Overcast 6 °C
T. 17.04
Rūdis, Rūdolfs, Viviāna
Dārta Daneviča titullomā Diānas Kaijakas iestudētajā Dailes teātra Mazās zāles izrādē "Zēni nav meitenes".
Dārta Daneviča titullomā Diānas Kaijakas iestudētajā Dailes teātra Mazās zāles izrādē "Zēni nav meitenes".
Foto: Marko Rass/Publicitātes

Rīt, latviešu teātra patriarha Eduarda Smiļģa 137. dzimšanas dienā, Dailes teātrī pasniegs "Spēlmaņu nakts” balvas 15 nominācijās par veikumu 2022./2023. gada sezonā, arī balvas par mūža ieguldījumu, ko saņems Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka un Valmieras Drāmas teātra aktieris Agris Māsēns.

Cik spēcīgs, turpinoties Krievijas–Ukrainas karam, kuram tagad vēl pievienojies karš Izraēlā, pagājušajā sezonā bijis politiskais teātris? Kāpēc par Lielās formas izrādi nav nominēts Dailes "Brands" un kādi bijuši pašu žūrijas locekļu lielākie pārsteigumi? Par kādām attīstības tendencēm Latvijas teātra kopainā liecina pēdējā laikā tā vidē notikušie lielāka un mazāka mēroga skandāli un diskutējamās iniciatīvas?

"Kultūrzīmju" organizētajā zoom diskusijā satikās "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāvji – teātra kritiķe un zinātniece, Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskā asistente Kitija Balcare, teātra kritiķis un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, skatuves mākslas pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā Māra Ķimele. Neklātienē piedalījās žūrijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis Toms Čevers.

Vai aktieri kļūst drosmīgāki?

A. Bormane: – Pagājusī bija visai karsta un pat skandaloza teātra sezona – var pieminēt kaut vai strīdu jūnijā starp JRT un Dailes teātri par aktieru pārpirkšanu, augustā sekoja Nacionālā teātra vadības maiņa. Arī – Liepājas teātra aktieru dumpis rudenī ar vēršanos pret ilggadējo teātra direktoru Herbertu Laukšteinu. Juris Žagars kopā ar Latvijas Teātra darbinieku savienību aktualizēja jautājumu par aktieru terminētajiem līgumiem. Problēmas ar teātru būvēm un remonta procesiem. Un tas, nerunājot, ka katram teātrim un procesam kopumā ir savas, specifiskas problēmas. Vai visu šo jaunumu kopainā, jūsuprāt, ir vērojamas kādas likumsakarības?

H. Verhoustinska: – Tā ir pilsoniskā aktivitāte, kas ir modusies teātru aktieros, kuri iesaistās, kuriem nav vienaldzīgs kopējais teātra, nevis tikai katra aktiera liktenis. Varbūt mazāk aktieri iestājās par savu atalgojumu saistībā ar Jura Žagara ideju, tomēr Nacionālā un Liepājas teātru aktieru gadījumā viņi intensīvi un aktīvi iesaistījās cīņā par sava teātra nākotni. 

Tā, man šķiet, ir ļoti pozitīva tendence, jo no uz āru neko neizsakošiem tēliem, kas tikai piepeld sezonas sākumā pie ziņojumu dēļa, lai saprastu, kādas lomas viņiem ir iedalītas, viņi ir kļuvuši par aktīviem pilsoņiem. 

A. Rozentāls: – Domāju, ka te mums ir jānodala, jo Nacionālā teātra gadījums, manuprāt, nav tas, kad aktieri būtu iznākuši atklātībā un pateikuši [ko domā]...

H. Verhoustinska: – Publiski nav, bet [tas ir noticis] teātra iekšienē. 

A. Rozentāls: – Jā, bet te jau ir tas jautājums, vai tas notiek publiski vai ne. Nacionālā teātra aktieriem bija ļoti ērti, ka Kultūras ministrija izdarīja ļoti daudzus soļus viņu vietā. Viņi patiesībā klusi atļāva, lai [Elmārs] Seņkovs un [Jānis] Vimba lamā ministriju, bet to, ka teātrī notika arī iekšēji procesi, viena daļa sabiedrības nezināja.

Kitija Balcare.

Kitija Balcare: – Es gribētu atsaukties uz diskusijām, kas nupat notika Baltijas Drāmas forumā, kas Latvijā pulcēja teātra pētniekus no Skandināvijas, Baltijas un Polijas, teātra praktiķu vidū aizvien vairāk izgaismojās jautājums par horizontalitāti: aktieri aizvien vairāk negrib būt tikai instruments, par to runā arī pētnieki, kas skata arī situācijas citos teātros. Domāju, ka Latvijā šīs tektoniskās svārstības patiešām notiek, un tas ir dabisks process, kā jau Henrieta sacīja, ka patiešām katrs aktieris apzinās iespēju ietekmēt [teātra] procesu, kļūstam drosmīgāki. Un atkal – no kuras puses paskatās. Ja raugāmies no teātra kritiķu un skatītāju perspektīvas, domāju, ka būsim ieguvēji: būs svaigas vēsmas, jaunas kombinācijas, kas patiesībā jau zināmā mērā arī notiek, jo valsts teātros strādājošie teātra praktiķi nereti redzami arī neatkarīgo profesionālo teātru izrādēs un spēles laukumos, tikai tagad šie jautājumi jau aiziet arī pārvaldības aspektā, ko jau var analizēt pārvaldības speciālisti. Domāju, ka tas lielā mērā ir arī paaudžu jautājums, jo, tām mainoties, mainās arī attieksme un gaidas. Svarīga ir arī jau pieminētā horizontalitāte, koprade, kad sadarbojas vairāk horizontāli, nevis tikai režisori un aktieri, un tad pakāpeniski spēles laukums izkārtojas citādi.

