Zaļā Latvija. Latvijas meži ilgtspējas svaros

Jautājumā par to, vai Latvijas mežu politika ir ilgtspējīga un dabai draudzīga, vienotu viedokli atrast nav iespējams.

Jo tuvāks atbildētājs ir valstij un tās īstenotajai politikai, jo pozitīvāks ir viņa viedoklis, jo tuvāks nevalstiskajām organizācijām – jo negatīvāks.

Subjektīvi tomēr šķiet, ka Latvijas valsts politika mežu apsaimniekošanā par svarīgāko prioritāti uzskata koksnes ieguvi, lai darbinātu Latvijas kokapstrādes nozari. Šī nozare veido 30% Latvijas apstrādes rūpniecības un nodarbina 14 000 darbinieku, kā arī veido 20% Latvijas preču eksporta. Savukārt nevalstiskās organizācijas vairāk uzsver meža kā vienotas ekosistēmas un sugu daudzveidības intereses, cīnoties par to, ka jau pašreizējais mežu ciršanas apjoms ir pārāk liels.

Specializējam mežus

Lūk, kā Latvijas mežu apsaimniekošanas politiku skaidro Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Āris Jansons: "Uzskatu, ka Latvijā ir ilgtspējīga meža apsaimniekošanas politika, kas veicina mežu specializāciju atbilstoši to izmantošanas mērķim un ar tiem saistītiem ierobežojumiem. No šī viedokļa Latvijas mežus var iedalīt vairākās grupās. Pirmā mežu grupa ir tie meži, kuru apsaimniekošanas mērķis ir kāpināt vai uzturēt bioloģisko daudzveidību mežā, – šādu mežu ir nedaudz vairāk kā 10%, un šajos mežos, ar atsevišķiem izņēmumiem, nav iespējama nekāda saimnieciskā darbība, te notiek tikai dabiskie meža procesi – tie ir dažādi dabas liegumi un rezervāti. Nākamā grupa ir meži, kuru galvenais un primārais mērķis ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un saglabāšana, tomēr tajos ir iespējama zināma ierobežota saimnieciskā darbība, piemēram, kopšanas cirtes. Visbeidzot vislielākā grupa ir t. s. saimnieciskie meži – tādu ir 70% no visiem Latvijas mežiem. Šajos mežos primārais mērķis ir saimnieciskā darbība, taču arī šajos mežos tiek saglabāti bioloģisko daudzveidību uzturoši elementi – piemēram, t. s. ekoloģiskie koki, kas obligāti jāatstāj vismaz pa pieciem uz katru hektāru visos meža atvērumos, bieži vien atstāj līdz desmit. 

Starp citu, šobrīd minēto ekoloģisko koku krāja Latvijā jau mērāma 19,8 miljonos kubikmetru. 

Nevar nepieminēt arī pārējos bioloģiskās daudzveidības elementus saimnieciskajos mežos – atmirusī koksne, skudru pūžņi, zvēru alas, dažādas ieplakas, putnu ligzdas un koku grupas ap tām. Proti, veicot saimniecisko darbību Latvijas mežos, rēķinās arī ar dabas saglabāšanas interesēm.

Gribu teikt, ka, lai gan Latvijā plaši izmanto jēdzienu "kailcirte", tomēr precīzāks termins būtu "meža atvērums", jo tie Latvijā ir salīdzinoši nelieli un tiek saglabāti bioloģiskās daudzveidības elementi. Piemēram, Zviedrijas likumdošana atļauj 50 ha lielas kailcirtes, bet Čīles – pat 500 ha, salīdzinot ar Latvijā lielākajā daļā mežu atļautajiem divus hektārus lielajiem atvērumiem. Jāpiebilst, ka atsevišķos mežu tipos, kur ļoti svarīgi nodrošināt saules gaismu, piemēram, priežu mežos, ir atļauti arī lielāki, pieci līdz 10 ha lieli atvērumi. Kopumā, ja skatāmies uz pasaules pieredzi mežu apsaimniekošanā, pasaules kontekstā Latvijas meža apsaimniekošanas politika nav uzskatāma par kailcirtēm, bet par dabu saudzējošu un atjaunojošu apsaimniekošanas politiku (angl. "retention policy"), proti, tā ir politika, kas saglabā dabas daudzveidības elementus. Klasiska kailcirte – tas ir tad, kad tiek nocirsti visi koki un nepaliek pāri nekas. Kaut gan pagājušā gadsimta otrajā pusē kādu laiku Latvijā tiešām tika īstenotas klasiskas kailcirtes, tomēr, sākot jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, pakāpeniski tika ieviesti dažādi bioloģiskās daudzveidības elementi un šī politika padarīta dabai daudz draudzīgāka. Kopumā var teikt, ka meža atvērumi vai atjaunošanas cirtes kā meža apsaimniekošanas metode Latvijā tiek izmantota jau vismaz pusotru gadsimtu – par to liecina vecās mežu kartes. Tādēļ varam konstatēt arī to, ka tās saimnieciskās un bioloģiskās vērtības, kas šobrīd atrodamas Latvijas mežos, ir pilnībā savietojamas ar šādu saimniekošanas metodi.

