"Grāmata raksta pati sevi." Rakstnieks Ivars Gilučs par jauno romānu un fantāzijas pasauli

Tāpat kā pirmais romāns, arī "Zīda neceļi" ierindojams zinātniskās fantastikas žanrā. Tāpat kā jebkurš cits labs šā žanra romāns, tas stāsta par reālajā dzīvē aktuālām tēmām, problēmām un raksturiem. Kā autors atrod tēlus un tēmas un ar ko pats nodarbojas reālajā dzīvē, par to šī saruna.

Pagājušajā gadā iznāca jūsu pirmais romāns – "Neirolasis". Kāda par to sajūta tagad, kad pirmais prieks par debiju izdzīvots?

I. Gilučs: Es joprojām neticu, ka izdevās ierakstīties mūžībā! Pēc simt, piecsimt vai pat tūkstoš gadiem noteikti būs literatūras pētnieki, kas raudzīs apkopot senču atstāto mantojumu, un starp izciliem rīmotājiem un vārda meistariem atradīs arī kautrīgu fantastu no Latgales. Kāds priecājas par bērniem un mazbērniem, bet es par garabērniem bez derīguma termiņa (smejas). Ja man būtu iespēja ar tagadējo prātu pielabot debijas romānu, tad noteikti šo to mainītu – vienmēr ir vieta pilnveidošanai! Atskatoties atpakaļ uz savām pirmajām grāmatām (it sevišķi vēl neizdotām), apzinos, ka esmu tomēr sācis atzīt savas kļūdas, nerunāt pretī un ieklausīties kritikā. Pirmie lasītāji allaž ir tuvinieki, kas tiešām grib tev palīdzēt! Viņi nekad tevi nenodos, atbalstīs un mīlēs neatkarīgi no putrojuma biezuma. Iepriekš es vairāk rakstīju savam priekam, īpaši neaizdomājoties par lasītāju, bet tagad cenšos respektēt viņu jūtas, slēdzot sevī pašcenzūru un rāmību. Pirmais "Neirolasis" radās spontāni un ietver sevī pārlieku daudz slidenu tēmu, bet "Zīda neceļos" gan tika apdomāts teju katrs sīkums: sākot no struktūras un ideju kvalitātes, beidzot ar lasītāju emociju paredzēšanu. Varētu pat teikt, ka es pārlieku daudz laika ieguldīju šajā projektā (smejas).

Kas kalpoja par iedvesmu jaunā romāna sižeta idejai un centrālajam tēlam?

Netālu no manas dzīvesvietas ir grāmatu apmaiņas plaukts, un vienā apmeklēšanas reizē kāds bija atstājis veselu lērumu "Ilustrētās Zinātnes" žurnālu. Kādā no tiem bija raksts par zīda drēbēm, kas spējīgas atbaidīt kukaiņus. Man uzreiz iešāvās prātā doma, ka šo efektu varētu pastiprināt ar vērmelēm, ķiplokiem un citām dabīgām antibiotikām. Tad arī nāca spilgtākā atklāsme: ja izņemt no dzīvo būtņu barības ķēdēm kaut vienu posmu, tad dabā var sākties neatgriezeniskas pārmaiņas! Mēs, piemēram, līdz sirds dziļumiem ienīstam odus un dundurus, bet tajā pašā laikā tie kalpo par barību abiniekiem, putniem. Bez šiem dūcekļiem to populācija krasi saruks! Tā manas domas aiztipināja līdz baktērijām, ādas un vēdera mikroflorai utt. Bija tikai vajadzīgs galvenais varonis, kas šo nopietno tēmu atjauktu ar humoru.

Un tad atcerējos pazīstamu mākslinieku, kas tagad dzīvo uz pilnu klapi. Sieva bija viņu krāpusi, nāca šķiršanās, dzīvokļa zaudēšana... Sirds šos dzīves triecienus neizturēja, novedot pie infarkta. Tālāk slimnīca, operācija, gulta – pilns komplekts. Pēc izrakstīšanas viņu vairs nevarēja pazīt: ģimenisks cilvēks kļuva par žūpu un meitu ģēģeri. 

Viņa tagadējais kredo skan tā: "Es jau esmu miris. Sausa ballīte lai iet ieskrieties!" Mani pārsteidza šis dzīvesstāsts, bet vārds vārdā atkārtot dzirdēto negribējās, tāpēc izlēmu varoņa tēlā pārspīlēt brīvības kāri.

