Savulaik mēs arī nenominējām Elmāra Seņkova izrādi “Trīne” Nacionālajā teātrī. Arī tā tik ļoti gāja pretī tradīcijai, es gan par to nenobalsoju tāpēc, ka man likās, ka pirmais cēliens nav atrisināts.
Bet brīdī, kad režisors iet pret tradīciju, kas ir valstī [kurā viņš izrādi iestudē], es domāju, ka mēs nevaram pārmest Ildiko Gašpārai, ka viņa nezina kontekstu, jo tas nav viņas pienākums. Viņa labi zina “Lilioma” ungāru kontekstu. Tā ir pievienotā vērtība, ka varam uzaicināt Datu Tavadzi, kurš iestudē, jā, Brehtu, bet tas notiek Kaukāzā. Teātra stratēģija par to, kādu materiālu tas piedāvā režisoram, ir ļoti skaidri redzama – skatās uz to, nevis kā režisora darbs rezonēs ar Latviju, bet gan ar to vidi, ko viņš pats zina.
M. Ķimele: – Man šķiet interesanti, ka Dailes teātris acīmredzami sāk savu virzienu, un man šķiet, ka tas ir labi. Tas var notikt, tikai pateicoties Žagara izcilajām biznesmeņa spējām. Man šķiet ļoti interesanti, ka viņš aicina ārzemju māksliniekus, kuru domāšana atšķiras. Tas ir auglīgi. Tomēr zināms, ka kapitālistiskā domāšana nes sev līdzi necilvēcību, tas ir neapstrīdams fakts. Pieļauju, ka Žagars arī nav no akmens un, kad paies pirmie gadi ar ļoti interesantiem iestudējumiem, tad cirvis virs galvas aktieriem un režisoriem vairs nebūs tik nežēlīgs. Ārzemju māksliniekiem šajā ziņā ir priekšrocības, jo viņi ir pilnīgi brīvi. Bet mūsu jaunajiem un vidējās paaudzes režisoriem nav kur iet, jo teātru pie mums ir tik maz. Mākslinieku pārvietošanās no viena teātra uz otru, kas citur pasaulē ir normāla, pie mums nenotiek vai arī ir ļoti apgrūtināta. Tādēļ [noteikt terminētos darba līgumus] varam tikai tad, ja ir izveidots sociālās drošības spilvens gan aktieriem, gan režisoriem laikā, kad viņi netiek pie lomām vai iestudēt. Igaunijā ir sociālais atbalsts aktieriem, kas nav pastāvīgi teātros. Arī Lietuvā ir daudz vairāk teātru un aktieri un režisori var pārvietoties starp tiem.
Latvijā aktieru un režisoru algas ir mazas un teātru ir maz. Ja piecdesmitgadīgu labu aktrisi izmet no teātra, viņa nevar atrast pat apkopējas vietu.
– Juris Žagars un Latvijas Teātra darbinieku savienība ir ierosinājusi aktieriem terminētos darba līgumus.
M. Ķimele: – Tas ir saprotams, jo teātris nevar uzturēt virkni aktieru, kas nav nodarbināti. Bet ir jāmeklē izeja, jo aktrises nav pietiekami nodarbinātas ne jau tāpēc, ka būtu sliktas, bet gan tāpēc, ka zināmā vecumā sieviešu lomu ir ļoti maz. Ko tad – metam visas sievietes ārā?
Atzīmes ietekmē dotācijas daļu
– “Spēlmaņu nakts” žūrijai šogad gan, liekas, nevar pārmest, ka kāds no lielajiem un arī neatkarīgajiem teātriem būtu palicis ārpusē. Vienīgi agrāk bija daudz nomināciju no Valmieras vasaras teātra festivāla, šogad nav. Kāpēc tā?
A. Rozentāls: – Uz Rīgas teātriem mēs ejam, bet uz ārpus galvaspilsētas teātriem dodamies, kad mūs aicina. Valsts teātru sniegums mums ir jāredz pilnīgi viss. Tāpēc Daugavpils teātris vairs nevar atlasīt, ko rādīs žūrijai, kā agrāk, jo mums ir jāliek atzīmes – nu jau otro gadu katrai izrādei piecās kategorijās.
