Sunny 22 °C
P. 27.05
Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta
Līga Ozoliņa ar vīru Aigaru Ozoliņu pie viņa izgatavotajām stellēm.
Līga Ozoliņa ar vīru Aigaru Ozoliņu pie viņa izgatavotajām stellēm.
Foto: Reinis Oliņš / Publicitātes

Šogad Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotais tradicionālais pasākums "Satiec savu meistaru" – vērienīgā prasmju apgūšana rokām, sirdij un prātam – izvērsies mēneša garumā. Iepriekš šajā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākumā, kas notiek kopš 2012. gada, meistarus varēja satikt vienu nedēļas nogali visā Latvijā, bet tagad interesenti katru nedēļas nogali tiek aicināti savā novadā, šonedēļ – Zemgalē, Sēlijā un Rīgā.

"Ir lielāka izvēles iespēja gan meistariem satikt citam citu, gan cilvēkiem no viena novada iepazīties ar prasmēm citā," saka Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) eksperte Linda Rubena, "un cilvēkiem, kuriem patīk meistaru dienas apvienot ar Latvijas apceļošanu, tagad arī nav tik grūti izvēlēties, kurp doties, nekā tad, ja divās dienās saistošas norises ir visā Latvijā." Vai tā – katru nedēļas nogali savā novadā – būs arī turpmāk, rādīs šā gada pieredze un pasākuma apmeklētība.

6. un 7. aprīlī meistaru dienas notika Vidzemē, 13. un 14. aprīlī Kurzemē, šajā nedēļas nogalē, 20. un 21. aprīlī, meistari ar savām prasmēm iepazīstinās Zemgalē, Sēlijā un Rīgā – tādēļ šī nedēļas nogale varbūt būs visblīvākā. Akcija noslēgsies aprīļa pēdējā nedēļas nogalē, 27. un 28. aprīlī, Latgalē. Labi sanācis, ka šogad aprīlī iekrīt visas četras nedēļas nogales, jo arī visā Eiropā tieši aprīlī notiek amatu dienas.

Šogad pieteikts vairāk nekā divsimt norises vietu, un tas ir vairāk nekā pērn. Vairāk nekā sešdesmit vietās varēs iepazīt dažādu veidu aušanu, tiks darinātas jostas, rakstaini cimdi, tradicionāli ar savām prasmēm piedalās pinēji, keramiķi, kokapstrādes meistari un pieteikušies arī pāris kalēji. Varēs iepazīt visdažādākās virtuves ne tikai kultūrtelpās, bet arī citur. Spārē, piemēram, varēs apgūt ūdenskliņģeru cepšanas māku, ir pieteiktas kūku darbnīcas un mājas tortes cepšanas prasmes. Linda Rubena secinājusi – iesākumā meistari bija vai vilktin jāvelk iesaistīties norisē, bet nu atsaucība ir liela un grūtākais ir izšķirt, vai visi pieteikumi atbilst sarīkojuma kritērijiem.

Ik gadu piedalās arī diasporā dzīvojošie latvieši. Šogad tā ir Indra Pētersone Minsterē, kura sniegusi adīšanas un tamborēšanas meistarklases un pati šogad apguvusi smalko knipelēšanas prasmi kursos pie vācu meistarēm. Knipelējot rodas gan smalkas mežģīnes, gan citi ne mazāk sarežģīti citu materiālu darinājumi, ko ierāda arī studijā "Bārbele" Vanda Podiņa un vairāki meistari Madonas pusē.

Jaunas iezīmes šogad arī mūzikas jomā – zvangas spēlēšana. Tas ir lielam zvanam līdzīgs vibrējošs metāla instruments, kas vislabāk saskan ar kokli. Savos skaņdarbos to visbiežāk izmanto komponists Raimonds Tiguls. Zvangu gatavošanu, skaņošanu un spēlēšanu ar dažāda izmēra skaņojuma zvangām piedāvā "Mežkrūzēs" Jaunpiebalgas pagastā Cēsu novadā topošajā skaņu takā mežmalā, kurp aicina Juris Cers.