Mežam dabiskā veidā būtu jāļauj novecot tajos mežos, kuru mērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un vairošana, kā arī mežos ar lielu rekreācijas un atpūtas slodzi – piemēram, pilsētu apkārtnē vai piejūrā, kaut gan tajos būtu vēlams aizvākt daļu kritušo un mirušo koku, lai tajos būtu patīkamāk uzturēties. Savukārt pārējās teritorijās būtu jārēķinās ar klimatisko realitāti. Un realitāte ir tāda, ka Latvijas teritorijā vētras kļūst par arvien biežāku parādību. Jo ilgāk koks stāv mežā, jo lielāka varbūtība, ka vētra to nogāzīs, egļu mežos tas savukārt veicinās krasu egļu mizgrauža savairošanos. Otrs apsvērums – kā mēs nodrošināsim tautsaimniecības vajadzības pēc koksnes. Te jāizvēlas starp diviem variantiem – audzēt lēnāk un lielākā platībā, tātad – samazinot aizsargājamās platības, vai arī mazākās platībās un intensīvāk. Īsāki meža aprites cikli nodrošina arī straujāku ogļskābās gāzes piesaisti no atmosfēras. Tādēļ Latvijas mežu apsaimniekošanas politika pamazām virzās uz otro variantu – mežu specializāciju un īsākiem aprites cikliem. Tomēr apgalvot, ka notiek kaut kāda radikāla mežu apsaimniekošanas politikas maiņa, nevar – mēs joprojām orientējamies uz normāla izmēra koku izaudzēšanu, kas ļauj iegūt augstvērtīgu pārstrādājamo koksni, nevis malkas sortimentu. Vēl jāpiebilst, ka, no rekreācijas viedokļa raugoties, sēņošanai vislabākos apstākļus nodrošina tieši 30–40 gadus veci meži, bet ogošana iespējama visdažādākā vecuma mežos."

Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Āris Jansons: "Lai gan Latvijā plaši lieto vārdu "kailcirte", klasisku kailciršu Latvijā nav vispār. Latvijas mežu apsaimniekošanas politiku drīzāk var saukt par dabu saudzējošu un atjaunojošu mežu apsaimniekošanas politiku."

Foto: Publicitātes

Liela brēka, maza vilna

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" direktors Jurģis Jansons uzskata tā: "Manuprāt, krasajiem vērtējumiem par to, ka Latvijā pārāk daudz cērt mežu, īsti nav pamata – Latvijā atjaunošanas cirtēs caurmērā nocērt 1,3–1,5% meža gadā, vēl apmēram tikpat daudz sanitārajās kopšanas cirtēs, kas nepieciešamas nevis tāpēc, ka cilvēki to ir plānojuši, bet gan tāpēc, ka kukaiņi nodarījuši kaitējumu mežam. Tas nevar būt pamats panikai vai pat skaļai apspriešanai, jo runa kopumā ir par nelielu apjomu, salīdzinot ar mežu platību Latvijā. Protams, ir gadi, kad ciršanas apjomi var būt arī lielāki – to galvenokārt nosaka privāto mežu īpašnieku aktivitāte, reaģējot uz koksnes cenu pasaules tirgū, bet tiem seko gadi, kad tā ir mazāka.

Līdzīga situācija ir arī attieksmē pret šobrīd populārajām egļu tīraudzēm – dabas sargi tās asi kritizē, bet sabiedrībai tās patīk, jo apmēram no devītā līdz četrdesmitajam gadam egļu tīraudzēs ir labākās baraviku vietas Latvijas mežos. 