H. Verhoustinska: – Kultūras ministrija pēc tam šos skaitļus izmanto, aprēķinot dotācijas mainīgo daļu.
A. Rozentāls: – Jā, kādreiz dotāciju aprēķināja, ņemot vērā nomināciju skaitu, bet tagad – šīs atzīmes. Par mazajiem projektiem – uz “Dirty Deal Teatro” vai Ģertrūdes ielas teātri principā mūs aicina. Bet mēs braucam arī pie pārējiem projektu teātriem, ja mums atsūta uzaicinājumu.
Valmieras vasaras teātra festivāla izrādes ir izkritušas objektīvu iemeslu dēļ – iepriekšējā festivāla izrādes nosedza iepriekšējā žūrija, jo kovida dēļ tā darbu pabeidza rudenī.
Tās, kas bija augustā, vērtē jaunā žūrija, kurā esam mēs ar Kitiju un Māra.
Viedoklis
Toms Čevers, teātra kritiķis, žūrijas priekšsēdētājs: “Runājot par jūsu sarunas sākumā pieminētajām problēmām un situācijām, šķiet, ka kopīgais ir tas, ka teātra process gan uz āru, gan iekšēji ir gana sarežģīts, samezglots, tur ir daudz acīmredzot samilzušu problēmu un iesaistītas nenoliedzami spilgtas personības. Tas viss, savienojoties kopā, rada jaunas problēmas, un tās arī izlaužas ārpus teātra sienām. Tādas tiešas likumsakarības tajā nesaskatu, vienīgi Dailes teātra gadījumā – teātra vadība grib no jauna pozicionēties Latvijas teātra, kultūras vidē, radīt jaunu teātra seju, kas jau ir iezīmējusies pēdējās sezonās. Tas vispirms notiek, piesaistot starptautiskus vārdus. Panākumi, protams, arī rada pārliecību par sevi un vēlēšanos kaut ko mainīt kopējā teātra procesā tādā mērā, kādā tas attiecas uz pašu interesēm. “Spēlmaņu nakts” žūrijai, vērtējot izrādes, galvenie kritēriji bija profesionalitāte, respektīvi, izrādes mērķtiecīga virzība, visu izrādes elementu saskaņa, nepaļaušanās uz nejaušībām, stabilitāte sniegumā un jaunu izteiksmes veidu meklējumi, oriģināla pieeja materiāliem, tēmām.
Runājot par Valmieru – mēs jau žūrijā spriedām, ka remonta situācija un tas, ka ir pieejama tikai neliela spēles telpa, tikai īstermiņā var būt stimuls attīstībai, tomēr prieks, ka teātris pēc aizpagājušās veiksmīgās sezonas ir turpinājis radošu augšupeju.
Starp iestudētajiem ir ļoti maz nejaušu darbu, ir jūtama interese un iedziļināšanās, pilnīga atdeve skatītājiem un materiālam.
Arī starp jaunajiem aktieriem – pagājušajā sezonā bija nominēti vairāki šā teātra aktieri, šogad vārdi ir mainījušies, bet daži ir palikuši tie paši, tas nozīmē, ka izaugsme nav apstājusies. Ja runa ir par Daili, tad nenoliedzama ir teātra prasme izmantot savas lielās skatuves iespējas un piesaistīt finanšu līdzekļus. Protams, šādā salikumā un arī ņemot vērā to, ka teātris pašlaik ir uz radoša viļņa, veidojas bāze panākumiem. Valmieras teātrim ir jāatsperas gandrīz uz nekā, tomēr rezultātu sasniedz abi. Runājot par politiskajām izrādēm, jāuzsver, ka skatītāja uztvere ir subjektīva, un izrāde veidojas skatītāja galvā ar visām viņa emocijām, zināšanām un pieredzi – par to, ko viņš skatās un kādu nozīmi tam piešķir. Kara situācija joprojām pastāv un informācija turpina pienākt, tāpēc mēs, gribot negribot, materiālos saskatām to, kas tur varbūt nemaz nav domāts. Pagājušajā sezonā bija īpaši daudz karam veltītu iestudējumu – gan tiešā formā, gan pastarpināti. Mazajā formā bija “Drama Queen” [“Dirty Deal Teatro”, režisori Sofija Meļņikova, Valters Sīlis] – tieši par kara pieredzi un vienlaikus karš ir arī fons cilvēka personības attīstībai. Ukraiņu dramaturģija, bez šaubām, izskanēja vairāk nekā citus gadus.
