13.9 °C
Celošana, celu jostas – ierakstot šos vārdus Google meklētājā, parādās visai maz ierakstu. Diez kāpēc? Toties priecē fakts, ka ir atrodama informācija, kur šo prasmi var apgūt dažādu pasākumu ietvaros. Uzrunāju meistares Inesi Krūmiņu un Ingu Geduševu, lai izceltu gaismā šo seno jostu aušanas tehniku.
Celu aušanas tehnika ir viena no senākajām tekstiliju darināšanas tehnikām Latvijas teritorijā. Celu aušanas rīki atrasti Latvijas teritorijā jau vidējā dzelzs laikmeta kapenēs. Pēc zinātnieku pētījumiem, celu audumi ir bijuši pazīstami jau akmens laikmetā. Īpaši daudz celu audumu atrasts vēlā dzelzs laikmeta kapenēs, un pēc šiem izrakumiem iespējams rekonstruēt senlatviešu tērpus. Celos austi audumi ir blīvi un ļoti izturīgi. Ar celainēm sasēja kažoku, tērpu vai stiprināja zeķes. To izturības dēļ varēja izmantot saimniecībā kā grožus vai maisu sasiešanai. Sīkāk iztaujāju celošanas meistares.
Vēsture
- Celošana ir vīšanas un aušanas apvienojums, kas savu nosaukumu ieguvis no darbarīka – celu dēlīša.
- Celi (celu galdiņi) ir no plēsta koka, kaula, metāla vai stingra kartona izcirsti kvadrātiņi ar caurumiņiem stūros.
- Celošana ir senākais cilvēces vēsturē zināmais horizontālais aušanas paveids. Vecākie saglabājušies paraugi (Ēģiptē) datēti ar ~3500 g. p.m.ē. Šī tehnika izplatīta visā pasaulē un arī vēsturiski bijusi cieņā faktis-ki pie visām kultūrtautām – no skandināviem ziemeļos līdz Dienvidamerikas indiāņiem, no Indonēzijas un Vidusāzijas līdz mūsdienu Kanādas teritorijai.
- Latviskās celaines ir darinātas ar pasaulē samērā maz izplatīto tehniku, kad celaines raksta daļā vienā dēlītī vērti tikai divi diegi; visvairāk līdzības mūsu celainēm ir ar koptu (seno ēģiptiešu pēcnācēju) celainēm.
- Celu tehnikā darinātas detaļas rodamas visu novadu apģērbos. Svītrainās un skujainās celaines latgaļiem sastopamas kopš 10.–11. gs. Visvairāk celaines bija izplatītas tieši Latgalē.
- Senākā rakstainā celaine ar neielasītu līkloča rakstu Latvijā zināma no 9. gs. Tīras purva depozīta, bet greznākās ar ielasīto rakstu darinājuši lībieši, sēļi un latgaļi kopš 11. gs.
- Jostas uzglabāja, satītas riteņos vai kamolos. Krustabās, vedībās, kāzās un citos godos jostas un prievītes izmantoja ziedam – dāvināšanai.
- Jostas atšķiras ar tajās ielikto enerģiju. Senlaikos vīriešu kārtas pārstāvji celaines nēsāja līdz brīdim, kad apjoza ādas jostu un sēdās kumeļa mugurā, taču arī etnogrāfiskā tērpa komplektācijā, īpaši jau Latgalē, ir sastopamas celaines gan sievietēm, gan vīriešiem. Sievietēm – greznākas
Kā pie tevis nonāca celošanas arods? Pie kā mācījies to apgūt?
Inese: Jau no bērnības esmu interesējusies par ģeometrisko ornamentu, sākumā tā vizuālās pievilcības dēļ, vēlāk, mācoties Rīgas 1. ģimnāzijā un LU Fizikas un matemātikas fakultātē, sāka interesēt motīvu variācijas iespējas, to skaits, modelēšana. 1991. gadā, piedaloties 3x3 nometnē Kaucmindē, man laimējās mācīties Kanādas latvietes Lilijas Treimanes meistarklasē, strādājām sešas dienas pa sešām stundām un pieķērām klāt arī vakarus, lai ko vairāk apgūtu un padarītu.
Pēc tam esmu turpinājusi meklēt informāciju un apgūt arī citu kultūru celošanas tehnikas, tomēr strādāju ar tām kopumā tikai kādos 5% sava celošanas darba. Galvenais, kas attīstījis tehniku, krāsu izjūtu un spēju kombinēt rakstu zīmes, ir bijis pamatīgs darbs etnogrāfisko un arheoloģisko materiālu kopēšanā. Kā smejies, vispirms jāiemācās uzrakstīt katru atsevišķo alfabēta burtu, lai pēc tam varētu mēģināt dabūt gatavu domrakstu.
Inga: Pat nemāku pateikt, kā tas gadījās, bet pirms gadiem septiņiem sāku cakot vienkāršās celaines. Skatījos uz Ineses Krūmiņas rakstainajām celainēm, man arī gribējās radīt ko tādu. Celaiņu grāmata vēl nebija izdota, tāpēc skatījos Youtube lietuviešu meistaru demonstrējumus. Lēnām kaut kas sanāca, līdz pēc vienas dižošanās FB lapā Inese man atsūtīja manas jostas bildi ar savilktiem rimbuļiem un komentāru par nepareizu tehnisko risinājumu raksta izveidē. Vakarā vilku jaunu jostu, jo nebija miera, ka kaut kas nav pareizi. Celoju paraugu, sūtīju Inesei, atkal apvilkti daži rimbuļi. Beigās jau viss ir labi – rakstiem ir spici stūrīši. Ja runājam tieši par arheoloģisko tērpu darināšanu, tad jāmin vēl pāris manas skolotājas un padomdevējas – Ausma Spalviņa un Dagnija Pārupe.
Gatavošana
Celu jostu gatavošanai nepieciešama stingri šķeterēta dzija, stingra aukla un celu dēlīši. No kartona vai kāda cita stingra materiāla jāizgriež kvadrātiņi, kuru malas garums ir 5–6 cm, jānoapaļo stūrīši un ar caurduri jāizsit stūros četri caurumi.
Tautiskas jostas var darināt gan aužot, gan celojot – nevis ar steļļu palīdzību, bet ar īpašiem celu dēlīšiem. Līdz ar to šī ir pieejama tehnika jostas darināšanai mājas apstākļos visiem,kam nav steļļu.
Kā notiek pasūtītās jostas celošana, kā pie tevis atnāk zīmes, kas nepieciešamas šim cilvēkam? Vai mēdz būt tā, ka darba gaitā zīmes mainās?
Inese: Es neaužu tirgum, bet tikai konkrētiem cilvēkiem. Tādēļ katra josta ir individuāla, paiet laiks, kamēr tā vizualizējas: jāizvēlas kompozīcijas veids, tad vēl tā sauktā mātes josta – paraugs, no kura tiks veidotas variācijas, tad krāsu salikums. Kādreiz gadās, ka vienam cilvēkam salieku arī rakstus no divām jostām un vēl vidū ielasās kāds manis zīmēts, bet paraugos nesastapts raksta motīvs. Kādreiz gadās arī, ka josta ļoti ilgi pie manis nenāk – šogad viena tāda bija, kas gaidītāju sarakstā sabija septiņus gadus. Un šogad vizualizējās, un pavisam citāda, nekā pirms tam šad tad biju iedomājusies!