"Laipas" mantojums

Gulbenes novada Lizuma pagasta kultūras nams atrodas kādreizējā muižas klētī. Tādēļ tautas valodā šo vietu sauc arī par Lizuma kultūras klēti. Rokdarbniece Līga Ozoliņa te vada Lizuma amatnieku kopu "Laipa", kas pastāv kopš 2008. gada.

Te ada cimdus, zeķes, tamborē, mezglo lina dvieļu galus un auž celaines. Amatnieku kopas "Laipa" nosaukums simbolizē tās ideju – kopt un nodot tālāk no senčiem pārmantotās vērtības un amatniecības tradīcijas. "Laipā" darbojas vairāk nekā divdesmit meistares katra ar savu pieredzi. Kā stāsta Līga, adījusi gan viņas mamma, gan vecāmamma. Līgas aizrautība ir celaiņu jostu aušana, kas ir vissenākais aušanas veids.

"Ja kādam šķiet, ka vecāsmātes glabātais un varbūt tā arī nevalkātais baltais krekls mūsdienās vairs nekur nav liekams, lai nemet ārā, bet atdod "Laipai"," aicina kopas vadītāja. "Rūpīgāk ieskatoties, krekla augšmalā var pamanīt tik smalkus izšuvumus, ka var tikai pabrīnīties kā bez elektrības skalu gaismā ko tādu varēja dabūt gatavu! Šos rakstus var pārņemt, saglabāt."

"Laipas" meistarēm katrai savs rokraksts. Viena izšuj no pērlītēm zīļu vainadziņus, ko valkā pie tautastērpa, cita tamborē modernus lakatus, krāsainas jakas, brunčus un kleitas. Ne jau vairumā, bet pa vienai oriģinālai un neatkārtojamai. Un gan jau ģērbs atradīs savu valkātāju. Manu uzmanību piesaista tamborēti rozā brunči un kleita, kas no gaiši pelēkas plecos pāriet pakāpeniski tumši zilos toņos apakšmalā. Lai šī pāreja nebūtu krasa, autore Ilze Dambrova atklāj mazu noslēpumu: tamborēts no diviem kamoliem. Ja kādreiz jābrauc uz ārzemēm, tērpieties rokdarbā un jūs nekļūdīsieties, ieteic meistare, bet mēs uzcērtam turku lupatas…

Līgas Ozoliņas lepnums ir mape, saglabājusies vēl no Kaucmindes laikiem, kas piederējusi šīs skolas audzēknei Ilzei Lūsei. Šajā relikvijā atrodami visdažādākie paraugi, kurus pētīt un studēt. Bet viens no lielākajiem "Laipas" dārgumiem ir tamborēts galdauts. Apmēram 1906. gadā Lejasciemā Līgas Ozoliņas vecmammai, tolaik Emmai Piņķei, piederējis grāmatu veikaliņš, uz kuru nākusi arī dzejniece Tirzmaliete, kas turpat kaimiņos dzīvojusi. Runājušās par dzīvi un rokdarbiem, un tā šajās sarunās tapis arī tamborētais galdauts, kas gan tagad cietis no laikazoba, bet kāda tamborētāja apņēmusies smalko rokdarbu atjaunot.

Reklāma

Savas krāšņās tautiskās jostas "Laipa" auž ar stellēm, kuras izgatavojis Līgas Ozoliņas dzīvesbiedrs, profesionāls galdnieks Aigars Ozoliņš. Viņa paša sirdslieta ir muzicēšana Lizuma lauku kapelā. Tā pastāv jau kopš 1963. gada. Piedzīvoti divpadsmit Dziesmu svētki – gan kapelā, gan Lizuma jauktajā korī, kura priekštecim "Velēnas" korim savulaik himnu sacerējis pats Jāzeps Vītols. Arī prasme spēlēt cītaru, akordeonu, vella bungas pieder pie īstām vērtībām. Kapelas repertuārā ir tautasdziesmas, tautas rotaļas un vecum vecie gabali vēl no "pirmajiem ulmaņlaikiem". Kurp "Laipa" ar rokdarbiem, tur kapela ar mūziku. Līgai Ozoliņai visvairāk pie sirds "Vecās likteņdzirnas", jo arī kapelas izveidotājs Miervaldis Vilnis, kas šo Lizuma tautas muzikantu orķestri vadījis līdz deviņdesmit piecu gadu vecumam, arvien aicinājis uzturēt možu garu.

