30. decembris vēsturē un senās avīzēs. Rakstnieks, kurš radīja Maugli

1865. gada 30. decembrī. Pirms 160 gadiem britu skolotāja ģimenē Bombejā (Mumbajā) Indijā piedzima literāts un publicists Džozefs Radjards Kiplings.

Angļvalodīgajā pasaules daļā viņu godina kā vienu no 19./20. gadsimta mijas izcilākajiem un ietekmīgākajiem rakstniekiem un dzejniekiem, kamēr plašāk pasaulē Kiplings guvis slavu lielākoties "Džungļu grāmatas" dēļ. Tas ir 1894./1895. gadā tapis stāsta par zēnu Maugli un viņa dzīvi zvēru pasaulē. Populārs ir arī viņa romāns "Kims". Kiplinga stāstu un dzeju krājumu, kā arī romānu skaits mērāms desmitos. Viņš rakstījis pat zinātniskās fantastikas stilā, tomēr parasti Kiplingu apbrīno kā īsstāstu meistaru. Literārais talants tika atzīmēts 1907. gadā, kad Kiplings kļuva par pirmo angļu valodā rakstošu autoru, kuram piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, turklāt rakstnieks tad skaitījās "nepieklājīgi" jauns – tikai 41 gadu vecs.

Jau tuvāk mūsdienām, kad uz pagātni sāka raudzīties caur politkorektuma prizmu, arī Kiplingu iekļāva pretrunīgi vērtējamo personību skaitā. Rakstnieks bērnību bija pavadījis Indijā, dzīvojis arī Dienvidāfrikā, tādēļ koloniju dzīves specifiku pazina ļoti labi, un tas parādījās viņa darbos, bet ne gluži tā, kā vēlējās viņa vēlākie vērtētāji. 19. gadsimta nogalē, kad rakstnieks jau bija ieguvis plašu atpazīstamību, viņu raksturoja kā "poētisku koloniālisma ideju paudēju". Toreiz ar to nedomāja neko sliktu. Lielvalstu centienus paplašināt koloniālos valdījumus drīzāk uzskatīja par pozitīvu tendenci. Šīs filozofijas piekritēji apgalvoja, ka tā sauktās mātes zemes savām kolonijām nes ārējo un iekšējo drošību, stabilitāti, kas ļauj uzplaukt ekonomikai, veicina tirdzniecību. "Baltā cilvēka misiju" tolaik idealizēja arī Kiplings. 

Stāstos viņš mēdza atspoguļot, kādus intelektuālos un fiziskos pūliņus no kolonizatora prasa jaunās zemes apgūšana un labiekārtošana.

"Džungļu grāmata" Kārļa Egles tulkojumā latviski pirmo reizi iznāca 1924. gadā Jāņa Rozes apgādā. Tulkojums izdevās tik labs, ka to izmanto arī mūsdienās. Recenzijā par grāmatu literatūrkritiķis Edgars Sūna (1900–1981) togad atzīmēja: "Kiplings centies radīt modernus dzīvnieku mītus, un ar savu labo stilu un interesanto stāstījumu rāda eiropietim neparastu, oriģinālu pasauli. Figurē šakāļi, tīģeri, ziloņi, čūskas un Mauglis, šis džungļu zvēru audzinātais cilvēku bērns. Tas viss tomēr tēlots tā, it kā stāstītu par Eiropas ganiem un mājlopiem, reizēm visi šie zvēri iznāk pat sentimentālāki par cilvēkiem. Sevišķi bērnu fantāzijai tā ir interesanta lasāmviela, kas šos džungļu mītus uzņems ar aizraušanos." Sūna secināja, ka grāmata ļoti talantīgi uzrakstīta, taču "mūsu kultūras dzīvei tā maz nozīmīga", jo Latvijas jaunatnei "Kiplinga džungļu bērns nevar būt nekāds ideāls domu priekšmets vai atziņu iemiesojums".

"Zemgales Balss", 1925. gada 30. decembrī

Mīlas traģēdija uz ledus. Pirmdienas vakaru ap pulksten 9 uz Lielupes slidotavas norisinājās šāda mīlas traģēdija. Kāds kungs slidoja ar dāmu baltā svīterī. Viņiem iepakaļ stūrē kāds jauneklis. Pēkšņi pēdējais pieskrien dāmai klāt un – iespļauj tai sejā! Likās, kautiņš starp abiem kavalieriem neizbēgams. Bet tā vis nebija. Aukstasinīgais kavaliers griežas pie slidotavas kārtībnieka un lūdz, lai bezkauņu izraida. Pēdējais neklausa. Starp abiem kavalieriem izceļas asa vārdu izmaiņa. – Viņš uzbruka dāmai, kura bija manā apsardzībā! – Bet viņa kādreiz bija arī manā apsardzībā – atbild otrs. Tomēr atsaukšanās uz bijušām tiesībām nelīdz. Greizsirdīgo kavalieri kārtībnieks aizved uz iecirkni un viņam laikam vajadzēs atbildēt tiesas priekšā par vājā dzimuma apvainošanu darbiem.