Dace Baltruma: Ievēlēsim Saeimā gudrus cilvēkus!

Kas ir vēlēšanu gads, mums jau sen ir skaidrs. Tas ir tukšu runu, populistisku lēmumu, noklusētu, zem paklāja paslaucītu faktu, valstij vajadzīgu, bet partijas reklāmas rubrikā neievietojamu un tāpēc atliktu darbu un vēl vesela kaudze normālam cilvēkam grūti saprotamu rīcību varas aprindās. Tā vietā, lai vara strādātu tautas labā, darītu labus darbus cerībā, ka tauta to novērtēs vēlēšanās, mums tiek "skalotas smadzenes", mēģinot plastmasas bumbuļus pasniegt kā zelta tīrradņus.

Dace Baltruma.

Foto: No personiskā arhīva

Katrs, kas vien kaut ko dara, rīkojas savas saprašanas robežās, tajā skaitā arī varas aprindas. Ka tur ar to saprašanu ir tā, kā ir, esam jau sen samierinājušies. Paši vien bezkritiski to varu savēlējuši. Bet mazliet tomēr nepatīk tas, ka tauta tiek uzskatīta par kaut ko līdzīgu nedomājošam aitu baram, kuram var iebarot visādu drazu visprimitīvākajā līmenī.

Saeimā sesto reizi tiek pieprasīta premjeres Siliņas demisija, skaidri zinot, ka rezultāta nebūs. Tas ir nopietni? Bez sirdsapziņas pārmetumiem demisijas pieprasītāji to dara laikā, kas tiek apmaksāts no nodokļu maksātāju naudas! Un vareni apmaksāts! Vai tukšgaita, nelietīgi tērētais laiks ar nepārprotamu mērķi – "aptamborēt" stulbo vērtētāju, ir ierindojams lietderīgas darbības sarakstā? Retorisks jautājums, protams.

Deputātu un viņiem pielīdzināto aprindās sākusies rosība, bārstot ierosinājumus atvieglot iedzīvotājiem maksāšanas slogu par normālas ziemas radītajām sekām apkures rēķinos pat pirms rēķinu saņemšanas. Pat pirms kāds sācis sūdzēties! Tāda kā sacensība – kuras partijas pārstāvis mācēs sataisīt traģiskāku un pieglaimīgāku ģīmi. Ar to es nebūt negribu teikt, ka palīdzība mūsu valsts apdalītajiem nav vajadzīga. Ļoti vajadzīga, bet par to varas pārstāvjiem derētu domāt brīžos, kad jau tā labi apmaksātajiem, piemēram, tiek dalītas prēmijas.

Izmeklēšanas komisija jau pierādījusi (un izņēmuma kārtā es pat tai ticu), ka patērētājiem uzkrauts liels slogs, prasot nepamatoti augstus maksājumus. Un tie, pateicoties to pašu "līdzjūtīgo" varas pārstāvju darbībai vai arī nereti bezdarbībai!

Pats par sevi saprotams, ka uz šādu apvainojumu visu līmeņu varas pārstāvji vienbalsīgā korī apgalvos: "Es neesmu vainīgs!" Nu, protams! 

Vai mūsu valstī vispār kāds pie varas tikušais kaut kad ir atzīts par vainīgu? Varbūt maznozīmīgos gadījumos. Un varbūt kāds, kuram nav blīva aizmugure. 

Mēslu pilnas bļodiņas, bet vainīgo atrast nevar – tā gan ir bijis. Bet atbildība ar personīgo ādu – pie mums tā nav pieņemts.

Ak tā – ir ministre, kura reiz it kā uzņēmās atbildību, atkāpjoties no amata. Tā vietā, lai labotu sastrādāto (vai neizdarīto) – tātad patiesībā no atbildības aizbēga. Bet ministru, kura ministrēšanas laikā par miljoniem iedzina pāli nekurienes vidū, iecēla atbildīgā amatā pie valsts finanšu bīdīšanas. Ierēdni, kurš sastrādājis taustāmas cūcības vienā ministrijā, ieceļ par galveno visu valsts ierēdņu pārvaldīšanā un svarīgu valsts lietu bīdīšanā. Un lolo, lai tikai viņam matiņš no galvas nenokristu!

Es, protams, atkārtojos – nevienam tas viss nav noslēpums. Runā visi, kam nav slinkums. Dažādos līmeņos. Un runā ne tikai muļķības. Pelavās ir arī graudi. Tikai kādēļ mēs joprojām esam greizo spoguļu karaļvalsts? Acīmredzot tādēļ, ka ar runāšanu kalnus pārstumt nevar. Ar domāšanu var. Ja liksim to lietā un nākamajā Saeimā ievēlēsim gudrus cilvēkus. Lai man piedod pašreizējais likumdevēju simtnieks – izteikta gudrība un godaprāts no viņiem nestaro. Bet to mainīt ir mūsu spēkos. Patiesībā – tikai mūsu spēkos. Varbūt saņemsimies un sāksim domāt jau tagad? Paraudzīsimies apkārt un izdarīsim secinājumus. Bez parastās formulas – viss ir slikti, bet es jau neko. Līdz rudenim vēl var paspēt.