Ozoliņu ģimene var lepoties ar krāšņu dekorāciju novada Dziesmu svētkiem. Tas ir milzīgs izgaismots cimds. Līga izrēķinājusi un uzzīmējusi cimda rakstu, bet Aigars to izzāģējis no koka.

"Laipas" pūrā ir vēl kāda relikvija – gadsimtu mijā darināts leģendārā Nacionālā teātra aktiera Kārļa Sebra mātes lakats, ko viņa uzdāvinājusi skolotājai Annai Ķerzumai, ar kuru bijusi draudzīgās attiecībās. Anna Ķerzuma, kura vairs nav mūsu vidū, savulaik bijusi skolas mācību pārzine, kora diriģente, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere.

"Lakats nāk no "Jērīcām", Kārļa Sebra mātes turīgajām lauku mājām, kur bērnību pavadījis arī pats nākamais leģendārais aktieris, " piebilst Līga Ozoliņa. "Gribam tādu pašu lakatu mēģināt uzaust, bet nebūs viegli. Pusvilna."

"Rankas bize" un tās atradumi

"Rankas bize" ir nesen izveidota rokdarbu kopa, kas otro gadu darbojas Gulbenes novada Rankas pagasta "Ausmās". Te meistaru dienās var redzēt arī to, kā notiek Vidzemei raksturīgo cimdu adīšana, izmantojot ar augiem un sēnēm krāsotu dziju.

"Rankas bizes" vadītāja Inga Freimane atklāj ar augiem un sēnēm krāsotu dziju noslēpumus.

Interese par šo prasmi radusies arī tādēļ, ka kopas vadītāja Inga Freimane jau desmit gadus darbojas Mikologu biedrībā.

Ziemā tika veidota cimdu izstāde, kurā meistares aicināja nest no apkārtnes mājām saglabājušos vecos cimdus. Sākumā atsaucība nav bijusi liela: kam jums vajag to manu salāpīto veco dūraini? "Mēs pārzīmējam, pārskatām rakstus," stāsta Inga Freimane. Jo vecāks cimds, jo raksts vienkāršāks, taču tā kultūras mantojuma vērtība lielāka. Rankas pagastā ir mājas, kur zināmas arī pašas senās adītājas.

Rankā rokdarbi bijuši cieņā jau pirms simt gadiem, kad 1923. gadā šeit sāka darboties Rankas mājturības skola, kuras meistares aicinājušas prasmes apgūt arī jaunāko paaudzi. Toreiz strādājušas trīsdesmit četras audējas, kas mācījušas apgūt arī tamborēšanu un izšūšanu. Nu "Rankas bize" vēlas atjaunot senās tradīcijas.

Te ada un auž vienpadsmit meistares, daža ziemu strādā Vācijā, bet auž vasarā, kad atbrauc uz Latviju. Pamatā te darbojas kundzes labākajos gados.

"Gribas, lai cilvēki izkustas, lai nāk kopā un cits citam parāda, ko kurš prot," saka Inga Freimane. "Ja ada mājās pie televizora, cilvēks paliek asociāls. Kovida laikā daudzi atsvešinājās, un nu gribam šo lietu labot. Svarīgi būtu, lai prasmes vēlētos apgūt tie, kam tagad ir trīsdesmit pieci, četrdesmit gadi. Daudziem vairs nav tradīcijas mājās strādāt rokdarbus. Bet mūsu vidū ir arī dāmas, kuras nupat aizgājušas pensijā, radies brīvs laiks un vēlme mācīties adīt vai aust. Sākt vislabāk ar krāsainu lupatu deķi. Un arī pie stellēm jau mājās netikt. Tāpēc vērts nākt uz "Rankas bizi"."

