novērtēja abās pusēs, jo abu kaimiņu attiecības beidzot varēja saukt par nokārtotām. No mūsdienu viedokļa visaugstāk vērtējams līgums par aizsardzības savienību. To noslēdza uz desmit gadiem, un līgums stājās spēkā 1924. gada 21. februārī. Valstis apņēmās viena otrai palīdzēt neprovocēta uzbrukuma gadījumā, veidot vienotu ārpolitiku, neslēgt alianses ar trešajām valstīm bez savstarpējas vienošanās. Potenciālos uzbrucējus vārdā nenosauca, taču skaidrs, ka bija domāta Vācija un Padomju Krievija. Diemžēl aizsāktā sadarbība turpmākajos gados praktiski vairs netika padziļināta, un okupācijas priekšvakarā 1939./1940. gada situācijā jau bija par vēlu ko darīt. Sabiedrība 1923. gada novembrī vislielāko vērību veltīja galīgajai robežu nospraušanai, jo robežu jautājums sarunās arī bija visgrūtākais. 

Ar robežlīgumu Ainažu osta tika atzīta par piederīgu Latvijai, kamēr Latvija atteicās no pretenzijām uz Roņu salu. 

Atrisinājās arī Lauru kolonijas problēma. Šajā kolonijā Igaunijas teritorijā dzīvoja ap 4000 latviešu (kopš 1946. gada Lauri ir Krievijas Pleskavas apgabala Lavri). Igauņi piekrita Lauru kolonijas dienvidu daļu atdot Latvijai, pretī saņemot "Vīlandes ceļu ar dažām mazām saimniecībām". Tāpat tika precizēta atsevišķu pierobežas saimniecību piederība Latvijai vai Igaunijai. Par pārējiem līgumiem runājot, Latvija arī piekrita samaksāt ap 30 miljonus igauņu marku Latvijā Neatkarības kara gaitā karojošo igauņu kara invalīdu un viņu ģimeņu pabalstiem. Līgums par muitas savienību tālākā attīstībā iestrēga sarunās, un tā reālā saimnieciskā nozīme bija minimāla.

Latgolas Lauksaimnīks, 1923. gada 1. novembrī

Daugavpils. Valsts piecu gadu pastāvēšanas svētki, visai izdevīgā jaukā laikā, noritēja Daugavpilī ļoti kupli un ar īstu svētsvinīgu sajūsmu. Pilsētas nami bija greznoti karogiem, logos bija izstādītas grezni pušķotas mūsu valsts prezidentu un ministru ģīmetnes. Priekšpusdienā notika karaspēka parāde uz pilsētas laukuma, piedaloties sabiedrisku un valsts iestāžu organizētiem gājieniem un neskaitāmam pulkam atsevišķu pilsoņu un dažādām skolnieku grupām. Parādes spēka daļas Latvijas valdības vārdā apsveica izglītības ministrs Celmiņa kungs. Parādei beidzoties, tika salutēts ar lielgabala šāvieniem. Vakarā dzelzceļnieku teātrī uzveda Raiņa "Zelta zirgu", teātris bija publikas pārpildīts. Ministrs Celmiņa kungs valdības vārdā apsveica Daugavpils latviešu sabiedrību un norādīja uz mūsu turpmāko darbu – kultūras un saimnieciskās dzīves laukā. Pēc teātra izrādes notika goda mielasts.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.