Egles Latvijas mežos būs vienmēr – ja kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi pazustu cilvēki, tad Latvijas teritoriju dabisku procesu rezultātā pārklātu egļu meži. Savukārt mūsdienu priekšstatus par to, cik lielā mērā būtu jāļauj novecot mežiem, lielā mērā nosaka pagājušā gadsimta ekonomiskā politika. Pašreizējos priekšstatus par to, cik ilgi jāaudzē meži, 1948. gadā formulēja meža zinātnieks Pauls Sarma, reaģējot uz tā laika kokapstrādes rūpniecības vajadzībām, proti, kāda diametra baļķi tai bija nepieciešami. Tā šie priekšstati, ka meži jāaudzē 100 gadus, ir iesakņojušies, lai gan jau minētais P. Sarma atzina, ka, mainoties situācijai tautsaimniecībā, tos vajadzētu pārskatīt. Kas attiecas uz egļu mežiem – pēc 50 gadu vecuma tiem krasi palielinās trupes risks un tur, kur trupe, tur arī mizgrauzis būs klāt. Ir samērā loģiski, ka nevēlamies to pieļaut.

Runājot par vēlamo mežu vecumu un koku caurmēru tajos, būtu jāsaprot, ka meži pēc sava auglīguma ir dažādi, nevar visiem pieiet ar vienu mērauklu. Taču kopumā diskusija par to, kādu meža vecumu vai koku diametru mežā Latvijā vēlamies sasniegt, manuprāt, ir lietderīga. Tas saistīts arī ar oglekļa piesaisti mežos. Ir taisnība, ka vecos mežos ir liels uzkrātais oglekļa daudzums, taču vai vairāk tiks uzkrāts 140 gadus vecā mežā vai divas reizes izaudzējot to līdz 70 gadu vecumam, ir diskusijas vērts. Nav jau mērķis uzturēt oglekli pūstošā mežā, bet gan savākt to no atmosfēras koku augšanas procesā."

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Dažu terminu skaidrojums:

Vienlaidus atjaunošanas cirte – kailcirte jeb atveru radīšana mežā.

Komerciālā kopšana – izlases cirte, kuru par vēlamo metodi uzskata dabas aizstāvji.

Nekomerciālā kopšana – jaunaudžu kopšana, kuras laikā tiek izzāģēti mazvērtīgi, bojāti vai konkurējoši koki, šādu darbību rezultātā iegūtā biomasa parasti nav komerciāli izmantojama, jo sīka, mazvērtīga vai bojāta.

Dati: Valsts mežzinātnes institūta "Silava" veiktais Latvijas mežu monitorings, "Latvijas Avīze"

Eksperta viedoklis

Jau šobrīd cērtam pārāk daudz

Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs: "Latvijas pašreizējā mežu apsaimniekošana nav ilgtspējīga. Pirmkārt, jau šobrīd tiek cirsts pārāk daudz meža. 2023. gadā tika nocirsti rekordlielie 15 miljoni kubikmetru, bet 2024. gadā šis rekords jau tika pārspēts, jo tika nocirsti 16 miljoni kubikmetru. Latvijas mežu monitoringa dati liecina, ka tas jau šobrīd ir vairāk nekā meža krājas dabiskais pieaugums gadā, tātad šāda pieeja ir neilgtspējīga.

Otrkārt, Latvijas iedzīvotāji nebūt neuzskata, ka mežu prioritārā nozīme ir koksnes ieguve. Gluži otrādi, 2021. gada Latvijas Bankas veiktās aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju uzskata, ka valsts un pašvaldības mežu galvenais mērķis ir dabas aizsardzība, tam seko atpūtas un rekreācijas mērķi un tikai katrs sestais domā, ka valsts mežu pastāvēšanas pamatmērķis ir koksnes ieguve. Proti, ir jādomā arī par citu mērķu sasniegšanu, ne tikai koksnes ieguvi, un šo viedokļu kontekstā ir jāskata visas diskusijas par ciršanas vecumu vai galvenās cirtes koku diametru.

