Rakstniece Ruta Zimnoha: Tēls prasīja savu romānu

Aprīlī pie lasītājiem nonāks Rutas Zimnohas trešais romāns – "Vīratēvs". "Vīratēva" žanru definējām kā sadzīves romānu, taču tajā ir gana daudz psiholoģiskas spriedzes un sižeta pavērsienu, kas neatstās vienaldzīgos.

Tiem, kuri lasījuši Rutas debijas romānu "Pirms saule riet", šī būs iespēja sastapties ar dažiem jau pazīstamiem tēliem un vairāk uzzināt gan par viņu pagātni, gan arī iespējamo nākotni, taču "Vīratēvu" pavisam noteikti var lasīt arī kā patstāvīgu grāmatu – un, ja nu personāži nav nokaitinājuši tiktāl, ka gribas ņemt pannu vai ko citu smagu un viņus kārtīgi piekaut, iepazīties arī ar iepriekšējo romānu.

Romāna "Vīratēvs" centrā ir Liliāna – pusmūža sieviete, kura precējusies ar trīspadsmit gadus par sevi jaunāko Askoldu. Liliānai tās ir jau trešās laulības, viņa ieguldījusi milzu pūles, lai izskatītos jaunāka par saviem gadiem un nedotu Askolda draugiem ieganstu brīnīties par abu atšķirīgo vecumu. Kad ciemos piesakās iepriekš nesastaptais vīratēvs (abu mātes jau sen mirušas), Liliāna izjūt milzu stresu. Tomēr satraukums par savu vecumu izrādās tīrais nieks tajā brīdī, kad Liliāna atver durvis un saprot – ar pašreizējo vīratēvu viņas ceļi dzīvē jau krustojušies...

Ruta, grāmatai uz vāka māksliniece uzlika kūciņu ar degli. Kādēļ tā, lasītāji sapratīs, bet kādas ir tavas attiecības ar kulināriju?

R. Zimnoha: Es pati māku cept kūkas, un man patīk. Kādreiz tā bija gandrīz kā meditācija – cept kūkas, izmēģināt kaut ko jaunu. Man šķiet, pašreiz tas steigā kaut kur pazudis. Mana pirmā profesija ir pavāra konditora palīgs, un pirmo kūku es izcepu – pat īsti neatceros, laikam septiņu gadu vecumā par godu mammas dzimšanas dienai. Man gan toreiz palīdzēja patēvs, pēc tam, kad centos kūkas misiju atkārtot, vecākiem neesot mājās, viss sagāja pilnīgi šķērsām, sākot ar olu gultā un miltiem visapkārt. Par to mamma bija visai lielā šokā, jo pirmā kūka taču bija diezgan veiksmīga. Tā mana otrā kūka realizējās diezgan lielā bardakā. 

Skolā teica – tev jāiet uz tuvāko vidusskolu, tad uz augstskolu mācīties par bibliotekāri, tu tik daudz lasi, bet pašai šķita – kāpēc man jādara tas, ko visi saka? 

Turklāt gribējās arī profesiju, pelnīt, ko tur slēpt – tas bija vecums, kad gribējās prom no mājām, pašai būt patstāvīgākai... Taču to, ka pēc tam studēšu, jau tad biju nolēmusi.

Es patiesībā tehnikumā gāju uz mājturību, kaut gan rokdarbi galīgi nepadevās. Mums bija kleita jāšuj, cimdi jāada. Man ir uzausta trīs metrus gara Latgales tautastērpa josta. Diplomdarbu aizstāvot, bija jāpamato, kāpēc izvēlēti šī novada tautastērpa elementi. Es, kurzemniece būdama, teicu, ka man vīrs būs no Latgales. Vēl arvien to savu latgalieti gaidu. Bet tā nekāda diženā rokdarbniece no manis nav sanākusi. Mamma vēl tagad atceras, kā es, no tehnikuma brīvdienās atbraukusi, šuju galdautu un dusmīgi pie sevis runāju: "Vīrišķīgi stūrīši, es viņai parādīšu vīrišķīgus stūrīšus!" (Smejas.) Lai kā centos, man nav tās smalkākās rociņas, tāpēc tādi ļoti smalki darbi nesanāk.

Vai esi profesijā strādājusi? Par praksi es nerunāju, tā pati par sevi.

