Kad teātra direktors ir kā mazs bērns ar lellēm. "Kultūrzīmes" viesojas Latvijas Leļļu teātrī

Latvijas Leļļu teātris, atgriežoties atjaunotajā ēkā, sola jaunas izrādes un jaunus mākslinieciskos atklājumus, tomēr naudas visam nepietiek.

Gada nogalē ar izrādi "Riekstkodis un Žurku kēniņš" (dramaturgs Klāvs Mellis, režisors Rūdolfs Gediņš) pēc rekonstrukcijas durvis vēra Latvijas Leļļu teātris, kas atgriezies savā vēsturiskajā ēkā. 

Izrāde "Sibīrijas haiku" būs vizuāli poētiskā un tehnoloģiski smalkā manierē veidots papīra animācijas iestudējums par maza zēna pieredzi izsūtījumā.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Piektdien, 12. janvārī, tajā pirmizrādi piedzīvos režisora Valtera Sīļa iestudējums "Sibīrijas haiku", kas par deportāciju tēmu vēstīs papīra animācijas tehnikā un ir balstīts rakstnieces Jurgas Viles un ilustratores Linas Itagaki grafiskajā stāstā.

Režisors Valters Sīlis (centrā) Latvijas Leļļu teātrī veido izrādi "Sibīrijas haiku".

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Rekonstrukcijas darbu laikā siltinātas teātra ārsienas, cokols, bēniņi un jumts, ielikti jauni logi un ārdurvis, modernizēts siltummezgls, pārbūvētas un modernizētas apkures sistēmas, kā arī rekonstruēta ventilācijas sistēma. Pārbūvēta mazā zāle, paaugstinot griestus, kā arī ēka un izrāžu zāles pielāgotas skatītājiem ar funkcionāliem traucējumiem.

"Kultūrzīmes" viesojās Latvijas Leļļu teātrī (LĻT), lai noskaidrotu, kas mainīsies tā darbībā pēc rekonstrukcijas; ko turpmāk tajā var sagaidīt bērni, jaunieši un pieaugušie.

Vēl daudz kā trūkst

"Pirmais, ar ko sākām, bija siltināšana, vienkārša energoefektivitātes uzlabošana. Tomēr brīdī, kad māju pavēra vaļā, saprata, ka jāstiprina visi pamati, ka starpstāvos siju gali ir nopuvuši, ka jumts patiesībā turas uz apdares dēļiem, nevis uz sijām. Protams, māja ir būvēta pagājušā gadsimta sākumā, bet, atsedzot apmetumu, bija redzams, ka pēc Otrā pasaules kara tā patiesībā bija kļuvusi par gruvešiem. Metra augstumā ir viens ķieģeļu slānis un pēc tam – mozaīka, jo pēckara laikā ēkas atjaunoja, no vienas mājas ņemot vienus ķieģeļus, no citas – citus," stāsta Latvijas Leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe.

Leļļinieki uzskata, ka teātra direktors ir pieaudzis cilvēks, tomēr iekšēji kā bērns, kurš brīvajā laikā spēlējas. Līdzās Mārtiņam Eihem – lelles izrādei "Sivēnam pa pēdām", kas 13. janvārī piedzīvos pirmizrādi (rež. Edgars Kaufelds, mākslinieces: Grāfienes – Justīne Jasjukeviča, Marianna Lapiņa). Tā būs staigājamā izrāde, kuras tēli staigās pa teātri un ienāks gan darbnīcās, gan direktora kabinetā.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Atjaunošanai bija jābūt pabeigtai jau pirms pusotra gada, tomēr tas pārcēlās vēl tikpat uz priekšu. "Tas, kas nav noticis, – Lielajā zālē ir tikai kosmētiskas izmaiņas, pati zāle – visas skatuves iekārtas, skatītāju krēsli – ir tie paši."

Jautāts, kāpēc izveidojusies šāda situācija, Mārtiņš Eihe atbild: "Tam ir vairāki iemesli. Ja būtu veikta arī lielās zāles rekonstrukcija, būtu jāpārtrauc esošais un jāizsludina jauns konkurss, kas to visu pabīdītu vēl gadu vai divus uz priekšu. (2021. gada jūlijā tika nolemts, ka rekonstrukciju veiks personu grupa "P un P" par 2,75 miljoniem eiro bez PVN. – Red.) Jāsaprot, ka mēs esam lietotājs, pasūtītājs bija (Finanšu ministrijas pakļautībā) esošie Valsts nekustamie īpašumi, ar kuriem sadarbībā bija lietas, kas izdevās ļoti labi, bet bija arī tādas, ko varēja darīt citādi," teic teātra direktors. "Un vēl, lai skatītāji tik ļoti nedusmojas, vajag pierakstīt, ka mums ļoti daudzu lietu nav, sākot ar galdiņiem foajē, kur esam uz brīdi kaut ko dabūjuši, spoguļi tualetēs. Tā ir vesela virkne mazo lietu, kā vēl nav. Mazā zāle vispār nav vēl iekārtota..."

No malas raugoties, šķiet, ka arī Latvijas Leļļu teātrim būtu pienākušies līdzekļi, ar kuriem iekārtoties atjaunotajās telpās – tāpat kā Jaunajam Rīgas teātrim, kurš vēsturiskajā ēkā Lāčplēša ielā 25 atgriezīsies marta sākumā. Tomēr realitāte ir cita. "Ir kādas lietas, kurām Kultūras ministrija ir piešķīrusi naudu. Jaunajam Rīgas teātrim jau sākumā bija plānota pilna rekonstrukcija, mums – ne, un tas ir radījis lielu mišungu – par to, kas ir nepieciešams, kas ir iekļauts būvniecības procesā. Tagad mēs to visu liekam kopā un kārtojam," stāsta M. Eihe.

Stāvvietas – bērniem, ne mašīnām

"Runājot par telpu, kas domāta skatītājiem pirms izrādes, mēs vispirms domāsim par bērniem un pusaudžiem, lai tā būtu piemērota tieši viņiem," saka Latvijas Leļļu teātra māksliniece Pamela Butāne, uzsverot, ka tas būs pakāpenisks koprades process. "Telpas būs tādas, kur bērniem ir ērti."

"Marionetes ir vienas no visgrūtāk vadāmajām lellēm, mani vienmēr ir valdzinājis, cik daudz tās var pateikt bez vārdiem," teic Latvijas Leļļu teātra māksliniece Pamela Butāne. Pa kreisi: teātra "Spēlmaņu nakts" balvas ir pieejamas visiem skatītājiem publiskai apskatei.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

"Mērķis ir arī panākt, lai bērniem mūsu teātrī būtu ko darīt arī dienas laikā un arī pagalmā," piebilst M. Eihe. Jautājums par autostāvvietu teātra pagalmā vēl tiekot risināts un par to stāvot priekšā sarunas ar Rīgas domi – piemēram, par to, vai teātra darbiniekiem varētu būt stāvvietas pie Ministru kabineta, jo tur darbs beidzas tad, kad teātrim sākas. "Rīgas dome šajā jautājumā varētu būt pretimnākoša un pirmā uzsākt sarunu, jo esam vienīgais leļļu teātris, ko apmaksā valsts. Tomēr šo divu gadu laikā neesmu ticies ne ar vienu kultūras pārstāvi no Rīgas domes, viņi nav izrādījuši interesi."

"Runājot par stāvvietām, ļoti nācās izsvērt visus zaudējumus un ieguvumus, tomēr mums šķiet, ka galvenais ir ziedot šo teritoriju nevis mašīnām, bet galvenajiem mūsu teātra apmeklētājiem – bērniem, lai viņi tur varētu nākt arī vasarā. Plāns ir izveidot gan spēļu laukumu, gan visu šo telpu apzaļumot. Ņēmām piemēru no Valmieras vasaras teātra festivāla, kura atklāšanas laukums tika veidots kopā ar pusaudžiem, tam topot par rotaļu laukumu bērniem. Tāpēc, domājot par spēļu un rotaļu laukumu, ir doma ik pa laikam pieaicināt mākslinieku, lai viņš kopā ar bērniem un jauniešiem izveidotu jauno konceptu, lai tad kādā ekoloģiski draudzīgā veidā šis laukums tiktu pārbūvēts, kļūstot par paraugu gan tam, kā strādāt, gan kā iesaistīt bērnus un jauniešus šajos procesos, gan arī radīt patiesi interesantu rotaļu laukumu, kas rosina iztēli, nevis liek tajā spēlēties, kā tas parasti ir pieņemts," stāsta Pamela Butāne.

Bīstamākā vieta teātrī bijis jumts virs mazās zāles, kur sijas veidojis centimetru biezs apdares dēlis. Tur celtnieki brīnījušies, kā sniega laikā jumts nav iegāzies.

Pēc atjaunošanas kvadratūras ziņā teātris gan ir sašaurinājies – mazajā jeb "black box" zālē, kur tas sāks spēlēt februāra beigās, pat līdz simtam skatītāju vietu. Arī lielā zāle pazaudējusi 40 vietu, tagad to ir 191. Tomēr pēc remonta teātrim nāks klāt Kamerzāle ar 40 vietām, kas iegūta, likvidējot muzeju. "Nākotnē ceram, ka vietā, kur ir Elizabetes un Barona ielas stūris, varētu kaut kas tapt. Tagad gan tas mums ir jāieraksta teātra stratēģijā," piebilst Latvijas Leļļu teātra direktors.

Gan teātris, gan bērnu un jauniešu centrs

"Mani ļoti priecē, ka varēsim paplašināt vizuālo valodu un vairāk veidot izrādes ne vien ar lellēm, bet arī vizuālā teātra izrādes, kas nav tik ļoti bāzētas tekstā, kā kustībā, horeogrāfijā, vizuālajos elementos. Domāts ir teātri veidot kā bērnu un jauniešu centru, kur viņi var līdzdarboties un attīstīt to kopā ar mums. Rūta Petrauska ir atbildīga par T-skolas izveidi, kurā būs gan lekcijas, gan darbnīcas, kurās bērni un jaunieši varēs vairāk uzzināt par teātri. Arī man būs vairāk iespēju ar viņiem darboties, izprotot, ko tad viņi vēlas redzēt," stāsta Pamela Butāne.

Latvijas Leļļu teātra māksliniece Pamela Butāne.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Latvijas Leļļu teātrī latviešu un krievu valodas trupa tagad ir apvienota, tomēr problēmu ar valodām neesot. "Plānojam turpmāk vairāk veidot izrādes bez teksta, kas uztveramas dažādu valodu bērniem. Leļļu izrādēs daudz kas ir balstīts uz kustību un, ja teksta ir par daudz, tas traucē. Mums jau ir bijusi izrāde "Skeleta Juhana gaitas" (režisors Jānis Znotiņš, māksliniece Pamela Butāne, pirmizrāde 2023. gadā), kas bija pilnībā bez teksta, tomēr visu varēja saprast."

Teātra nodoms esot turpināt eksperimentēt un meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus. Katru sezonu tiks veidotas darbnīcas, kurās mākslinieki, kas pārzina kādu jaunu tehniku, brauks uz Rīgu un mācīs gan to, kā veidot konkrētās lelles vai maskas, gan aktieriem – kā darboties ar tām.

Latvijas Leļļu teātra direktors M. Eihe teic, ka šopavasar teātrī ar piecām izrādēm atgriezīsies politiski erotiskais kabarē "Bez morāles. Ar lellēm". 12. janvārī pirmizrāde notiks Valtera Sīļa režisētajai izrādei "Sibīrijas haiku" – vizuāli poētiskā un tehnoloģiski smalkā manierē veidotam papīra animācijas iestudējumam, kas izseko mazā lietuviešu zēna Aļģa pieredzei un redzējumam, kopā ar ģimeni nokļūstot izsūtījumā Sibīrijā. "Veids, kā Valters to stāsta, ir ļoti labs, kā saskarties ar mūsu vēsturi. Ar šo izrādi mērķis nav tikai bērnus izklaidēt, bet arī izglītot, paplašināt redzesloku un rosināt empātijas spēju," piebilst P. Butāne.

Jaunas izrādes var gaidīt arī pieaugušie. Nākamgad – par ilggadējo Latvijas Leļļu teātra režisori Tīnu Hercbergu (1921–2004), kā arī Jāņa Joņeva populārā darba "Jelgava ‘93" uzvedums. Teātrī izrādi ar lellēm uzvedīs arī horeogrāfe Kristīne Brīniņa.

Latvijas Leļļu teātra ēkas vēstures pieturzīmes

• Ēka Krišjāņa Barona ielā uzcelta 1911. gadā; tās arhitekts ir Ernests Pole.
• Teātris tajā darbību uzsāka 1944. gadā; savulaik ēkā atradusies aptieka, kino, spiestuve un zīmogu darbnīca, kafejnīca un vairākas tirgotavas.
• Tas ir kultūrvēstures piemineklis, kas atrodas UNESCO Pasaules kultūras mantojuma objekta "Rīgas vēsturiskais centrs" aizsardzības zonā.
• Projekta būvdarbu izmaksas sasniedza 4,13 miljonus eiro bez PVN, un tas tika finansēts ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda un valsts budžeta līdzfinansējumu.