Dainu kodi VII

Kādi vēstījumi paslēpti tautasdziesmās, ko arī tu droši vien zini un dziedi? Viss nav tik acīmredzami! Latviskās dzīvesziņas pētnieks Ģirts Ančevskis "Spīganā" dalās ar saviem dainu arheoloģijas atklājumiem.

Lēni, lēni Dieviņš brauca

No kalniņa lejiņā,

Lai vējiņ(i)s nenopūta

Sidrabiņa mētelīti.

Ne tam mirka zelta svārki,

Ne sidraba iemauktiņi.

Netraucēja ievas ziedu,

Ne arāja gājumiņu.

Saules meitas vārtus vēra

Zvaigžņu cimdi rociņā.

***

Nāc, Dieviņi, tu pie manis,

Šovakar vakarā.

Balt(i)s mans liepas galds,

Tīra mana istabiņa.

***

Dieviņš stāvēj’ aiz vārtiem,

Nosvīdušu kumeliņu.

Tec, māsiņa, atver vārtus,

Laid Dieviņu istabā!

***

Dieviņš nāca istabā

Lielu platu mētelīti.

Nāc, Dieviņi, saņemies,

Šauras manas duraviņas.

***

Klusat, jauni, klusat, veci,

Dievs ienāca istabā.

Dievs ienāca istabā,

Sēstas galda galiņā.

***

Visapkārt vaska sveces,

Vidū klāts liepas galds.

Dieviņš sveces dedzināja,

Laimiņ’ galdu apklājusi.

Sēžam, brāļi, pie galdiņa,

Mīļu Dievu pieminam.

***

Šā teksta apskatu laikam jāsāk ar otro pantu. Tas ir ļoti zīmīgs un lielā mērā sniedz atslēgu visam pārējam tekstam.

Kas ir istabiņa, kura, Dieviņu sagaidot, ir tīra? Acīmredzami runa ir par cilvēka apziņu, par tās konkrētā brīža tīrību (no domām, no vēlmēm, no emocijām utt.). Taču istabā atrodas arī balts liepas galds, pie kura vēlāk Dieviņš piesēdīsies. Tātad runa ir ne tikai par tīru, bet par īpašu apziņas stāvokli. Par kādu?

Un te nu jāapstājas vārdu bezspēcības priekšā, jo jebkurš skaidrojums ārpus simboliem noved neceļos. Tie, kas šādu stāvokli ir pieredzējuši, zinās, par ko tiek sacīts. Jāatzīmē arī, ka šāds stāvoklis iespējams tikai, cilvēkam atrodoties iekšējā klusumā (tāpēc klusat jauni, klusat veci).

Dieviņš apsēžas galda galiņā. Vai galda gals ir vispār nodalāms no galda sākuma? Vai galda gals nav vienlaikus arī galda sākums? Jā, jā! Tie paši Alfa un Omega citās kultūrās un citos simbolos!

Kad šī atslēga ir rokā, pārējo rindu jēga atklājas pati no sevis. Dieva mētelītis ir visaptverošs, respektīvi, plats; ja cilvēka apziņa nav tik atvērta, gribot negribot jālūdz, lai Esamība drusku saņemas.

Kumeliņš.

Foto: Shutterstock

Dieva enerģija – kumeliņš – darbojas nepārtraukti, bez apstājas, tāpēc gan šeit, gan citos tekstos kumeliņš ir sasvīdis.

Dieviņam vārtus atver Saules meitas – cilvēku dvēseles. Tas notiek brīdī, kad cilvēks zināmā mērā ir izkāpis no materiālo ilūziju važām jeb kad dvēselei rokā ir zvaigžņu cimdi – cilvēks dara ikdienas darbus ar sapratni par pārlaicīgo.

Esamības likumi ir bezkaislīgi attiecībā pret mūsu pasaules notikumiem. Tāpēc nemirkst ne Dieviņa zelta svārki, ne sudraba iemauktiņi (atkal sastopamies ar šiem cēlmetāliem – skaidrojumu raugi iepriekšējos Spīganas numuros). Esamības likumi neiejaucas dvēseļu attīstībā (netraucēja ievas ziedu, ne arāja gājumiņu), tie darbojas, cilvēka dzīves laika mērogā raugoties, ļoti nesteidzīgi (lēni, lēni Dieviņš brauca), jo galu galā Dieva rīcībā tak’ ir vesela mūžība!

Der mazliet pakavēties, kāpēc istabā atrodas tieši galds un kāpēc tas gatavots no liepas. Arī šeit slēpjas sava simbolika.

Pieminētais apziņas stāvoklis ir kā miera un klusuma pilns fons, uz kura var apzināties visu, kas notiek iekšpus un ārpus cilvēka. Tas ir kā tīrs, balts (!!!) ekrāns, uz kura dzīves notikumi veido savas filmas, ļaujot mums būt tur aktieriem. Jā, tas var būt arī kā galds, uz kura dzīve pasniedz savus (bet patiesībā mūsu pašu!) pagatavotos ēdienus. Un lai cik emocionāla būtu filma, lai cik garšīgi vai nebaudāmi būtu ēdieni, ne ekrāns, ne galds netiek nekādā mērā no tā ietekmēti. Tie ir neievainojami!