A. Rozentāls: – 

To, ka aktieri vēlas aktīvi līdzdarboties un būt iesaistīti, visvairāk varēja manīt Liepājas teātra gadījumā, jo tur retorika bija tā, ka vadība nesarunājas, neskaidro savus lēmumus; ka lēmumi par domu sadali varbūt visus neapmierina. 

Tomēr domāju, ka šie procesi turpināsies, ir jau šādas indikācijas. Ir ļoti svarīgi, lai tie nebūtu ārdoši, jo, kad aktieris aiziet no viena teātra uz otru, viņš latviešu teātrim nepazūd.

Ir jau parādījušās ironiskas piezīmes, ka, atverot Dailes teātra programmu, vairs nesaprotam, kurā teātrī esam nonākuši. Tomēr viņi jau nepazūd, nav aizgājuši pilnībā prom. Jo ir jau arī tādi, kas ir izdeguši un pateikuši, ka savu nākotni ar teātri vairs nesaista, tas gan ir zaudējums Latvijas teātrim. Tā ir pazaudēti Ģirts Liuziniks, Jānis Āmanis...

H. Verhoustinska: – Arī Kaspars Zvīgulis, kurš tagad spēlē Cēsu Mazajā teātrī, latviešu teātrim – arī Inga Misāne-Grasberga, kura tikko nospēlēja brīnišķīgu lomu izrādē “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī. 

Reklāma

A. Rozentāls: – Ļoti labi atceros diskusiju īsi pirms Dž. Dž. Džilindžera padzīšanas no Dailes. Viņš toreiz mums, vairākiem kritiķiem, skaidroja, ka Dailes teātrī viss ir vislabākajā kārtībā, un viens no viņa argumentiem bija, ka aktieri nekas nevar pazemot un ka aktierim vispār ir jādara tas, ko viņam liek. Tad pagāja mēnesis, un notika tas, kas notika. 

Aktieri, protams, ir sarežģītas personības. Arī es esmu saskāries ar to, ka ir jāpieiet no pareizās puses un jārunā pareizā intonācijā. 

Domāju, ka katrs, kurš saskāries ar aktieriem, zina, ka nevar mehāniski ar visiem runāt vienādi un visi tikai klanīs galvu un teiks, ka viss ir pareizi. Tur ir jābūt jūtīgākai pieejai.

Valmiera un Daile – radikāli atšķirīgā pozīcijā

– Lielāko skaitu jeb 21 nomināciju ieguvis Valmieras Drāmas teātris, kurš dominē kategorijās “Gada jaunais skatuves mākslinieks/-ce” un “Gada scenogrāfs/-fe”. Otrs visvairāk nominētais teātris (14) ir Daile. Valmiera un Daile ir pretējās pozīcijās: ja raugāmies uz spēles laukumiem, tad Valmiera pašlaik ir remonta procesā un strādā tikai “Kurtuvē”, mazajā spēles laukumā, toties Dailes rīcībā ir visa tās lielā zāle, taču rezultātu sasniedz abi teātri. Kā to vērtējat jūs? 

Henrieta Verhoustinska.

H. Verhoustinska: – Valmiera un Daile ir radikāli atšķirīgās pozīcijās, no ļoti daudziem aspektiem raugoties. Dailei ir gan lielā spēles zāle, bet Valmierai nav, gan arī tas, ka Daile joprojām apliecina jaunās vadības varēšanu un stratēģiju, kamēr Valmierai šajā ziņā tradicionāli nekas nav mainījies vadībā, toties ir ienācis ārkārtīgi spēcīgais, starp citiem spēcīgākais, jauno aktieru kurss, kas lielā mērā līdzdarbojas arī visās nominētajās izrādēs un ir apliecinājis savu augsto profesionālo līmeni un varēšanu. Dažiem no viņiem gribētos veltīt vispārākos vārdus. Izejas pozīcijas ir ļoti atšķirīgas, tomēr, jā, Dailes teātris ir viens no interesantākajiem teātriem repertuāra, pasniegto notikumu, aptverto tēmu loka ziņā. Savukārt Valmierā ir šīs jaudīgās izrādes ar jaunajiem talantīgajiem aktieriem. 

A. Rozentāls: – Stratēģijas atšķiras arī tajā, kādi režisori tiek piesaistīti. Valmiera ļoti strādā ar to, ka viņiem ir divi štata režisori – Inese Mičule un Toms Treinis – un ka neaicina nekādas lielās zvaigznes uz savu pašreizējo nelielo spēles laukumu. Tas nes augļus, jo, manuprāt, Inese Mičule un Toms Treinis ir ļoti atspērušies pēdējās teātra sezonās. 

Viņi jūt teātra vadības atbalstu, kā arī to, ka jaunais teātra kodols, kas izveidojies līdz ar jauno aktieru kursa ienākšanu, enerģētiski ļauj viņiem strādāt brīvi un atraisīti. 

Tas attiecas arī uz citiem režisoriem, kas tiek piesaistīti – piemēram, Elmāra Seņkova modernā Dostojevska interpretācija liecina, ka arī šajā ziņā sadarbība ir ļoti auglīga. Varam priecāties par to, kā tas notiek, un arī par to, ka šie jaunieši nestrādā tikai paši savā lokā. Piemēram, “Nelabie. Pēc Dostojevska” spēlē gandrīz tikai šis kurss... Klinta Reinholde ir pienākusi klāt... 