"Zīda neceļi" neatlaidīgi liks aizdomāties: kas ir brīvība, kā mēs to uztveram, kā izmantojam un kā citu līdzcilvēku brīvības izpausmes traucē īstenoties mūsu brīvībai? Kas būs, ja teiksi līdzcilvēkiem to, ko patiesībā domā, iepriekš neparedzot iespējamo reakciju? Vai tas norādīs uz izglītības un kultūras trūkumu vai augstāko vienaldzības pakāpi? Vai, kas atļauts bagātam, ir aizliegts nabagam? Lasītājiem pašiem būs jāatbild uz šiem jautājumiem.

Abi romāni liek domāt, ka sekojat līdzi jaunākajiem zinātnes atklājumiem un pētījumu virzieniem – vai tā ir, un, ja tā, tad kuri virzieni / atklājumi jums šķiet intriģējošākie un kuri, iespējams, potenciāli bīstamākie?

Kopš bērnības esmu interesējies par datoriem. Tēvs man astoņu gadu vecumā uzdāvināja pirmo datoru, ielādēja pirmās spēlītes un... viss, reālā dzīve palika aiz loga. Tā es sāku orientēties mātesplatēs, videokartēs, procesoros un, protams, sekot līdzi spēļu industrijai. Drīzumā tika pieslēgts arī internets – reālā dzīve aiz loga jau raudāja... Nezinu, kā viss būtu beidzies, ja manī snaudošais radošums nebūtu pamodies un pabīdījis malā virtuālās batālijas, līmeņu audzēšanu un netaustāmo mantiņu izsišanu. Kopumā varu teikt, ka ārpus datortehnoloģijām tīri zinātniski vai bioloģiski virzieni mani īpaši nesaista – ja nu vienīgi ar Īlona Maska darbību saistītie projekti vai mākslīgā intelekta fenomenālās iespējas. Es tiešām gribētu, lai katram zem ādas būtu integrēts čips, kas darbojas ar MI. Ja esi godīgs, likumpaklausīgs, sirsnīgs, līdzcietīgs un strādīgs ģimenes cilvēks, tad tev nav par ko raizēties! Tu tikai iegūsi, jo no sabiedrības tiks izravēti ārā bandīti, zagļi un pārējie varmākas, kas maitā mūsu ikdienu. Vai tad tas ir slikti?

Kas vēl šajā laikā tapis vai varbūt šobrīd top?

Esmu ieplānojis radīt "Neirolaša" ciklu, kas sastāvēs no piecām grāmatām. Nākotnē tās visas varētu iespiest kopējos cietos vākos ar nosaukumu "Neirolasis: visi eksperimenti". Šis ambiciozais nodoms dod man spēku katru dienu ņemt papīru rokās un, analizējot tagadni, fantazēt par mūsu nākotni. Pēc tam es uz laiciņu fantastikas žanru savā daiļradē iepauzēšu, pievēršoties reālismam. Lieta tāda, ka, rakstot sadzīves romānu, var pašpikot no citiem autoriem, izveidojot sabiedrības vairākumam pieņemamu projektu, bet fantastikā, ja tu iegrozi savu pasauli, nākas piedomāt gandrīz visu pašam. Laikietilpīgi un garīgiem tēriņiem neatbilstoši brist nātrēs, kamēr blakus vilina skaisti iemītas taciņas. Tu nekad nezini, kur nokļūsi, kā izskatīsies sižeta pavērsieni un vai tas lasītāju aizķers. Es to saucu par pirmatklājēja lāstu. Un, brienot šo nātru audzi, tu vari nokļūt gan Disnejlendā, gan kanibāla vāreklī (smejas).

Vai varat mazliet pastāstīt par "daiļrades mehāniku" – ir kāds noteikts diennakts laiks, kurā rakstāt, vai jebkurā brīdī, kad tam izdodas atlicināt laiku? Vai ir noteikts apjoms, ko sev nosakāt vienā rakstīšanas reizē paveikt? Kā ar labošanu – vai nākas daudz mest ārā un atgriezties pie iepriekš uzrakstītā, vai arī, jau sēžoties pie darba, izdomājat skaidru struktūru un pie tās turaties?