Esmu gadu nostrādājusi "Rimi" kulinārijā par pavāri. Tur konstatēju – spēju iedomāties, ka man būtu kafejnīca, tāda atmosfēriska, kur es no rīta atnāku, iesmaržojas kafija, kaut ko kuļu savā nodabā. Vēl varētu būt, teiksim, kāds grāmatveikals, kas apvienots ar kafejnīcu.

Līdzīgi kā Maratam tavā jaunajā romānā.

Kaut kā līdzīgi, jā. Bet 

mani mazliet baida pieredze, kas bija gan praksē, gan arī strādājot lielveikalā, proti, ar laiku izveidojas rutīna, tā mani nokauj, turklāt ir arī grūti visu dienu nostāvēt kājās uz vietas. 

Es gan arī visu laiku sēdēt nevaru, ir jākustas, tagad, strādājot skolā, ir brīži, kad apsēžos, bet pārsvarā visu laiku kustos klases priekšā.

Vārdu sakot, vecumdienās tev būs grāmatveikals kafejnīca?

Tā ir viena versija. Otra – man varētu piederēt pansija, līdzīgi kā Anšlava Eglīša "Pansija pilī", kaut kur prom no Rīgas. Man tur būtu dārziņš, kur audzēt zaļumus, es varētu viesiem piedāvāt brokastis un vakariņas, pusdienas gan lai paši gādā. Tas sapnis man ir jau ļoti sen, pat pusaudzes gados fantazēju, ka varētu iedomāties sev pansiju, varbūt kaut kur pie ūdens. Bet man gribētos, lai tur ir kāda vismaz mazpilsētiņa tuvumā. Esmu arī diezgan daudz domājusi, ka varētu aizbraukt prom no Rīgas un dzīvot laukos, bet dēlam skola, pulciņi... Un tad vajag tiesības.

Tās jau var nokārtot, es pati to izdarīju tikai mazliet vairāk nekā pirms gada!

Es mēģināju divas reizes, esmu bijusi soļa attālumā. Tehnikumā ieguvu tiesības vadīt traktoru, tad mācījos arī braukt ar mašīnu. Kursabiedrenes vienmēr pieteicās braukt līdzi, jo, ar mani kopā braucot, varēja tikt pie asām izjūtām. Varēja gadīties, ka Rutai rokas no stūres nost un acīm priekšā, bet instruktors kliedz: "Jā, jā, braucam to tanti nost!" Teoriju noliku bez grūtībām, braukšanā pirmajā reizē izkritu, būtu bijis jāiet kārtot otrreiz, bet tad aizbraucu uz Nīderlandi. Un otrreiz autoskolā braukāju gandrīz gadu – kad instruktors teica, ka vajadzētu pabraukāt vēl, sapratu, ka to maks nevar pacelt. Bet esmu ar to domu spēlējusies, ka varētu nokārtot tiesības un pārcelties prom no Rīgas.

Jo man šķiet – 

laiks skrien tik nenormāli ātri, nesaprotu, kur tas paliek, man ir nepārvarama vēlme mazliet apstāties, piebremzēt to skrējienu. Būtu ideāli, ja varētu dzīvi kā filmu palaist palēninājumā.

Gribētos uz kādu brīdi nonākt klusuma zonā – ienirt zilā okeānā, kur izgaist visas skaņas, un tad iznirt ar jaunu spēku.

Taviem tēliem arī nav tie mierīgākie laiki. Visi, kuri lasījuši tavu debijas romānu, ar Liliānu jau mazliet pazīstami...

Liliāna pirmajā romānā bija fona tēls, bet pārāk dzīva fonam. Sākumā domāju – lai viņai tiek pašai savs stāsts, bet Liliānai bija viedoklis, viņa ar stāstu nesamierinājās, un tā tapa romāns.

Vīratēva tēlā ieliku pa druskai no dažādiem vīriešiem manā dzīvē, no onkuļa, kas ir diezgan kolorīts, no tēva, no visiem saviem bijušajiem, piemetot klāt arī draudzeņu un paziņu noskūpstītos varžu prinčus. Varētu gan jau atrast arī kādu pavisam konkrētu prototipu, bet gribējās salikt vairākus. Pat starp manām paziņām ir vairāki reālas emocionālās vardarbības piemēri, kur sievieti pēc šķiršanās vajā. 

Vienmēr jau gribas atrast cilvēcīgos iemeslus, kādēļ dzīvē noticis tā, kā noticis, gribas ticēt, ka cilvēks nepiedzimst ļauns, bet viņu kaut kas līdz tam novedis, varbūt kaut kādas viņa patiesības. 

Un vienlaikus var būt tādi cilvēki, es tos saucu par veiksmīgajiem neliešiem vai varbūt veiksmīgajiem muļķiem – viņi tiešām nav ne īpaši izglītoti, ne gudri, bet, lai ko darītu, viņiem vienmēr veicas. Savukārt nabaga Liliānai jātrīc, jo tūliņ viņas kāršu namiņš sabruks, bet viņa taču ir tā centusies, tērējusi savu laiku, resursus...

Askolds jau arī patiesībā ir interesants tēls. Man šķiet, romānā ļoti labi redzams, ka viņš sev sameklējis mammas aizstājēju, un tēvs viņam baksta acīs nepatīkamas lietas, bet faktiski patiesību. Viņš tikai atšķirībā no Liliānas, kurai ir ļoti bail, ko par viņu padomās apkārtējie, iespējams, tik ļoti nepieķeras pie ārējā.

Taču Liliāna romānā kādā brīdī prāto – un tā tiešām ir taisnība –, ka pret vīriešiem ar pat divreiz jaunākām sievām sabiedrība izturas nesalīdzināmi iecietīgāk nekā pret sievietēm ar nedaudz jaunākiem vīriem...

Tā patiešām ir. 

Un vēl es reizēm brīnos par vīriešu iepazīšanās mēģinājumiem, sevišķi internetā. Teiksim, jau pašā pirmajā sarakstē var pajautāt, kādas seksa pozas patīk, 

ja uz šo jautājumu negribi rakstveidā atbildēt, piemēram, piedāvā satikties un aprunāties, un saprast, vai vispār līdz seksam tiksiet, pasaka, ka netērēs tam savu laiku. Seksā cilvēks atkailinās mentāli, emocionāli, galu galā ir fiziski kails, kā tu vari gaidīt, ka tas notiks tik strauji, kā tu vari uzskatīt, ka tas otrs cilvēks nav kaut vai pusstundas sarunas vai kafijas tases vērts, bet ka tev uzreiz pienākas sekss? Gribas jautāt, kur palicis skaistais cerēšanās laiks?

Tīri fizioloģiski, pat ja cilvēku pielīdzina dzīvniekiem, ir taču jāpaiet kādam laikam, ir jāsaprot, vai tas ir cilvēks, kuram es gribu pamosties blakus, vai es viņu vispār gribu ielaist savā mājā, nevar tā uzreiz pārgulēt un sākt dzīvot kopā... Man pašai divreiz ir bijusi pieredze, kad cilvēks jau gandrīz otrajā randiņā ierodas ar koferiem. Bet 

es cenšos neatstāt savā dzīves telpā nevienu, kam neuzticos un kas mani padara nelaimīgu.

Askolds nav prasījis pats savu romānu?

Askolds pats īsti ne, bet daudzi patiešām jautā, kas ar viņu notiek tālāk. Tad jau redzēs, kā sanāks.

Man Zinta nedod mieru, jo, šķiet, viņai visā tajā mātes savārītajā putrā ir stipri grūti...

Man jau šķiet, Zinta ir uz pareizā ceļa – esmu viņu palaidusi, jautājums, ko pati darīs tālāk. No mātes viņa, domāju, neatteiksies, pat ja uzzinās visu – māte tomēr ir un paliek māte. Zintai tagad pats galvenais definēt, kas viņai ir tiešām svarīgs. Šajā romānā viņa ir daudz spēcīgāka nekā uzreiz pēc Norberta nāves, tā ka gan jau viss būs kārtībā.

Kuram no saviem tēliem tu jūties tuvāka?

Laikam Ernai no "Romāns virtuvē", tur tiešām ir ļoti daudz realitātes. Labi, romantiskā līnija nav kā dzīvē, bet citādi realitātes tur tiešām ir ļoti daudz gan epizodēs, gan sajūtu līmenī. Bet arī Zintā un Liliānā kaut kas no manis ir.

Šobrīd man ir divas idejas, kurām vajadzētu pieķerties, bet nav laika. Gribas atkal vienu patiesi smieklīgu romānu, un tad vēl grāmata jauniešiem – beidzot esmu gatava pastāstīt par Meža skolā pieredzēto, tur patiešām tikai rakstīšanas vaina, viss jau izdomāts. Un tad ir cemme uz sevi, ka nespēju atrast laiku tam, kas man pašai ir svarīgi.