H. Verhoustinska: – Arī Elīna Vāne... 

A. Rozentāls: – Un Anna Nele Āboliņa. Bet jaunie ļoti labi iejūtas arī citās izrādēs, kur spēlē pa vienam vai diviem kopējā ansamblī. Dailei ir pilnīgi cita stratēģija, tā strādā ar lieliem vārdiem, Viesturu Kairišu kā māksliniecisko direktoru un ārzemju viesrežisoriem. Vienlaikus ir daži izņēmumi mazajos spēles laukumos. Piemēram, Diāna Kaijaka, kura nav ļoti daudz iestudējusi. Izveidojās ļoti laba sadarbība ar Dārtu Daneviču, viņa tagad pārliecinoši ir “Gada aktrises” nominantu vidū. Tomēr Dailes kopējā stratēģija ir iepirktie režisori, kuriem piedāvā darbu, un atsevišķos gadījumos tas nostrādā, bet citos nenostrādā. Ja paskatāmies uz mūsu žūrijas nominēto režisoru piecnieku, redzam tajā no ārzemniekiem tikai Datu Tavadzi (“Kaukāziešu krīta aplis” Dailes teātrī).

K. Balcare: – Lielākā konkurence šogad bija mazo spēles laukumu vidū. Lielā forma līdz šim ir izaicinājums. Jā, tur varbūt vēl dominē šie (pazīstamie) uzvārdi. Savukārt mazajā formā, kā jau Atis teica, ir forma, konkrēts vēstījums, kas nav tik daudz par uzvārdu, kas to veidojis, bet par to, kas ar to gribēts teikt. 

Tas arī ir raksturīgs šai sezonai – spēcīgākās ir izrādes, par kurām ir skaidrs, kādu vēstījumu sabiedrībai ar to vēlas nodot. 

Šādai izrādei ir arī lielāka rezonanse sabiedrībā un arī nominantu sarakstā.

A. Rozentāls: – Par lielo formu – mums bija divi gadījumi, par ko tika diskutēts, bet kas netika izvirzīti, – “Brands” Dailes teātrī un “Ričards. Nekā personīga” Nacionālajā. Mēs ļoti, ļoti diskutējām, un šīm izrādēm bija savi aizstāvji un noliedzēji, tomēr līdz piecniekam tās netika. Varbūt te jautājums bija tieši par to, ka izrādes veidotāji ļoti labi zināja, ko gribēja pateikt, bet mehānismi, ar ko tas bija realizēts, vienā vai otrā gadījumā nebija tik perfekti. Lielajās formās ir daudz iespēju, bet jābūt arī ļoti profesionālām spējām to visu sastiķēt kopā.

Izrādes ar kontekstu 

– Kas bija galvenie kritēriji, pēc kuriem tika vērtētas izrādes, un kādas tendences latviešu teātra attīstībā tās atklāj? Jūsu kolēģis Toms Čevers man sarunā par kritērijiem teica, ka tā bija profesionalitāte, kvalitāte sniegumā, oriģināla pieeja materiālam, tēmām, kas vismaz izgaismo jaunas teritorijas. 

Reklāma

H. Verhoustinska: – Man liels kritērijs bija aktualitāte, nevis tāda plakana, politiska vai sabiedriska, bet tāda kā izrādē “Maleus Maleficarum” (nominēta starp Lielās formas izrādēm). Šobrīd, kad sabiedrībā tiek skatīti dažādi feminisma aspekti, tā likās aktuāla. Vai arī, piemēram, Data Tavadzes “Kaukāziešu krīta aplis”, kas ir Bertolta Brehta klasika. Tā, bez šaubām, likās aktuāla ar kara tēmu, kas risināta šajā izrādē. Man bija svarīgi, lai šīs izrādes – vai tie būtu 

“Nelabie” Valmieras teātrī, kur man likās ļoti svarīgi, kā ar mūsdienu sabiedrību saskaras bīstamās revolucionārās idejas, kas uzšķērž sabiedrību un noved līdz bīstamam rezultātam. 

Tā nav abstrakta izrāde, kas tikai riņķo ap savu ziloņkaula torni. 

A. Rozentāls: – Domāju, ka mēs visi spējam novērtēt, ja izrādes komponenti ir profesionāli un pārliecina. Ja ir šaubas par kādām lietām vai kādos tehniskos risinājumos, to jau uzreiz jūt. Tāpēc jau arī ir diskusija – vai nu materiālā ir kāda nestabilitāte, vai veidā, kā tas tiek pasniegts, vai arī kādā risinājumā, aktieru eksistences veidā. Tad var gadīties, ka par vienu un to pašu darbu var būt ļoti atšķirīgi viedokļi. Tomēr galvenais lai aktualitāte nebūtu tikai aktualitātes dēļ, bet tam jābūt arī kvalitatīvam pamatam.

K. Balcare: – Šogad žūrija bija ļoti labi nokomplektēta gan paaudžu, gan pieredzes ziņā. Ir arī teātra praktiķi – režisore Māra Ķimele –, kas palīdzēja paskatīties uz tiem gadījumiem, par kuriem bija diskusijas, un aktrise Dace Bonāte, kura vairāk pavēra skatu uz aktiermeistarības niansēm. Svarīgs bija arī konteksts. Kā izrāde ierakstās šobrīd aktuālajā situācijā, sabiedrības noskaņojumā. Bija atsevišķi gadījumi, kad, ja izrādi izgrieztu un ielīmētu citā laika posmā, varbūt tā strādātu, tomēr bija arī kontekstuāli klupšanas akmeņi. Piemēram, teātris iestudē izrādi par vardarbību ģimenē – laikā, kad tikko ir bijis Jēkabpils gadījums, un tas viss notiek Latgalē. Pilnīgi ārpus konteksta radīts darbs, kas konfliktē ar realitāti. 

Manuprāt, teātrim ir jāņem vērā konteksts – kur šo izrādi iestudējam, kas ir uz šī teātra skatuves, kā tā ierakstās realitātes esošajos apstākļos.