Pēc maniem novērojumiem vislabāk prāts rosās tieši rītā, pusstundu pēc pamošanās. Es izdzeru krūzi termiski neapstrādāta avota ūdens un tad jau skatos, cik ilgam laikam manis radošuma pietiks. Pārsvarā ap trijiem dienā es paēdu, tad šo to palasu, bet uz vakara pusi varu uzrakstīto parediģēt; neatlieku tekstu līdz brīdim, kad pirmais melnraksts būs pilnībā gatavs. Uzrakstītais apjoms mēdz būt dažāds: gan pāris rindkopu, gan 3–4 lappuses dienā. Vairāk gan ne. Man domu kvalitāte ir svarīgāka par burtu daudzumu. Ar teksta svītrošanu ir tā: tas, kas tūlīt un tagad neder, tiek izgriezts ārā un ielikts citā projektā, ar domu kādreiz pabeigt. Pie katra fantāzijas uzplaiksnījuma taču ir sēdēts kā vistai uz olām, tāpēc nav prātīgi norakstīt vanckaros (smejas). Bet tā es ļo-o-oti daudz un bieži pārveidoju jau uzrakstīto tekstu, līdz tas atbildīs maniem ideāluma standartiem. 

Es, piemēram, pirmsākumā saviem varoņiem varu strikti iezīmēt ceļu, bet tie vieglprātīgi rādīs man mēli, spītīgi pretosies un nepaklausīgi līdīs augstāk minētajās nātrēs. Tādos gadījumos nākas sakost zobus un zem deguna ņurdēt: "Atkal grāmata raksta pati sevi..."

Pagājušajā gadā intervijā sacījāt: "Mitinos savā zemeslodes pleķītī un, čubinoties dārzā, audzēju augus iztikai – pieplacis pie dabas krūts." Ko īsti audzējat, un kā sevī atklājāt šo talantu – ne jau katram ir doti "zaļie pirkstiņi"?

Ar tēvu jau gandrīz 20 gadus dzīvoju laukos. Mājdzīvnieku mums nav – ne kūts lopiņu, ne spalvaino istabas draugu. Audzējam to, kas labi glabājas ziemā. Vasarā – augļu dārzs, zaļumi, kā bez tiem. Siltā sezona paiet stādīšanā, kaplēšanā, laistīšanā un ražas novākšanā, atpūtas brīžos ko palasot, uzrakstot vai rediģējot. Mana īstā dzīve sākas tieši ziemā, kad jāsaved kārtībā viss iepriekš uz apmalēm uzšņāptais. Kāpēc es nodarbojos ar lauksaimniecību? Kad tu laisti, piemēram, gurķus, kas nesen tavām rokām sēti, tu jūties gandarīts par jaunas dzīvības došanu. Ar grāmatu rakstīšanu ir līdzīgi – tu esi liecinieks tam, kā domas no konceptuālā kodola pārtop teikumos, rindkopās un visbeidzot nodaļās. Vienīgā atšķirība, ka augiem beigās nāksies atstāt sēklas un padoties salnu vardarbībai, bet romāns dzīvos mūžīgi.

Dzīvojat pierobežā, kur ik pa laikam iemaldās droni. Cerams, tie nav apdraudējuši ne jūs, ne tuviniekus?

Es biju viens no tiem daudzajiem, kas līdz 2022. gadam vispār neinteresējās par politiku. Ja man tai laikā parādīt karti, es ne uzreiz atrastu Ukrainu vai Irānu. Ne jau tāpēc, ka man ģeogrāfijā bija vieni divnieki, bet gan, Šerloka Holmsa vārdiem izsakoties, turēju prātā tikai ikdienā nepieciešamās zināšanas. Bet tad pēkšņi politika sāka interesēties par katru no mums, arī mani. Īpaši aktualizējās šā gada maijā, kad septiņu kilometru attālumā no mājām tevi naktī pamodina varens blīkšķis. Mēs ar tēvu nodomājām, ka pērkons ārdās, bet, izdzirdot iznīcinātāju rūkoņu, sapratām, ka sākas...

Interesants fakts: vecāmāte dzīvo nepilna kilometra attālumā no drona sprādziena vietas – logu stikli pat nodrebēja. Labi, ka viss beidzās bez upuriem. Kā redzat, gribi negribi nākas lasīt ziņas un brīžiem domāt, ko darīt iespējamajā dienā X. Bet, lai atvieglotu izpratni, vai esam gatavi cīnīties par savu neatkarību un brīvību, iesaku plašāk iepazīties ar neatkarību un brīvību manā romānā "Zīda neceļi". Brīdināts, tātad bruņots!