Bet kuri augi un sēnes der dziju krāsošanai? Var izmantot baraviku un apšu beku mīkstumus, ko parasti, sēni tīrot, met laukā. No apšu beku spaiņa sanākot tieši pusspainis stobriņu dzijas krāsošanai. Vislabāk krāsošanai der sarkanlapju tīmeklene, dzīslu kātu beka, samtainā mietene. Bet krāsošana ar augiem un sēnēm vispār ir liela eksperimentēšana. Novāra sēnes, parādās šķidrums, tajā liek iekšā kodinātu dziju vai arī kodina pēc tam. Krāso un izkāš caur tillu. Kas raksturīgi, visi šādi iegūti toņi savā starpā ļoti labi sader, tos var kombinēt jebkādi un tie "neēdas" atšķirībā no sintētiski krāsotajām dzijām, kad ļoti jāskatās, kas ar ko liekams blakus. Skatu piesaista silti, biezi, mīksti dūraiņi, kur īpaši izceļas zilā un brūnā toņa salikums. Dzeltenums panākts ar galda bietēm (bet viss ir atkarīgs no tā, ar ko kodina), visi zaļie toņi dabūti ar zirgskābenēm, no etiķa koka atvasēm sanāk zili lillā dzija.

Reklāma

Ingu Freimani ieinteresējusi norvēģu pieredze, ko viņa noskatījusi "YouTube". Ir kolekcija, kas krāsota ar ķērpjiem. Ieklāj ķērpjus katlā, uzlej verdošu ūdeni, ieliek dziju, uzber ķērpjus un atkal aplej ar ūdeni. "Ja mēs tā krāsojam ar augiem, sanāk plankumaina dzija, bet viņiem ne, viengabalaina. Interesanti, kur ir tas noslēpums?" pārdomās dalās Inga Freimane.

Kokapstrāde un "dzīvdabas kultūrtelpa"

Vairāki meistari sarīkojumā "Satiec savu meistaru" šogad piedalās pirmoreiz. Viņu vidū – arī kokapstrādes meistars galdnieks Pēteris Šmits.

Kokapstrādes meistars Pēteris Šmits savā galdniecībā.

Ierodoties Smiltenes novada Raunas pagasta "Cimziniekos", apjomīgas ēkas fasādē lasāms "Šmitiņu galdniecība" un pie durvīm piestiprināts no koka klucīšiem izgrebts mobilā tālruņa numurs. Jo to nemainot, jokojot teic saimnieks. Tas nozīmē – strādā ilgi, dārgi, bet kvalitatīvi. Tā, lai no pasūtītājiem pēcāk nebūtu jāmūk. Pēteris Šmits neslēpj, ka reiz kļūdījies ar materiālu iegādi un pēc tam padarīto nācies labot uz sava rēķina. Tā gadījies ar pasūtījumu Šveicē, kur nu septiņpadsmit mājām ir "Šmitiņu" gatavotie logi. "Mums nez kādēļ nevēlējās maksāt pēc Šveices cenām un tāpēc sadarbību pārtraucām," latviešu uzņēmējs ir atklāts. "Šmitiņu" niša ir logi un durvis – pārsvarā no priedes koka. "Mūsu moto – ko var uzzīmēt, to no koka var arī izgatavot," saka Pēteris. Pasūtītāji ir arī Norvēģijā, Austrijā, Zviedrijā. Caur citām firmām "Šmitiņi" pazīstami Francijā un Anglijā.

Pēteris Šmits dzimis, audzis un visu mūžu nodzīvojis Raunā. Deviņdesmito gadu sākumā kādu laiku strādājis arī Rīgā, firmā, kas gatavoja krēslus Latvijas Nacionālajai operai pēc tās restaurācijas 1995. gadā. Protams, nevar zināt, tieši kurš krēsls kurā rindā vai tā daļa tapusi Pētera Šmita rokām.