Teātris ir institūcija, tas nevar ne pie viena atnākt, tāpēc tam jāmēģina ieinteresēt, reklamēt un darīt par sevi zināmu. Tomēr nevienu uz teātri ar varu neaizvedīsi.
Tas, kas būs aizgājis, arī būs apguvis to, ko teātris viņam piedāvā. Man ir radies priekšstats, ka vai nu uz teātri iet regulāri, vai reti. Vai teātris sasniedz mazo cilvēku? Tam ir jācenšas, lai tā būtu, tomēr teātris nedrīkst izdabāt skatītāju gaumei, tā ir jāveido. Nedrīkst skatīties arī no snobu augstumiem, lai neatgrūstu skatītāju, viņā ir jāierauga savs domubiedrs.
Dailes teātris jau vairākas sezonas strādā ar ārzemju režisoriem, droši vien, lai piesaistītu auditoriju, bet, pieļauju, tas bagātina arī aktierus un parāda teātri no cita skatpunkta. Redzētie iestudējumi liek domāt, ka citvalstu mākslinieki gan nenāk ar domu rezonēt par vietējiem notikumiem, lai gan tieši tas būtu interesantākais, ja viņi vilktu paralēles ar šādu ārpusnieka skatu. Par JRT pagājušajā sezonā – izrādes, kas palīdz dzīvot, ir brīnišķīgs mērķis. Kurš gan vēlreiz ies uz teātri, ja izrāde to nebūs darījusi. Tas ir teātra virsmērķis. Šeit bija runa par to, ka JRT gribēja iestudēt gudrās komēdijas. Šādas izrādes, protams, var būt, un tām ir arī gana liels skatītāju pieprasījums. Runājot par nominācijām, tās atspoguļo JRT šābrīža piedāvājumu – tie ir izcili aktieri tādā repertuārā un izpildījumā, kāds nu tas ir. Ar ko izceļas kā Lielās formas izrāde nominētā “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” [fonds “INITIUM”, režisore Iveta Pole, Katrīna Neiburga, Agnese Krivade, Jette Loona Hermanis, Anika Barkan (Dānija), Lea Blau (Horvātija), Maarja Nuut (Igaunija), Martina Georgina (Malta), Irēna Grauda)]? Mūsu teātra telpā savā skatītāja pieredzē neatceros citu tik vērienīgu, kolektīvu performanci, kas veltīta konkrētam idejiskam strāvojumam pašaizliedzīgā izpildījumā ar pilnīgu pārliecību par sava darba nepieciešamību. Vai bija kādi mākslinieki, kas uzmirdzēja it kā nejauši? Nejauši nav īstais vārds, drīzāk – negaidīti.
Lielākais pārsteigums noteikti ir Dārta Daneviča ar monoizrādi “Zēni nav meitenes”, kura apliecināja profesionālu sīkstumu un briedumu, aukstasinīgi atklājot tik jūtīgu materiālu
un ne mirkli nezaudējot ārkārtīgu tehnisku precizitāti, lai skatītāju īsā saitē vadātu līdzi savas varones gaitām. Noteikti arī Miroslavs Blakunovs Daugavpils teātrī – tīrs psiholoģiskais teātris visaugstākajā kvalitātē. Un Matīss Budovskis režijā – grūti pat noticēt, ka “Dziesmu svētki” ir autora pirmā izrāde.”
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.