No Dzejnieces atvadoties

Latvijas Rakstnieku savienībā (LRS) saņemta sēru vēsts – mūžībā aizgājusi izcilā dzejniece Amanda Aizpuriete.

LRS priekšsēdētājs Arno Jundze raksta: "Radoša līdz pēdējam brīdim – mazajā Dubultu Rakstnieku nama istabiņā viņa apdomāja iecerēto dzejoļu krājumu, bet, kā teicis kāds gudrais, cilvēks plāno, Dievs dara.

Reiz, pirms gadiem divdesmit, LTV filmējot Amandas Aizpurietes portretu, šo rindu autoram Uldis Bērziņš vēstīja apmēram šādi. Latviešiem ir divas dzejas karalienes. Pirmā, protams, bija Aspazija. Tagad mums ir Amanda Aizpuriete.

Tas ieķērās prātā, un tā jau arī ir... Bija. Daudz tulkota. Eiropā atzīta un pazīta. Dzejniece, kuras dzeju krājumu atkārtoti izdeva Vācijā ne tāpēc, ka to kāds apmaksāja. Paši vācu izdevēji to uzskatīja par īpašu. Starptautiskā Vilenices literatūras festivāla galvenās balvas ieguvēja. Tūkstošgades literatūras ekspreša dalībniece. Vairākkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas un citu godalgu ieguvēja. VKKF mūža stipendiāte. Dzejniece, tulkotāja, atdzejotāja. Vienmēr redzama un pamanāma.

Atliek tikai piekrist Uldim Bērziņam. Ne vien savu dzeju, bet arī savu smago nastu Amanda Aizpuriete nesa kā karaliene. 

"Es jūtos, it kā dzīvotu tukšumā. Visapkārt ir tikai pelēka, necaurredzama migla. Visi mani draugi ir miruši, mans ķermenis lēnām brūk kopā." Šādus un līdzīgus vārdus Amanda ir teikusi gan privāti, gan arī publiskos pasākumos. Daudzi no mums mēģināja iebilst – Amanda turies, Amanda saņemies, bet sirdī sapratām – tā nav poza. Ir tā, kā ir, un katrs dzīvo savu dzīvi tādu, kāda viņam lemta. Mēģinājām kaut ko līdzēt, tomēr Amanda bija kā tas kaķis no Kiplinga stāsta, ko vairāk pazinām no senas animācijas filmas, kas veidota pēc šā stāsta motīviem. Viņa gāja savu neaprēķināmo dzejnieces ceļu tā, kā pati to uzskatīja par pareizu.

Vasaras sākumā Latvijas Rakstnieku savienības kongresā Amanda man stāstīja, ka viņas Liepājas dzīvokļa īres līgums beidzoties septembrī, tāpēc lūdza iespēju pastrādāt oktobrī Dubultu Rakstnieku namā. "Pēc tam es pirkšu viena virziena biļeti un lidošu uz Barselonu. Tālāk? Tad jau redzēs..." Viņa sacīja.

Nakts peldētājai un jūras meitai tomēr nebija lemts baudīt dienvidu sauli. Viņas dzīves ceļš pēkšņi aprāvās Dubultu Rakstnieku namā. 

Pēdējā dzīves vakarā Amanda esot bijusi pastaigā pie jūras, ko viņas runāja, mēs nekad neuzzināsim.

Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku līdzjūtību Amandas Aizpurietes bērniem, tuviniekiem un daudzajiem talanta cienītājiem Latvijā un Eiropā. Informācija par izvadīšanu tiks publiskota, tiklīdz tā būs pieejama."

Amanda Aizpuriete dzimusi 1956. gadā Jūrmalā. Studējusi filoloģiju un filozofiju Latvijas Valsts universitātē (1974–1979), kā arī M. Gorkija Literatūras institūta atdzejošanas seminārā Maskavā (1980–1984). Publicējas kopš 1976. gada.

Periodiski strādājusi par dzejas konsultanti žurnālā "Avots", līdzstrādnieci laikrakstā "Aspazija", žurnālā "Karogs", "Vides Vēstis". Amerikāņu komponists Ēriks Fanks ar Aizpurietes dzeju sarakstījis simfoniju kontraltam un orķestrim "Šis novakars šķiet bojāts" un monooperu "Anna Ahmatova".

Aizpuriete bija dzejniece, prozaiķe, atdzejotāja un tulkotāja. Klajā nākuši desmit dzejoļu krājumi un romāns. Viņas dzeja tulkota vairākās valodās.

Aizpuriete saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju par 2013. gada krājumu "Turp" un speciālbalvu par 2011. gada krājumu "Ledusskapja šūpuļdziesma". Ieguvusi arī Dzejas dienu balvu par 2000. gada dzejas krājumu "Bābeles nomalē" un citus apbalvojumus.

Dzejniece 2021. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Dzeja" par krājumu "Pirms izvākšanās". Aizpuriete ieguvusi arī Starptautiskā Vilenicas literārā festivāla galveno balvu.

Tāpat viņa tulkojusi ap 40 romānu no angļu, vācu un krievu valodas, atdzejojusi no vācu, krievu, ukraiņu un angļu valodas.