18.3 °C
Baltijas valstu Studentu svētki "Gaudeamus" nav lieli skatuviskās dejas svētki, toties tur piedalās studenti, kas visās trīs valstīs vienmēr bijuši vislabākie dejotāji. Studentu deju ansambļi vienkopus dod iespēju salīdzināt gan noieto skatuviskās dejas žanrā, gan prognozēt nākotni. Kā šos svētkus no savas ilggadīgās pieredzes skatuleņķa vērtē Deju svētku Goda virsvadītāji.
Kopsavilkums
Ingrīda Saulīte Koncerta "Līdz bezgalībai" noslēgumu vērtē kā studentisku un latviešu studentu programmu kā veiksmīgāko. Patika latviešu puišu deja. Indra Filipsone ir pārsteigta par to, ka latviešu studentu dejotāju vidējais vecums ir palielinājies, bet koncertu Dailes teātrī vērtē kā veiksmīgu. Ilzes Mažānes vērtējumā latviešu studentu priekšnesumiem pietrūka spēka un spēles prieka, tie salīdzinājumā ar kaimiņiem bija pelēcīgi. Ojārs Lamass pamanīja, ka koncertā saturiski trūka saiknes ar katras tautas etnogrāfisko pamatu, jo uzsvars tika likts uz mūsdienīgām izpausmēm, kas ir kopīgas visiem. Tomēr brīnišķīga kopības sajūta tika sasniegta un latviešu studentu priekšnesums bija izsvērts, viengabalains un skatītāju uzmanību noturošs. Baiba Šteina ievēroja, ka vietas izvēle radīja pacilājošu svētku noskaņu tomēr kritizē izvēlētās dejas – repertuārs neatbilda studentisku jaunības svētku priekšstatam un “mūžīgo studentu“ iesaistīšana nepalīdzēja radīt jaunības svētku pacilātības sajūtas.
Ingrīda Saulīte
Koncertu Brīvības laukumā skatījos televīzijā. Kopumā labs koncerts, katras valsts studenti parādīja jādomā iespējami labāko sniegumu. Tādu brīžu, kur es nesapratu koncerta veidotāju un televīzijas režisoru ieceri, nebija daudz, piemēram, labāk būtu saskatāma katra deja, ja tai laikā nebūtu rādīti muzikanti. Kritizējamas lietas varētu atrast gan televīzijas darbā, gan katras valsts deju priekšnesumos, tomēr svarīgāk norādīt uz to, kas izdevās. Kopumā Latvijas programmu uzskatu par vislabāko un ne jau tikai vecmeistaru H. Sūnas („Pie Daugavas“) un A. Spuras („Dzimtenei“) deju dēļ. Ļoti patika, ka latviešiem bija puišu deja (D. Bārbales „Maķenīti palaidos“)– nedaudz amizanta, varēja redzēt, ka dažiem vēl jātrenējas, tomēr jau pats fakts, ka dejo stalti un braši latviešu puiši ļoti sildīja sirdi. Vēl atzinīgi vērtēju koncerta uzbūvi un noslēgumu – tas patiesi bija studentisks.
Indra Filipsone
Neesmu bijusi saistīta ar Gaudeamus svētkiem. Tāpēc uz visu skatījos pirmo reizi. Biju uz studentu deju ansambļu koncertu "Uz viena ceļa" Dailes teātrī un tas mani patīkami pārsteidza. Varu teikt vislabākos vārdus par dejotāju sniegumu, skatuves vizuālo noformējumu, pilnīgi par visu. Koncerts pie Brīvības pieminekļa bija laikam domāts tikai pašiem dalībniekiem, skatītājiem tur nebija vietas un diez vai bija kaut kas saredzams. Kad televīzijā parādīja tuvplānā Latvijas dejotājus, tad sapratu, ka es savos gados arī varētu būt kāda studentu deju ansambļa dalībniece.
Ilze Mažāne
Man būtu ļoti daudz ko teikt par šiem svētkiem un deju programmām īpaši. Pati pirmo reizi piedalījos Gaudeamus svētkos 1974. gadā Tartu un kopš tās reizes esmu dažādos statusos piedalījusies visos svētkos, kas bija līdz kovidam. Tagad redzēju, ka ļoti daudz kas ir mainījies un no tās studentiskās nebēdnības, kas bija savulaik, varbūt maz kas palicis. Tā bija mana jaunība un varbūt tāpēc tā liekas. Par koncertu Dailes teātrī varu teikt labus vārdus, īpaši man patika lietuvieši. Viņi ir uzticīgi savai skatuviskajai dejai, kurā ir daudz tautas dejas leksikas, bet, kas balstās klasiskā baleta skolā, ko savulaik ieviesa ukraiņi un attīstīja Igors Moisejevs Maskavā. Lietuviešiem ir profesionāls deju ansamblis "Lietuva" un redzams, ka tas uzliek augstu latiņu, uz kuru tiecas amatieri. Igauņi arī bija uzticīgi savam stilam, eksperimentēja un dažreiz bija grūti atpazīstami. Tomēr viņi no visiem bija visstudentiskākie un nebēdnīgākie. Par latviešu programmu grūti jānopūšas. Ja kaimiņu dejotājus publika uztvēra ar lielu sajūsmu, tad kā beidzamajai sākoties mūsu programmai, publika pamazām atdzisa. Varbūt pie vainas pirmās dejas izvēle. Dižmanīgais Žagatas "Ačkups" iederētos pavisam citā reizē, bet studentu svētku koncertā tas publikas uzmanību nogurdināja. Pēc lietuviešu dejas spēka un igauņu spēles prieka, mēs bijām par daudz pelēcīgi nopietni.
Ojārs Lamass
"Gaudeamus" koncerta divi momenti, kas raisīja pozitīvas emocijas.
Pirmais – beidzot tika realizēts viens kopējs priekšnesums, nebija atsevišķi deja, dziesma un mūzika. Tas, ka visu trīs valstu studenti dejoja, spēlēja un dziedāja visi kopā radīja brīnišķīgu kopības sajūtu. Tādu kopību derētu ieviest arī Dziesmu un Deju svētkos.
Otrais – koncerts pie Brīvības pieminekļa notika organiski bez liekām pārveidēm. Domāju, liela radošās komandas - režisora Jura Joneļa, māksliniecisko vadītāju Dagmāras Bārbales un Edgara Vītola veiksme. Sevišķi labi viss bija uztverams televīzijā. Skatītājiem uz vietas gan varēja būt problēmas. Pat tiku dzirdējis pārmetumus par neveiksmīgu vietas izvēli, jo uz vietas grūti bijis redzēt. Dalībniekiem jau nu šeit bija tiešām izcila vieta kopības un vienotības izbaudīšanai, nemaz nerunājot par Brīvības laukuma simbolisko nozīmi.
Saturiski jūtams, ka galvenais akcents bija likts uz mūsdienīgumu un tas nonivelēja atšķirīgo starp republikām. Gandrīz nebija saiknes ar katras tautas etnogrāfisko pamatu. Igauņi to mēģināja rādīt ar puišu deju “Uz pirti”, bet pirts stopiņu izmantošana vien bija par maz, jo pati dejas horeogrāfija bija veidota mūsdienu skatuviskās dejas manierē. Vēl kaut ko tautisku varēja sajust lietuviešu “Svētku polkā” sevišķi otrajā daļā ar cepurēm. Kādreiz šī deja ar cepurēm tika redzēta īsti etnogrāfiskā izpildījumā un noteikti šeit tas iederētos bez liekas mūsdieniskošanas.
