28. februārī Liepājas teātrī gaidāma pirmizrāde režisora Mārtiņa Kalitas iestudējumam "Freimanis". Muzikālās izrādes dramaturģe ir Linda Rudene, bet galveno – pāragri mūžībā aizsauktā populārā mūziķa Mārtiņa Freimaņa (1977, Liepāja – 2011, Rīga) – lomu spēlēs un dziedās aktieris Valts Skuja.
Valts Skuja Liepājas teātrī spēlē jau septīto gadu, nospēlētas teju 20 lomas, no kurām par Henča lomu izrādē "YEN" gūta 2022./2023. gada "Spēlmaņu nakts" nominācija "Gada jaunais skatuves mākslinieks". Pirms dažiem gadiem teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors Valters Sīlis iedomājies, ka Liepājā varētu iestudēt izrādi par Mārtiņu Freimani, taču jaunā un talantīgā aktiera sejas pantu līdzību ar dziedātāju saskatījis Mārtiņš Kalita, un tā pamazām radusies šī ideja. "Sakritība pēc sakritības un tagad esmu šeit – pirms pirmizrādes, kurā man jāatveido Freimanis. Jā, iespējams, dažos rakursos esmu līdzīgs, bet mana balss gan ir kādu tonalitāti zemāka, izteikts bass, bet – tas ir mans darbs, apguvu dziedāšanu radniecīgi Freimanim," sarunā teic Valts Skuja.
Cik daudz stundu no tavas dzīves paņem teātris?
V. Skuja: Atkarīgs no iestudējuma, taču diezgan daudz, brīžam mana dzīve gluži vai paiet teātrī. Par to gan tikai priecājos, jo teātris labi palīdz atslēgties no pasaules, tajā pašā laikā ir pasaulīte pati par sevi. Turklāt – savā ziņā aktieris, arī aizejot mājās, joprojām ir teātrī, jo es turpinu domāt par visvisādām darba lietām – domāju guļot, iedomājos pieceļoties, arī satiekoties ar cilvēkiem, domās esmu kopā ar teātri, tas nekur nepazūd, arī darot ko pavisam citu – visu laiku ir blakus.
Atnākot uz teātri, daudzējādā ziņā atklāju sev jaunu pasauli. Teātra ietekmē mainos arī pats, mainās mans domu gājiens. Daudzkārt savā dzīvē iegūstu jaunu elpu no izrādē iegūtās informācijas vai arī ietekmējoties no režisora, reizēm iestudējuma sajūtās pat gribas eksistēt ilgāk nekā tikai uz skatuves. Teātrī iepazīstu visdažādākos raksturus, kā viņi uzvedas, un caur lugām uztveru dzīvi – paskat, izrādās, cilvēks var arī reaģēt šādi! Tiesa, pašā sākumā gribējās domāt: es jau nu nemainīšos, nepārvērtīšos, bet tad ar laiku sapratu – tieši teātra ietekmē par kādām lietām esmu sācis domāt savādāk.
Lasīju, ka teātrī esi nokļuvis diezgan nejauši, vai brīžam to nenožēlo?
Jā, mācību uzsākšana tiešām bija nejaušība, studijas Liepājas teātra kursā bija palikusi kā pēdējā tā rudens iespēja. Tiesa, brīžiem uznāk teju vai bezcerība, besis, un gribētos darīt ko citu, bet tā taču notiek teju jebkuram, vai ne? Tādos mirkļos viss plīst uz pusēm, liekas, ka negūstu piepildījumu… Taču tie ir tikai mirkļi, tad nāk cits laika posms, turklāt, ja tā padomā – ko tad citu es varētu darīt? Saprotu – īsti nekur citur tādu sajūtu dabūt nemaz nevar, savā ziņā teātra spēlēšanu izjūtu kā svētu lietu, un visā procesā rodu motivāciju darīt un turpināt.
Man patīk gan caur smiekliem, gan asarām izklaidēt skatītājus.
2.1 °C