Vai tev ir gadījies vasaras vidū pastāvēt zem pilnbriedā ziedošas liepas? Gaiss ir piesātināts ar ziedu smaržu, bišu tūkstoši ievāc liepu ziedu nektāru. Bite dainās bieži ir dvēseles simbols, vasks (to gatavo no bišu ievāktā medus!) bieži ir gan pirmsākuma, gan patiesības simbols. Te ir vesela asociāciju ķēde ar liepu kā galda materiālu!

Pie Dieviņa gari galdi,

Tur sēž pati mīļā Māra.

Tur sēž pati mīļā Māra,

Villainītes rakstīdama.

Izrakstīja, saskaitīja,

Atdod Dieva rociņās.

Nu, Dieviņi, tava vaļa,

Nu tavās rociņās,

Nu tavās rociņās

Pašas Laimas atslēdziņa.

Pirmais jautājums, kas, sākot lasīt šo tekstu, neviļus var rasties – vai šeit minētajiem garajiem galdiem simboliski ir kāds sakars ar nupat pieminēto balto liepas galdu? Droši vien, ka jā. Ne jau velti abos gadījumos kā simbols tiek izmantots tieši galds, kas brīnišķīgi raisa asociācijas ar iepriekš pieminēto nemainīgu fonu, stabilu monolītu formu – ēdienreizes mainās, galds paliek. Tas paliek, arī mainoties dzimtas paaudzēm. Svarīgā lieta – tāpat kā ikdienas dzīvē uz galda notiek daudzas svarīgas lietas – tiek gatavots ēdiens, pie galda tiek ēsts, rakstīts, pie tā tiek raisītas svarīgas sarunas utt. – arī no Pasaules iekārtojuma aspekta raugoties, viss, kas notiek, ir caur-austs ar viegli jaušamu nemainīgu fonu.

Ieejot asociāciju ķēdē vēl soli dziļāk, nav grūti nonākt pie atziņas, ka būtībā jau abos gadījumos ir runa par vienu un to pašu galdu. Respektīvi, baltais liepas galds tiešā veidā pieder pie šeit minētajiem Dieviņa garajiem galdiem un ir to sastāvdaļa.

Dieviņa rīcībā esošais apziņas lauks apriori ir bezgalīgs, tāpēc galdi ir daudzskaitlī, tāpēc galdi ir gari. Cilvēkam caur tīru istabiņu pie šīs vietas ir jānonāk (atceramies, ka runa ir par apziņas stāvokļiem!), un tas notiek tad, kad cilvēks savā istabiņā ierauga balto liepas galdu (kas ir daļa no Dieviņa garajiem galdiem). Kristietības kontekstā šeit minētais baltais liepas galds būs Dievs Dēls, garie galdi – Dievs Tēvs. Un, aha! – viņi abi ir Viens.

Dodamies tālāk. Pie Dieviņa garajiem galdiem sēž mīļā Māra un raksta villainītes. Māra ir materiālās, vieliskās pasaules aizbildne. Vai atminies dainu simbolisko vēstījumu daļu, kurā ir runa par trim avotiņiem?

Manā zelta laidarā

Trīs sudraba avotiņi.

Vienā dzēra raibas govis,

Otrā bēri kumeliņi,

Tai trešā avotā

Mīļa Māra mazgājās.

Pie Dieviņa esošie garie galdi būs trešais avotiņš, kurā mazgājas pati Māra. Savukārt šeit Māras rakstītās villainītes tur piederēs pie otrā jeb kumeliņu pasaules avota. Māras villainīšu rakstīšana ir tā, kas veido materiālās, vieliskās pasaules aizmetņus. Šie aizmetņi izpaudīsies materiālajā pasaulē (kas tur pieder pie pirmā jeb raibo govju avotiņa).

Attiecībā uz Māras villainīšu rakstīšanu der atgādināt, ka sastopamas dainas, kurās mātes meitas – viena vai vairākas – šķeterē zīda diegus. Būtībā tas ir viens un tas pats. Starpība ir tikai tajā, ka Mārai kā Dieva aspektam ir lielāka un tieša ietekme uz materiālo pasauli. Tāpēc ir nosacīti biezās villaines.

Nākamā lieta, pie kā šeit jāapstājas: kad Māra villaines izraksta un saskaita, tās tiek atdotas Dieva rociņā. Šī ir viena no lielākajām dzīves gudrībām – darīt darbu un nepieķerties darba augļiem, darba rezultātam. Man nereti tiek pārmests, ka, runājot par dainām, visu metu vienā putrā (bet ko gan varu darīt, ja man šķiet ļoti smeķīga raudzīšanās uz lietām no dažādām pusēm? Galu galā – krustiem auga un skrēja, un kas tik vēl krustiem nenotika…), taču šeit nevaru nepieminēt vienu no populārākajiem un dižākajiem sakrālajiem tekstiem pasaulē – Bhāgavad-Gītu. Krišna (Dievs) sarunā ar Ardžunu daudz runā par darba augļu atdošanu Dieva rokās, par nepieķeršanos tiem un šādas pieejas nozīmi cilvēka dzīvē. Piemēram, to var sastapt Bhāgavad-Gītas 6. sarunā pirmajā pantā, īpaši detalizēti – 18. sarunā. To pašu uzskatāmi dara Māra šajā tekstā.

Un nobeigumā – protams, ka cilvēks pats veido rakstus (Laimas atslēdziņu), ko Māra ieraksta villainēs. Tālākais šeit neminētais dainas teksts ir tieši par to – gan par kalnā kāpšanu, gan otram došanu utt.