Ja runājam par dabas aizstāvju pozīciju mežu apsaimniekošanas jautājumā, tad mēs uzstājam uz atteikšanos no kailcirtēm visur, kur tas iespējams. Somijā veiktais pētījums liecina – ja mēs gribam saglabāt pēc iespējas lielāku meža funkcionalitāti, proti, lai tas kalpotu kā dzīvotne dažādām dzīvnieku, putnu un kukaiņu sugām, kā oglekļa piesaistes vieta un arī koksnes ieguves vieta, tad šādi mērķi ir sasniedzami, tikai atsakoties no kailcirtēm kā dominējošās apsaimniekošanas metodes. Ja Latvijā atteiktos no mežu apsaimniekošanas ar kailciršu metodi, tad diskusija par meža ciršanas vecuma vai koku diametra parametriem vispār zaudētu savu jēgu. Mežiem ir jāļauj novecot, jo mežs ir dabiska ekosistēma Latvijā, un, jo vecāks tas kļūst, jo dabiskāks un līdz ar to vērtīgāks gan kā dzīvotne, gan kā ekosistēmas pakalpojumu sniedzējs. Savukārt, ja mežs tiek nocirsts kailcirtē un ekosistēma tiek iznīcināta, mežam jāsāk viss veidot no sākuma. Paskatoties Latvijas mežu karti, jūs redzēsiet, ka katrā nogabalā ir noteikts koku vecums – tas liecina, ka pirms kāda laika šis mežs ir nocirsts kailcirtē un pēc tam iestādīti jauni koki, visbiežāk vienas sugas.

Daudz šķēpu Latvijā tiek lauzts par meža apsaimniekošanas politiku – cik tā videi draudzīga un kādas prioritātes izvirza. Vieni uzsver koksnes ieguvi, bet citi akcentē ekosistēmu nozīmi.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Latvijā bieži atsaucas uz Somijas un Zviedrijas piemēriem mežu apsaimniekošanā, taču jāsaka, ka šo divu valstu dabas aizsardzības organizācijas ir šausmās un nepatīkami pārsteigtas par to, ka Latvija tos izmanto kā pozitīvos piemērus. Tas tādēļ, ka Somija un Zviedrija ir tipiskas uz koksnes ieguvi orientētas valstis, kurās vairs nav vecu mežu un lielu koku, tādējādi dabas daudzveidība mūsu ziemeļu kaimiņu mežos ir krietni samazināta. Somu un zviedru meži ir koksnes plantācijas, tas ir tieši tas scenārijs, no kura cenšamies izvairīties. Somijā lapu koki mežos pat tika iznīdēti ar pesticīdiem, kā nezāles, rezultātā lapu koku mežs Somijā mūsdienās ir kļuvis par īpašu vērtību. Atceros sarunu ar kādu entomologu Zviedrijā, kurš minēja, ka viņiem esot īpaša lielo koku monitoringa programma, viņš zinot praktiski visus lielos kokus valstī. Jautāju, vai runa ir par lielajiem kokiem mežos, uz ko saņēmu skumju atbildi, ka mežos lielo koku neesot vispār, runa ir par kokiem lauksaimniecības zemēs.

Vēl viens aspekts, kuru bieži piemin mežu apsaimniekošanas aspektā, ir oglekļa piesaiste no atmosfēras, to parasti izmanto kā argumentu, ka būtu jācērt meži un jāstāda jauni, jo jaunie koki piesaista oglekli straujāk. Te būtu jāpievērš uzmanība vārdam "straujāk" – proti, jaunie koki tiešām piesaista oglekli straujāk, taču ne vairāk. Vecie koki to piesaista lēnāk, taču vecajos kokos jau ir izveidojies oglekļa uzkrājums un, ja jaunajiem kokiem neļaus novecot, tad šādu uzkrājuma līmeni tie nekad nesasniegs. Dabiskos mežos ir tik liels oglekļa uzkrājums, kādu saimnieciskajos mežos nekad nebūs iespējams sasniegt. To liecina arī pēdējo gadu dati – jaunaudžu apjoms Latvijā ir palielinājies, bet oglekļa piesaistes apjoms – samazinājies. Meži, pateicoties mežizstrādei, kļuvuši par oglekļa emisiju, nevis piesaistes avotu.

Pašreizējā Latvijas mežu apsaimniekošanas politika ir vērsta uz arvien intensīvāku mežu apsaimniekošanu, īsākiem meža aprites cikliem, lielāku mākslīgās meža atjaunošanas apjomu – proti, mēs arvien vairāk tuvināmies modelim, ka mežs ir koksnes plantācija, nevis dzīva ekosistēma. Apgalvojumi, ka mežu apsaimniekošana Latvijā ir ilgtspējīga, ir deklaratīvi, mēs arvien attālināmies no 1998. gadā pieņemtās Latvijas Mežu politikas, kas bija vissabalansētākais dokuments, kas šajā jomā pieņemts."