"Process virzās lēni, bet, ja paskatās uz šiem trīsdesmit pieciem gadiem, esam veikuši milzīgu attālumu. Milzīgu," tā par valodas politiku Ukrainā saka viens no jaunākā, spēkā esošā Ukrainas valsts valodas likuma autoriem Tarass Marusiks, kurš kopā ar sievu Natāliju Košovu šoziem divas nedēļas uzturējās Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī.
Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī ar Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu pēdējos četrus gadus īpaši aicināti tiek ukraiņu rakstnieki, dzejnieki un tulkotāji kopā ar saviem tuviniekiem. Pašā ziemas spelgonī šo iespēju izmantoja arī žurnālists, tulkotājs, rakstnieks un valodas politikas eksperts Tarass Marusiks un viņa sieva, muzeja darbiniece Natālija Košova. Sarunā viņi abi stāsta par savu mūža misijas darbu – ukraiņu valodas un kultūras saglabāšanu vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Un, protams, par dzīvi kara plosītajā Ukrainā.
Tarass kopš agriem jaunības gadiem ir frankofons, un viņa tulkojumā no franču valodas izdotas četras grāmatas. Neviena no tām nav ietilpināma daiļliteratūras žanrā, un visās četrās lielākā vai mazākā mērā atspoguļots jautājums par Ukrainas vietu pasaulē un Eiropā gan vēsturiskajā kontekstā, gan mūsdienās. Viņš pats ir autors 2021. un 2022. gadā Kijivā divos izdevumos iznākušajai grāmatai "30 gadi neatkarībā: valodas likumi, kas maina Ukrainu". Tarass Marusiks ir Ukrainas Žurnālistu savienības un arī Ukrainas Rakstnieku savienības loceklis un jau vairāk nekā 30 gadus ir Ukrainas valodas politikas eksperts, dedzīgs ukraiņu valodas aizstāvis.
Tarass Marusiks 12 gadus strādājis radio – "Radio Svoboda", "Radio Free Europe/Radio Liberty". Viņš sadarbojies arī ar dažādiem Ukrainas izdevumiem. Sanācis tā, ka noteiktu laiku viņš apvienoja žurnālistikas darbu ar valsts dienestu. Tagad darbojas radoši kā rakstnieks un tulkotājs.
Valoda kā pretošanās veids
Tarass stāsta, ka vecāki padomju laikā bijuši disidentiski domājoši. Desmit gadu vecumā viņš piedzīvojis čekas kratīšanu ģimenes mājvietā, Rietumukrainā. "Tēvu toreiz neapcietināja. Taču es tobrīd sāku arvien vairāk saprast, kas notiek. Tiku audzināts pretošanās garā, un viens no pretošanās pamatelementiem bija valodas saglabāšana. Uz Kijivu pārcēlos 1986. gada rudenī, un man jau bija izveidojusies stingra nostāja – sarunājoties nekad nepāriet uz krievu valodu." Tobrīd ukraiņu valoda Kijivā uz ielas skanējusi reti, nemaz nerunājot par iestādēm un publisko telpu.
"Pat tad, ja kijivieši, mani jaunie paziņas, mājās runāja ukraiņu valodā, iznākot no dzīvokļa, tie pārgāja uz krievu valodu,"
saka Tarass. Viņš šo parādību skaidro ar tautiešu pakļaušanos psiholoģiskam spiedienam, pat pēc neatkarības atgūšanas.
Jau strādājot žurnālistikā, viņam bija iespēja izpētīt dažādus ar valsts valodas politiku saistītus dokumentus. Uzsākot darbu valsts prezidenta sekretariātā, viņam bijusi iespēja iedziļināties valodas politikā vēl vairāk. Lai arī valodas jautājumi Ukrainā ir ļoti svarīgi, Tarass atzīst, ka bieži vien saskāries ar politiķiem, kuri nevēlas, lai valodas politika valstī tiktu regulēta. Tarass vienubrīd ķēries pie radikālāka aktīvisma – rakstījis uzsaukumus, vācis parakstus, organizējis piketus. 2012. gadā, kad prezidents bija Viktors Janukovičs, parlaments pieņēma likumu, kas noteica, ka valsts valoda Ukrainā ir ukraiņu valoda, bet vienlaikus paredzēja lielāku lomu mazākumtautību valodām, tajā skaitā krievu. Opozīcija uzsvēra, ka likums vērsts pret ukraiņu kā valsts valodu un "par ukraiņu valodu pilsētās varēs aizmirst". Bijuši nemieri, parlamentā pat mestas trokšņu granātas, bet likums "Par valodas politikas pamatojumu Ukrainā" stājies spēkā. Sešus gadus Tarass kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem cīnījies par likuma atcelšanu, līdz viņam tas izdevies. Likums atcelts ar Konstitucionālās tiesas lēmumu. Šajā brīdī Tarass iesaistījies nepastarpināti un ierosinājis Kultūras ministrijā izveidot valodas komisiju. Izveidota arī darba grupa, un četru mēnešu laikā izstrādāts jauns valodas likums, kas Ukrainā ir spēkā kopš 2019. gada.
-0.6 °C