Izvirzīšanu ietekmē nolikums 

– Jau teicāt, ka diskusijas bija par Dailes “Brandu”, kas nav nominēts kā Lielās formas izrāde, lai arī galvenās lomas tēlotāja Ieva Segliņa ir nominēta Gada aktrises titulam. Līdzīgi var vaicāt, kur palikusi skatītāju augstu novērtētā izrāde “Kur pazuda valsts”... Kā nomināciju izvirzīšanu ietekmēja izmaiņas Teātra balvas nolikumā? 

H. Verhoustinska: – “Kur pazuda valsts” dramaturgs Matīss Gricmanis ir nominēts par Gada jaundarbu dramaturģijā. Gan “Kur pazuda valsts”, gan “Zēni nav meitenes” nopietni pretendēja uz Mazās formas iestudējuma nomināciju. 

Atis Rozentāls.

A. Rozentāls: – Atšķirībā no dažiem iepriekšējiem gadiem, Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs [Ojārs Rubenis] ir ļoti strikti noteicis tehniskās robežas un vairāk par pieciem māksliniekiem vienā kategorijā mēs virzīt nevaram. Agrāk Gada aktiera kategorijā nominējām sešus, citreiz – pat septiņus māksliniekus, bet vispār bija atļauts nominēt pat astoņus, šobrīd piecu pozīciju limits tiek ievērots ļoti strikti, un tiešām bija atsevišķas kategorijas, kurās bija ļoti grūti – piemēram, Mazās formas izrādē. Negaidīti smagi mums veicās scenogrāfijas kategorijā, kas šogad ir atvienota no iepriekšējā gada apvienotās nominācijas. Tur mēs pusotru stundu diskutējām, lai no 12 pretendentiem izvēlētos piecus. Tāpēc atsevišķās kategorijās ir arī pārsteigumi, piemēram, kā “Gada izrāde bērniem/ jauniešiem” izvirzīti gan “Paolo un Frančeska” Valmieras teātrī, gan “Trīs sivēntiņi un vilks” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī. No malas pilnīgi neprātīgi, bet tāds ir nolikums. Mums ir arī jautāts, kāpēc viena aktrise ir nosaukta divās vietās vienā nominācijā, tomēr arī tas ir jaunā nolikuma efekts, aktieri nominē par vienu labu lomu, bet, ja tās ir divas, tad viņš jānosauc divas reizes. 

– Kā Gada jaunais mākslinieks ir nominēti astoņi aktieri un dominē Valmieras teātris. 

H. Verhoustinska: – Jā, jo šajā nominācijā tradicionāli balvu piešķir dāmai un kungam. 

A. Rozentāls: – Nē, nav obligāti – vienkārši piešķir divas balvas. Reāli tur ir septiņi nominanti, jo ir Ievas gadījums [Ieva Estere Barkāne ir nominēta gan par Darjas Šatovas tēlojumu izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska”, gan par Frančeskas de Polentas lomu izrādē “Paolo un Frančeska” Valmieras Drāmas teātrī]. Viņa konkurē pati ar sevi un teorētiski var saņemt divas balvas.

M. Ķimele: 

– Labu izrāžu vienmēr ir vairāk nekā nomināciju. Tādēļ jau komisija savā starpā diskutē, un viens no šiem viedokļiem uzvar. 

Tā ir cita lieta, ka es redzēju “Brandā” daudz režijas un domas vērtību, tomēr mēs esam vesela komisija, kas izsver, ko tad nominēs. – Interesanti, ka šogad skatītāju balsojums ir diezgan krasi atšķirīgs. Nereti no viņu puses nāk arī krietna daļa kritikas žūrijas virzienā. 

H. Verhoustinska: – Kritika žūrijai no skatītāju puses bieži balstās tajā, ka cilvēks ir redzējis divas trīs izrādes gadā un kāda no tām viņam šķiet ārkārtīgi spēcīga, bet tā nav nominēta attiecīgajā kategorijā. Tā ir tāpēc, ka ir vēl citas izrādes, kuras ir bijušas spēcīgākas, bet tās šis cilvēks nav redzējis. 

A. Rozentāls: – Daudzi nav redzējuši arī Daugavpils teātra izrādes. 

K. Balcare: – Bet skatītājiem ir tiesības paust savu viedokli balsojot, un tur ir atšķirīgas nianses. 

A. Rozentāls: – Jā, tur ar skatītāju atbalstu parādās Rēzeknes teātris “Joriks” un arī ar milzīgu atbalstu M. Čehova Rīgas Krievu teātris. 

Reklāma

Šis ir pirmais gads, kad šis balsojums ir palaists pilnīgā brīvībā, jo viņiem nav jābalso tikai par žūrijas nominētajām izrādēm un aktieriem, vērtējot pilnīgi visu spektru. 

– Tātad savā ziņā alternatīvais balsojums? 

A. Rozentāls: – Jā.

Politiskais teātris attīstās 

– Cik spēcīgs bija politiskais teātris iepriekšējā sezonā? 

H. Verhoustinska: – Starp tādām izrādēm ir Mazās formas izrādes kategorijā nominētā “Drama Queen” [režisori: ukraiņu autore Sofija Meļņikova un Valters Sīlis, “Dirty Deal Teatro”]. 

A. Rozentāls: – „Willa teātrī” bija arī “Ukraiņu stāsti. Svitlana” [rež. Varis Piņķis, performance: Svitlana Kudrijavska] – arī reālas sievietes stāsts. Ļoti spēcīgs politiskais teātris lielajā formā bija M. Čehova Rīgas Krievu teātra “Hamlets”, kur ir tik nepārprotami salikti akcenti, ka daļa publikas iet ārā, jo viņiem nebija pieņemams pārnestais varonis. Šajā gadījumā tas ir ļoti spēcīgs politiskais teātris, kur galvenās lomas tēlotājs Maksims Busels ar Hamleta tēlu zaudē, jo režisoru vairāk interesē Aleksandra Maļikova Klavdins – Klaudija vārds ir mainīts, lai būtu līdzīgs Putinam. Tas ir ļoti intensīvs signāls, ka tieši krievu valodā strādājošs teātris atļaujas šādu politisko dienaskārtību. 

Nebijis gadījums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vēsturē ir arī Lauras Grozas “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, kad no režisores intervijām var saprast, ka arī bijis jādomā, kādā intonācijā ar aktieriem to visu darīt.

Kas notiek ar publiku?

– Vai latvieši tiešām tik ļoti mīl teātri vai arī dzīvojam zināmā mitoloģijā? H. Verhoustinska: – Spriežot pēc teātru skaita, lietuvieši un igauņi to mīl vairāk, jo viņiem teātru ir stipri vairāk, it sevišķi neatkarīgo. 

M. Ķimele: – Latvija ir Eiropā pēdējā vietā teātru skaita ziņā, tādēļ latvieši noteikti nemīl teātri. 

A. Rozentāls: – No tāda viedokļa – jā, bet es atceros, ka kovida laikā teātriem bija milzīgas bažas, ka skatītāji vairs neatnāks. Teātri pacēla cenas un nelaida tās vairs lejā, tomēr skatītājs lielā mērā atnāca atpakaļ. Ir atsevišķi teātri, kuru biļetes dienā, kad izziņo to tirdzniecību, tiek gandrīz pilnībā pārdotas. No šāda viedokļa varam teikt – konkrētā teātra publika savu teātri mīl; ir kāds skatītāju loks, kas tomēr ir gatavs arī par šādām cenām uz teātri iet. 

H. Verhoustinska: – Paplašinoties teātra izpausmēm, parādās arī neatkarīgi projekti un teātri – kā pirms vairākām sezonām “Willa teātris”, kas arī ap sevi pulcē mazliet citu publiku nekā institucionalizētie teātri. 

K. Balcare: 

– Mēs uz to skatāmies diezgan subjektīvi, jo patiesībā par tādiem kultūras patēriņa datiem, ja neskaita biļešu izpārdošanu, trūkst pētījumu. 

Latvijas Kultūras akadēmija ar to nākotnē plānojot nodarboties. 

M. Ķimele: – Viņiem teātris neinteresē. 

K. Balcare: – Cik zinu, tur ir runa par kultūras patēriņa datiem kopumā. Gribēju piebilst, ka nominācijās redzama arī mākslinieku migrācija starp teātriem – piemēram, Elmārs Seņkovs ir nominēts Valmierā laikā, kad viņš bija Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs, Viestura Kairiša izrāde – Čehova teātrī. Iespējams, ka arī šī migrācija veicina skatītāju sajaukšanos. Tāpēc lielā, radošā staigāšana, manuprāt, ir veselība teātra ekosistēmai.

A. Rozentāls: – Es domāju, ka viens no jūsu apakšjautājumiem ir: vai uz Rīgu ar autobusiem un mašīnām turpina braukt tie, kuru dzīvesvietā teātra nav? Autobusu skaits kopumā noteikti ir samazinājies, bet zinu konkrētus gadījumus, piemēram, Strenčos, kur cilvēki aktīvi organizējas uz izrādēm. Vai arī, piemēram, Valmierā ir konkrēts latviešu valodas skolotāju loks, kas ik pa brīdim šādi organizējas, visbiežāk braucot uz Dailes teātri. Tomēr pieļauju arī, ka ir entuziastu kopas, kas biļešu cenu un ceļa izdevumu dēļ ir atbirušas. Vajadzētu arī pētījumu par “Latvijas skolas somas” darbību, kura formāli joprojām strādā ļoti labi. No nākamā gada summa uz vienu skolēnu tiks palielināta līdz 10 eiro, tad varēs skatīties, kā tas ietekmēs. Ko skolēni par šo finansējumu saņem: vai tas ir profesionāli nevainojams vai tomēr diskutabls produkts. 

Neapšaubāmi, “Latvijas skolas soma” šo gadu laikā ir ļoti attīstījusi arī neatkarīgos projektus, no kuriem kaut kādu daļu mēs pat neredzam – piemēram, žūrijai nav parādīts viss, ar ko strādā Ēriks Vilsons. 

M. Ķimele: – Ļoti jāņem vērā, ka mēs esam profesionāla, nevis patikšanas žūrija. Izrāde var ļoti patikt un var būt arī ļoti aktuāla, bet var gadīties, ka viens aktieris ir ļoti labs – man, piemēram, (izrādē “Kur pazuda valsts”) ļoti patika Toms Veličko, bet blakus viņam ir vidēji aritmētiskais. Ja vērtē skatuvi, tad ļoti daudz vēsturisko neprecizitāšu. Kad to visu saliek kopā, tad šī izrāde, neskatoties, ka tā ir ļoti aktuāla un vajadzīga, un salīdzinot ar kādu citu mazās zāles iestudējumu, tomēr netiek nominēta. 

JRT – sevis atrašanas posmā?

– No JRT šogad nominēti tikai divi aktieri – Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš par Slavoja Žižeka un Džordana Pītersona lomām izrādē “Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis”. Kas ir noticis ar JRT, kura izrādes agrāk aizvien bija līdera pozīcijās? 

H. Verhoustinska: – Domāju, ka JRT mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam režisoram šis ir jauns sevis atrašanas periods. Viņa izrādes liecina, ka viņš ļoti meklē gan aktualitāšu virzienā – kā viņa izrādēs “Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis”, “Mindfuck” vai Gata Šmita “Revolūcijā” –, gan par sirsnīgām, cilvēkus uzrunājošām lietām – kā jaunākās sezonas izrādē “Pelikāni un vīnogas”, gan “Dzimšanas dienas kūka” iepriekšējā sezonā. 

Reklāma

Domāju, ka Alvis atrodas savas jaunās identitātes meklējumu procesā, un ne vienmēr tie ir veiksmīgi, izpelnoties kritikas atzinību. 

M. Ķimele: – Es izrādi [“Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis”] vērtēju ļoti augstu ne tikai divu ļoti izcilu aktieru snieguma dēļ. Manuprāt, tur viss ārkārtīgi precīzi satverts arī režijas ziņā. Man tā nešķita iepriekšējā gadā, kad tika nominēta gan izrāde [“Post Scriptum”], gan režisors, gan aktrise Čulpana Hamatova. Šeit viss patiesi bija ārkārtīgi precīzi samērots, man šī izrāde ļoti patīk, protams, arī aktieri un aktualitāte.

Pozitīvie pārsteigumi 

– Vai bija īpaši aktieri un režisori, kuri šajā sezonā uzmirdzēja kā pārsteigumi? 

M. Ķimele: – Mani ārkārtīgi iepriecināja Dārta Daneviča. Domāju, ka režisori viņai parasti dod skaistu, seksuālu sieviešu lomas, tomēr viņa kā radoša personība paņēma savās rokās savu radošo likteni un izrādē [“Zēni nav meitenes”] veica varoņdarbu. Varbūt šajā izrādē klibo scenogrāfija vai kādas citas lietas, bet aktieriski tā ir izcila. 

K. Balcare: – Rūdolfu Apsi [nominēts kā Gada aktieris otrā plāna lomā par Konferansjē lomu izrādē “Bez morāles. Ar lellēm” Latvijas Leļļu teātrī] vairāk esam redzējuši bērnu izrādēs, bet šajā pieaugušo auditorijai paredzētajā izrādē aktieris atklājas citās aktieriskajās kvalitātēs. Un Aigars Apinis kā Gada horeogrāfs [nominēts par izrādi „SIA “Ģimenes romāns”” Valmieras drāmas teātrī], kas bija pavērsiens horeogrāfu sadaļā. 

H. Verhoustinska: – Es noteikti piekrītu visam, ko teica Toms [sk. viedokli]. Miroslavs Blakunovs – iepriekš dejotājs – ir pārkvalificējies par aktieri [kā Gada aktieris nominēts par Busigina lomu izrādē “Vecākais dēls” Daugavpils teātrī] un veicis īstu varoņdarbu. Pie jau minētajiem [māksliniekiem] varu pieminēt arī Annu Neli Āboliņu [nominēta kā Aktrise otrā plāna lomā par Marijas Ļebjadkinas lomu izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska” Valmieras Drāmas teātrī]. 

M. Ķimele: – Es tam pievienojos. 

A. Rozentāls: – Arī es pievienojos visam minētajam, par Miroslavu Blakunovu runājot, jā, viņš ir nodarbināts kā dejotājs, bet pirms desmit gadiem jau bija nominēts kā Gada jaunais skatuves mākslinieks. Vēl no cilvēkiem, kas līdz šim nav tik spilgti parādījušies, ir Artis Jančevskis [nominēts kā Gada jaunais skatuves mākslinieks par Paolo Malatestas lomu izrādē “Paolo un Frančeska” Valmieras Drāmas teātrī]. 

Tagad beidzot viņam ir iedota loma, kurā viņš var atklāties; viņš burtiski atplaukst mūsu acu priekšā. 

M. Ķimele: – Visi jaunie Valmieras aktieri ir ļoti slavējami, viņiem visiem bez izņēmuma profesionālais sniegums ir ļoti augstvērtīgs. 

K. Balcare: – Gada izrādē bērniem/jauniešiem starp nominantiem parādās arī Cēsu Mazais teātris. Lienas Šmukstes izrāde “Gadalaiki” ir pavisam maziem bērniem – no diviem gadiem –, tas ir ļoti vērtīgs papildinājums teātrī, kas līdz šim nav bijis tik pieejams. Arī “Willa teātrim”, kas nebūt nespecializējas bērnu izrādēs, ir viena no labākajām un nebūt ne “pūkainākajām” bērnu izrādēm [nominēta Antas Priedītes izrāde “Augusts, zupas neēdājs”].

Ārzemju režisori – auglīgi vai abpusgriezīgi 

– Dailes teātris pēdējā laikā savā lielās zāles stratēģijā, šķiet, uzsvaru liek uz ārvalstu režisoru piesaisti. Vai tas tomēr zināmā mērā nav arī abpusgriezīgs asmens? Nominēts ir vienīgi Data Tavadzes “Kaukāziešu krīta aplis”, bet vēl taču ir bijis, piemēram, ungāru režisores Ildiko Gašpāras “Lilioms”. Vai vaina tur, ka tas bija pilnīgi citāds “Lilioms”? 

K. Balcare: – Es neteiktu, “Liliomā” ir stratēģiski ļoti būtisks pavērsiens – vardarbība pret sievieti, tur režisorei ir ļoti spēcīgs uzstādījums. 

A. Rozentāls: – Jā, latviešu skatītājs vienkārši ir pieradis pie citāda “Lilioma” traktējuma, un, kad atnāk ungāru režisore un atver ungāru lugu tā, kā to mūsdienās arī var atvērt – pilnīgi leģitīmi ar citiem akcentiem un citā estētikā, tur mēs atsitāmies pret to, ka var radīt arī tā. 

Savulaik mēs arī nenominējām Elmāra Seņkova izrādi “Trīne” Nacionālajā teātrī. Arī tā tik ļoti gāja pretī tradīcijai, es gan par to nenobalsoju tāpēc, ka man likās, ka pirmais cēliens nav atrisināts. 

Bet brīdī, kad režisors iet pret tradīciju, kas ir valstī [kurā viņš izrādi iestudē], es domāju, ka mēs nevaram pārmest Ildiko Gašpārai, ka viņa nezina kontekstu, jo tas nav viņas pienākums. Viņa labi zina “Lilioma” ungāru kontekstu. Tā ir pievienotā vērtība, ka varam uzaicināt Datu Tavadzi, kurš iestudē, jā, Brehtu, bet tas notiek Kaukāzā. Teātra stratēģija par to, kādu materiālu tas piedāvā režisoram, ir ļoti skaidri redzama – skatās uz to, nevis kā režisora darbs rezonēs ar Latviju, bet gan ar to vidi, ko viņš pats zina. 

Reklāma
Māra Ķimele.

M. Ķimele: – Man šķiet interesanti, ka Dailes teātris acīmredzami sāk savu virzienu, un man šķiet, ka tas ir labi. Tas var notikt, tikai pateicoties Žagara izcilajām biznesmeņa spējām. Man šķiet ļoti interesanti, ka viņš aicina ārzemju māksliniekus, kuru domāšana atšķiras. Tas ir auglīgi. Tomēr zināms, ka kapitālistiskā domāšana nes sev līdzi necilvēcību, tas ir neapstrīdams fakts. Pieļauju, ka Žagars arī nav no akmens un, kad paies pirmie gadi ar ļoti interesantiem iestudējumiem, tad cirvis virs galvas aktieriem un režisoriem vairs nebūs tik nežēlīgs. Ārzemju māksliniekiem šajā ziņā ir priekšrocības, jo viņi ir pilnīgi brīvi. Bet mūsu jaunajiem un vidējās paaudzes režisoriem nav kur iet, jo teātru pie mums ir tik maz. Mākslinieku pārvietošanās no viena teātra uz otru, kas citur pasaulē ir normāla, pie mums nenotiek vai arī ir ļoti apgrūtināta. Tādēļ [noteikt terminētos darba līgumus] varam tikai tad, ja ir izveidots sociālās drošības spilvens gan aktieriem, gan režisoriem laikā, kad viņi netiek pie lomām vai iestudēt. Igaunijā ir sociālais atbalsts aktieriem, kas nav pastāvīgi teātros. Arī Lietuvā ir daudz vairāk teātru un aktieri un režisori var pārvietoties starp tiem. 

Latvijā aktieru un režisoru algas ir mazas un teātru ir maz. Ja piecdesmitgadīgu labu aktrisi izmet no teātra, viņa nevar atrast pat apkopējas vietu.

– Juris Žagars un Latvijas Teātra darbinieku savienība ir ierosinājusi aktieriem terminētos darba līgumus. 

M. Ķimele: – Tas ir saprotams, jo teātris nevar uzturēt virkni aktieru, kas nav nodarbināti. Bet ir jāmeklē izeja, jo aktrises nav pietiekami nodarbinātas ne jau tāpēc, ka būtu sliktas, bet gan tāpēc, ka zināmā vecumā sieviešu lomu ir ļoti maz. Ko tad – metam visas sievietes ārā? 

Atzīmes ietekmē dotācijas daļu

– “Spēlmaņu nakts” žūrijai šogad gan, liekas, nevar pārmest, ka kāds no lielajiem un arī neatkarīgajiem teātriem būtu palicis ārpusē. Vienīgi agrāk bija daudz nomināciju no Valmieras vasaras teātra festivāla, šogad nav. Kāpēc tā? 

A. Rozentāls: – Uz Rīgas teātriem mēs ejam, bet uz ārpus galvaspilsētas teātriem dodamies, kad mūs aicina. Valsts teātru sniegums mums ir jāredz pilnīgi viss. Tāpēc Daugavpils teātris vairs nevar atlasīt, ko rādīs žūrijai, kā agrāk, jo mums ir jāliek atzīmes – nu jau otro gadu katrai izrādei piecās kategorijās. 

H. Verhoustinska: – Kultūras ministrija pēc tam šos skaitļus izmanto, aprēķinot dotācijas mainīgo daļu. 

A. Rozentāls: – Jā, kādreiz dotāciju aprēķināja, ņemot vērā nomināciju skaitu, bet tagad – šīs atzīmes. Par mazajiem projektiem – uz “Dirty Deal Teatro” vai Ģertrūdes ielas teātri principā mūs aicina. Bet mēs braucam arī pie pārējiem projektu teātriem, ja mums atsūta uzaicinājumu. 

Valmieras vasaras teātra festivāla izrādes ir izkritušas objektīvu iemeslu dēļ – iepriekšējā festivāla izrādes nosedza iepriekšējā žūrija, jo kovida dēļ tā darbu pabeidza rudenī. 

Tās, kas bija augustā, vērtē jaunā žūrija, kurā esam mēs ar Kitiju un Māra.

Viedoklis

Toms Čevers.

Toms Čevers, teātra kritiķis, žūrijas priekšsēdētājs: “Runājot par jūsu sarunas sākumā pieminētajām problēmām un situācijām, šķiet, ka kopīgais ir tas, ka teātra process gan uz āru, gan iekšēji ir gana sarežģīts, samezglots, tur ir daudz acīmredzot samilzušu problēmu un iesaistītas nenoliedzami spilgtas personības. Tas viss, savienojoties kopā, rada jaunas problēmas, un tās arī izlaužas ārpus teātra sienām. Tādas tiešas likumsakarības tajā nesaskatu, vienīgi Dailes teātra gadījumā – teātra vadība grib no jauna pozicionēties Latvijas teātra, kultūras vidē, radīt jaunu teātra seju, kas jau ir iezīmējusies pēdējās sezonās. Tas vispirms notiek, piesaistot starptautiskus vārdus. Panākumi, protams, arī rada pārliecību par sevi un vēlēšanos kaut ko mainīt kopējā teātra procesā tādā mērā, kādā tas attiecas uz pašu interesēm. “Spēlmaņu nakts” žūrijai, vērtējot izrādes, galvenie kritēriji bija profesionalitāte, respektīvi, izrādes mērķtiecīga virzība, visu izrādes elementu saskaņa, nepaļaušanās uz nejaušībām, stabilitāte sniegumā un jaunu izteiksmes veidu meklējumi, oriģināla pieeja materiāliem, tēmām.