Šmitiņu galdniecība darbojas jau trīspadsmit gadus, bet nu jau būs seši gadi, kopš tā iekārtota agrākajā Cimzes pusmuižas ēkā. "Visa ģimene – mēs ar sievu un mūsu trīs dēli Nauris, Jānis un Māris – sasparojāmies un iegādājāmies šo īpašumu," stāsta Pēteris Šmits. Kolhozu laikā te bijusi graudu kalte, bet vēlāk nolaista līdz pilnīgām drupām. Jumts caurs un iebrucis, izpuvušas lielās koka griestu sijas, ko viņi atjaunoja un pārkrāsoja, ielika jaunas grīdas. Tagad moderni izskatās no vecajiem muižas laikiem saglabājusies kalto laukakmeņu siena.

"Vecajos laikos ēkas vienā pusē, kur tagad esam iekārtojuši darbnīcu, bija Cimzes pusmuižas dzīvojamā daļa," stāsta Pēteris Šmits un rāda: "Rekur, tajā kaktā, labajā stūrī gulēja mana vecmamma, bet otrā pusē bija telpa, kur kalpu bērniem mācīja lasīt un rakstīt."

Raunas pagasta “Cimziniekos” ir sava “dzīvdabas kultūrtelpa”.

Te tagad ir astoņdesmit kvadrātmetru lielā kokapstrādes darbnīca ar ēvelēm un citiem darbgaldiem, pamatīgu skaidu kaudzi uz grīdas un arī putekļiem gaisā. Otrā telpā Pēteris Šmits sākumā bija domājis iekārtot logu un durvju krāsotavu un noliktavu, bet tobrīd Raunas tūrisma centra vadītājai Justīnei Pinkai izdevies pierunāt pamēģināt tur kādu kultūras sarīkojumu apkārtnes ļaudīm. Telpa liela – 150 kvadrātmetri – un pēc "Šmitiņu" veiktās restaurācijas skaista. Ideja izdevās, un tā Justīne Pinka kļuva par "dzīvdabas kultūrtelpas" krustmāti. Šajā telpā, kur reiz mācījās muižas kalpu bērni un kas nu atgādina plašu zāli, neviena mēbele neesot pirkta. Visas vai nu pašu darinātas, vai dāvinātas. Melnie dīvāni ir no Dānijas. Bāra leti iepriekšējais īpašnieks vēlējies sadedzināt malkā, sveču kamīns ar plaisājošo krāsu ir Šmitu pašu darinājums. Savukārt brieža rags durvju rokturim iegūts maiņā pret izgatavotajām durvīm.

Aiz stikla stenda atrodas melna koka gabals, kas izrakts brīvostas padziļināšanas laikā. Tartu Universitātē par to noteikts strikts slēdziens, ka šis izraktenis ir vairāk nekā divus tūkstošus gadu sens. Tas piestāv akmens sienai un Pētera Šmita paša dizainētajām un darinātajām koka durvīm.

Te notiek radošās darbnīcas, "Šmitiņu dzīvdabas kultūrtelpa" piedalās māju kafejnīcu dienās, te rādīts arī kino – gan Aigara Graubas "Circenīša Ziemassvētki", gan Uģa Oltes "Upurga". Bet šurp uz kino skatīšanos atvestie Raunas pansionāta seniori vēlējušies redzēt 1957. gadā uzņemto "Zvejnieka dēlu". Tomēr visiecienītākais ir Ziemassvētku labdarības pasākums "Cimzeme". Tā ir rūķu zeme, kas atveras vienu reizi gadā ziemas saulgriežos. Tad sanāk rūķi un pats galvenais no tiem, protams, ir Pēteris Šmits.

Un – jā, jā, ne jau velti te atrodas "Cimzinieki" un cilvēki priecājas "Cimzemē". Tepat, dažus simtus metru tālāk atrodas mājas, kur dzimis latviešu kormūzikas pamatlicējs Jānis Cimze.

Bet tiem, kas vēlas kaut mazliet izjust koku, Pēteris Šmits ar dēliem sazāģējuši mazus uzpirksteņa lieluma priedes klucīšus.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma