12. martā uz Nacionālās operas un baleta skatuves balvu par mūža ieguldījumu mūzikā saņems komponists Vilnis Šmīdbergs, kura daiļradi raksturo īsts simfoniķa vēriens, par ko varējām pārliecināties arī šīgada simfoniskās mūzikas lielkoncertā 19. janvārī, kad Lielajā ģildē skanēja viņa opuss "Karuselis" tā kādreizējā pirmatskaņotāja orķestra "Sinfonietta Rīga" izpildījumā.
Šā gada 14. jūnijā – mums visiem tik zīmīgajā datumā – mūzikas balvas laureāts atzīmēs 80 gadu jubileju.
Ne katrs komponists ir apveltīts ar talantu izjust orķestri tik tieši un nepastarpināti – kā dzīvu un elpojošu organismu. Arī kamermūzikā un kordarbos, aranžijās un vokāli instrumentālajos opusos meistara spilgti individuālajā mūzikas valodā vienlīdz būtiskas ir kā smalkākās detaļas, tā arī kopskaņas vēriens, domas dziļums un emocionālais nospriegojums.
Akadēmiskā mūzika nebūt nav vienīgā sfēra, kurā Vilnis Šmīdbergs atstājis paliekošas pēdas, pirms vairāk nekā pusgadsimta (1967. gadā) līdz ar ārtroka grupu "Katedrāle" viņš licis pamatus latviešu rokmūzikai, ilgus gadus aizvadījis, arī strādājot pedagoģisko darbu un vadot amatieru kolektīvus.
Šmīdbergs nav nedz daudzrakstītājs un hameleons, nedz arī diplomāts vai karjerisks stratēģis, kas izdabā varām un masu gaumei. Drīzāk stihisks, reizumis nikni apmāts un savaņģojoši dedzīgs, runājot par mums visiem būtiskām tēmām. Kā sacījis komponists Imants Zemzaris, Šmīdberga mūzika ir ekspresīvi sastrēdzināta, kā stāvas viļņu grēdas rudens jūrā, maz tajā iegaismotu virsotņu vai melodisku lieglaimes salu, kurām tik labprāt pieķeras klausītāja sirds un auss. Līdz kaulam patiess un aizvien īsts kurzemnieks un ventiņš pat pēc ilgiem gadu desmitiem Rīgā.
Astoņdesmitajos bijis arī skaņu režisors firmas "Melodija" Rīgas studijā, epizodiski šo amatu pildījis arī Latvijas radio, televīzijā un "Telefilmā", strādājis par deju ansambļa "Daile" muzikālo vadītāju un skarbajos deviņdesmitajos bijis pat kurinātājs.
– Šmīdberga kungs, vai izdevies atklāt mūzikas valdzinājuma noslēpumu?
V. Šmīdbergs: – Tas meklējams tur augšā, tūkstoš kilometrus vai vēl tālāk. Bet kosmosā jau attālumu nemēra. Tas ir tikai cilvēka apziņā. Mūzika ir Dieva dota, kaut kas, ko nevar zinātniski izanalizēt un izkalkulēt, kas ir mūsdienīgi vai kas jau "nolietots". Ir vien tās pašas divpadsmit skaņas un ne vairāk, varbūt vēl kāds ceturtdaļtonis krāsu kolorītam. Nav māksla salikt skaņas "pareizās vietās", bet – kā veidojas muzikālā doma? Vienmēr esmu bijis kritisks kā pret sevi, tā arī pret citiem. Taču savu viedokli paužu tad, ja vaicā. Bet laba mūzika – jebkurā žanrā – ir tā, kura izdzīvo cauri laikiem pasaulē, kurā esam tikai ciemiņi. Atnākam un aizejam. Mūsu dzīve ir viena sekunde mūžībā…
– Un ja vaicātu par skaņdarbu radīšanas praktisko pusi?
– Tad jāiet laikam līdzi. Mans galvenais kontrolieris ir nevis klavieres, bet dators. Jau apmēram divdesmit gadus. Kāds tuvs draugs, tehniskais darbinieks televīzijā, reiz sacīja – tā nošu programma "Sibeliuss" tev, Vilni, jāapgūst! Nenācās viegli, jo neesmu tuvās attiecībās ar tehniku un tehnoloģijām. Dēls, arī mūziķis būdams, gan ir. Dzied Valsts akadēmiskajā korī "Latvija" un vada vairākus amatieru korus. Nupat, 29. decembrī, abi ar manu kundzi sagaidījām pēcnācēju, mūsu mazdēliņu. Tāds prieks mums visiem.
– Esat teicis, ka profesoru Ādolfu Skulti, kura kompozīcijas klasē studējāt konservatorijā, uzlūkojat kā savu otro tēvu.
– Arī gadu starpības dēļ tā varēja būt. Iepazināmies konservatorijā vēl pirms manas iesaukšanas armijā 1964. gadā. Kad pēc diviem studiju mēnešiem nonācu obligātajā karadienestā, sarakstījāmies visus trīs gadus. Mācību stundā mūsu attiecības bija kā pedagogam ar audzēkni, bet ārpusē vairs nebijām profesors un students. Bieži tiku gājis arī pie Skultes uz mājām Smiļģa ielā. Man bija grūti materiālie apstākļi, tēvs pensionārs neko daudz nevarēja palīdzēt. Pirmajā studiju gadā pat stipendiju nesaņēmu, bet cik tad liela tā arī bija – pāris konjaka pudeļu vērtē… Ādolfs Skulte mani atbalstīja arī materiāli. Vaicāju, kā es, profesor, jums atlīdzināšu? Atbildēja – atdosi saviem audzēkņiem.