Runājot par Valmieru – mēs jau žūrijā spriedām, ka remonta situācija un tas, ka ir pieejama tikai neliela spēles telpa, tikai īstermiņā var būt stimuls attīstībai, tomēr prieks, ka teātris pēc aizpagājušās veiksmīgās sezonas ir turpinājis radošu augšupeju. 

Starp iestudētajiem ir ļoti maz nejaušu darbu, ir jūtama interese un iedziļināšanās, pilnīga atdeve skatītājiem un materiālam. 

Arī starp jaunajiem aktieriem – pagājušajā sezonā bija nominēti vairāki šā teātra aktieri, šogad vārdi ir mainījušies, bet daži ir palikuši tie paši, tas nozīmē, ka izaugsme nav apstājusies. Ja runa ir par Daili, tad nenoliedzama ir teātra prasme izmantot savas lielās skatuves iespējas un piesaistīt finanšu līdzekļus. Protams, šādā salikumā un arī ņemot vērā to, ka teātris pašlaik ir uz radoša viļņa, veidojas bāze panākumiem. Valmieras teātrim ir jāatsperas gandrīz uz nekā, tomēr rezultātu sasniedz abi. Runājot par politiskajām izrādēm, jāuzsver, ka skatītāja uztvere ir subjektīva, un izrāde veidojas skatītāja galvā ar visām viņa emocijām, zināšanām un pieredzi – par to, ko viņš skatās un kādu nozīmi tam piešķir. Kara situācija joprojām pastāv un informācija turpina pienākt, tāpēc mēs, gribot negribot, materiālos saskatām to, kas tur varbūt nemaz nav domāts. Pagājušajā sezonā bija īpaši daudz karam veltītu iestudējumu – gan tiešā formā, gan pastarpināti. Mazajā formā bija “Drama Queen” [“Dirty Deal Teatro”, režisori Sofija Meļņikova, Valters Sīlis] – tieši par kara pieredzi un vienlaikus karš ir arī fons cilvēka personības attīstībai. Ukraiņu dramaturģija, bez šaubām, izskanēja vairāk nekā citus gadus. 

Teātris ir institūcija, tas nevar ne pie viena atnākt, tāpēc tam jāmēģina ieinteresēt, reklamēt un darīt par sevi zināmu. Tomēr nevienu uz teātri ar varu neaizvedīsi. 

Tas, kas būs aizgājis, arī būs apguvis to, ko teātris viņam piedāvā. Man ir radies priekšstats, ka vai nu uz teātri iet regulāri, vai reti. Vai teātris sasniedz mazo cilvēku? Tam ir jācenšas, lai tā būtu, tomēr teātris nedrīkst izdabāt skatītāju gaumei, tā ir jāveido. Nedrīkst skatīties arī no snobu augstumiem, lai neatgrūstu skatītāju, viņā ir jāierauga savs domubiedrs.

Dailes teātris jau vairākas sezonas strādā ar ārzemju režisoriem, droši vien, lai piesaistītu auditoriju, bet, pieļauju, tas bagātina arī aktierus un parāda teātri no cita skatpunkta. Redzētie iestudējumi liek domāt, ka citvalstu mākslinieki gan nenāk ar domu rezonēt par vietējiem notikumiem, lai gan tieši tas būtu interesantākais, ja viņi vilktu paralēles ar šādu ārpusnieka skatu. Par JRT pagājušajā sezonā – izrādes, kas palīdz dzīvot, ir brīnišķīgs mērķis. Kurš gan vēlreiz ies uz teātri, ja izrāde to nebūs darījusi. Tas ir teātra virsmērķis. Šeit bija runa par to, ka JRT gribēja iestudēt gudrās komēdijas. Šādas izrādes, protams, var būt, un tām ir arī gana liels skatītāju pieprasījums. Runājot par nominācijām, tās atspoguļo JRT šābrīža piedāvājumu – tie ir izcili aktieri tādā repertuārā un izpildījumā, kāds nu tas ir. Ar ko izceļas kā Lielās formas izrāde nominētā “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” [fonds “INITIUM”, režisore Iveta Pole, Katrīna Neiburga, Agnese Krivade, Jette Loona Hermanis, Anika Barkan (Dānija), Lea Blau (Horvātija), Maarja Nuut (Igaunija), Martina Georgina (Malta), Irēna Grauda)]? Mūsu teātra telpā savā skatītāja pieredzē neatceros citu tik vērienīgu, kolektīvu performanci, kas veltīta konkrētam idejiskam strāvojumam pašaizliedzīgā izpildījumā ar pilnīgu pārliecību par sava darba nepieciešamību. Vai bija kādi mākslinieki, kas uzmirdzēja it kā nejauši? Nejauši nav īstais vārds, drīzāk – negaidīti. 

Lielākais pārsteigums noteikti ir Dārta Daneviča ar monoizrādi “Zēni nav meitenes”, kura apliecināja profesionālu sīkstumu un briedumu, aukstasinīgi atklājot tik jūtīgu materiālu 

un ne mirkli nezaudējot ārkārtīgu tehnisku precizitāti, lai skatītāju īsā saitē vadātu līdzi savas varones gaitām. Noteikti arī Miroslavs Blakunovs Daugavpils teātrī – tīrs psiholoģiskais teātris visaugstākajā kvalitātē. Un Matīss Budovskis režijā – grūti pat noticēt, ka “Dziesmu svētki” ir autora pirmā izrāde.”

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma