Temperatūras kritums "Kurtuvē". Valmieras teātra Eiripīda "Mēdejas" iestudējuma recenzija

Tīkami apzināties, ka antīkā dramaturģija atkal biežāk parādās mūsu teātros un režisori labprāt ļauj tai pagozēties mūsdienīgajās rampas ugunīs. Atgriezties pie dzīvības sulām, kas nāk no pašām saknēm, ir vitāli svarīgi katram dzīvam organismam, un teātris nebūt nav izņēmums.

Protams, grieķi savos milzīgajos amfiteātros ar nevainojamo akustiku pavisam citādi tvēra un baudīja izrādes, šodien spēles tehnikas ir daudzkārt mainījušās un līdz ar tām ir izmainījušās arī publikas mākslinieciskās prasības, jo cilvēces gars ir tāda substance, kas liek mums kaut kur nepārtraukti virzīties. Tomēr viens jautājums visā šajā teātra attīstības procesā liekas būs saglabājis savu nozīmību arī mūsdienās, un proti – kāds ir dzīvā priekšnesuma vēstījums? Ko ar savu darbu mums gribēja pavēstīt autors, un ko šodien ar šī darba iestudējumu vēlas pateikt izrādes veidotāji?

Teātra vēstures un seno tekstu pētnieki atzīst, ka Eiripīds starp saviem izcilajiem laikabiedriem esot bijis apveltīts ar vissmalkāko "skatuves nervu", ko caurstrāvojis kritisks intelekts. Viņš pirmais mītisko sižetu ietvaros sāka nopietni pievērsties cilvēkam tādam, kāds viņš ir patiesībā, un snaudošās traģēdijas avotu meklēja šī cilvēka sirdī. Viņa darbiem piemītošais izteiksmes spēks bija meistarīgi ieslēgts episkajā vēstījumā, kas balstās uz vārdu, un grieķi zināja, kā ar to plūkt laurus traģiķu sacensībās. Mūsdienu estetizētās vizualizācijas un sadrumstalotās komunikācijas laikmetā šī izteiksmes spēka atbrīvošana modernā skatuves telpā ir saistīta ar visai grūti pārvaramiem šķēršļiem, kas prasa ļoti mērķtiecīgu režisoriskās domas un iztēles koncentrāciju. Rezultāts un izrādes mākslinieciskā vērtība būs atkarīgi no tā, vai režisors iestudējuma procesā spēs saglabāt izsvērtu selektīvo koncentrāciju un uz ko tā fokusēsies.

Par to, ka Reinis Suhanovs izrādē grasās pievērsties "sievietes iekšējās pasaules agonijas atainojumam", liecina jau pati lugas izvēle, jo neizskaidrojamāku un pretrunīgāku tēlu par Mēdeju pasaules dramaturģijā būs grūti atrast. Mēģinājums to aplūkot caur ģimenes saglabāšanas prizmu un aplinkus norādes uz to, ka uzmanība tiks pievērsta sirds un prāta savstarpējās mijiedarbes noslēpumiem, arī izklausījās daudzsološi, tādēļ palūkosim tuvāk, kā tad īsti režisors to visu sakausē Valmieras teātra iecienītajā "Kurtuvē".

Sandis Runge Audzinātāja lomā.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Rēķinoties ar to, ka lielākā publikas daļa grieķu mītus tikpat kā nepārzina, Suhanovs savu izrādi sāk ar īpašu Ilmāra Zvirgzda sarakstītu prologu, kurā skatītājs tiek iepazīstināts ar argonautu ekspedīcijas vēsturi, lai saprotama kļūtu situācija, kurā ir nonākusi Mēdeja. Viens no lugas personāžiem – konkrēti Mēdejas bērnu audzinātājs atraktīvi paspilgtinātā Sanda Runges izpildījumā – ir pārvērsts par podniekzelli un konspektīvā veidā pārstāsta mums zelta aunādas iegūšanas notikumu secību, kas savulaik noveda pie Jāsona un Mēdejas precībām. Patlaban viņu ģimene brūk, jo Jāsons ir iemīlējies Korintas valdnieka meitā Glaukē, kas ar Elizabetas Miltas palīdzību ir pārtapusi par kentaurisku beibi un grib šķirties. Izstieptā prologa forma, kurā pamazām iesaistās koris un lugas personāži, ir rotaļīga, zobgalīga, uzsvērti butaforiska un ironiska. Lielāko pārstāsta daļu aizņem dionīsisku orģiju atainojums ar uzmācīgi estetizētiem pagānisma elementiem, kurā valda fizioloģiskas jautrības un akūti trūkst erotikas. Taisnīguma labad gan jāpiebilst, ka erotiku uz šodienas skatuves prot uzburt vien pāris mūsu režisoru. Nebeidzamās prologa izdarības noslēdzas ar tādu kā atrunu, ka traģēdija taču ir dzimusi no āža dziesmas un visas šīs bakhanālijas ir tikai atgādinājums, ka esam teātrī.

Rihards Jakovels – Jāsons, Elizabete Milta – Kreonta meita Glauke.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Mēdeja ir satraukta, Jāsons (cienījams Riharda Jakovela kompromiss) grib viņu atstāt, viņai ir nodarīts pāri, un viņa alkst atriebības. Ja Mēdejai uz skatuves piemistu kaut nedaudz temperamenta, skatītāju zālē būtu sajūtams, ka viņai iekšā viss vārās, ka aizturētās emocijas nokaitē dvēseli un prāts šajos indīgajos tvaikos kļūst mīksts un lokans, ka dzimst lēmumi, kuriem nav un nevar būt attaisnojuma. Mārai Mennikai Mēdejas lomā tāda temperamenta nav, un izskatās, ka režisoru tas arī īpaši neinteresē, jo viņa iecerei pietiek ar mūsu pašu rēno un apcerīgo dzīves tvērumu, kas tāpat spēj sagraut ģimenes un reizēm arī nogalināt. Aktrise pamatā spēlē tādu nokaitinātu un apdomīgu zāļu sievu, kas nesteidzīgi atlasa savai dvēseles virai nepieciešamās zālītes, lai attaisnotu un īstenotu iecerēto atriebību. Dziļāk iestrādāt teksta saturu aktrisei neizdodas, jo visas Mēdeju plosošās šaubas iestudējumā tiek atvasinātas no cilvēciskās pieredzes zemākajiem slāņiem. Režisors šajā jomā publikai par prieku pat demonstrē zināmu atjautību, liekot aktieriem ar komiskiem mājieniem izspēlēt Mēdejas seksuāli pavedinošo tikšanos ar Kreontu (Kārlis Freimanis) un Aigeju (Mārtiņš Liepa), lai nodrošinātu veiksmīgu iznākumu saviem plāniem.

Līdzīgā veidā virzoties cauri eklektiski pašmērķīgām režisora fantāzijām, aktieriem izrādē Eiripīda lugas sižetisko līniju pamatvilcienos izdodas arī atklāt, taču izvēlētā skatpunkta piezemētība un no tā izrietošā perspektīva atstāj pārlieku pieticīgu iespaidu. Jā, mēs "varam rīkoties gan skaisti, gan zemiski, būt gan krietni, gan nekrietni", pakļauties gan emocijām, gan racionālam prātam, taču par to, kas un kāpēc notiek Mēdejas dvēseles dzīlēs, izrāde neko jēgpilnu pateikt nespēj, jo nobīde starp autora piedāvāto tēmu un režisora nolūku ir pārāk liela. Režisoriskais koncepts to vienkārši nespēj kompensēt.

Izrādes ārējā forma šoreiz nav veidota lugas atsegšanai, bet gan pakļauta izplūdušam režisora skatījumam, un strukturāli tajā neizdodas atsevišķas svarīgas iestudējuma komponentes saplūdināt vienotā veselumā. Piemēram, Monikas Korpas scenogrāfija vairāk atgādina romiešu termas, un tajā ir grūti ieaust latviskos saulgriežu motīvus. Jūtams, ka viņas telpiskais redzējums organiski nesalāgojas ar režisorisko, bet, kas attiecas uz plūstošā ūdens raisītajām asociācijām, tad gribas piebilst, ka ungāru režisora Kornela Mondručo izrādē "Paralax" vēl nesen viņa šī pamatelementa iedarbību uz publikas uztveri izmantoja daudz iedarbīgāk un perfektāk.

Analogas disharmoniskās nianses izrādes struktūrā ienes arī kora partitūra. Jēkabs Nīmanis ir radījis muzikāli pievilcīgu latviski mediatīvos toņos ieturētu dziedājumu korim kā izteiktu pašvērtību, kuru ir grūti saskaņot ar izvēlēto aktiereksistenci un iekļaut dialogos ar izrādes personāžiem. Tas mazina pretrunīgo argumentāciju gan varoņu iekšējos motīvos, gan rīcības izvēlē un nedod iespēju skatītājam pašam iedziļināties tēla būtībā.

Atskatoties uz visu izrādi kopumā, paliek iespaids, ka temperatūra "Kurtuvē" ir bijusi pārāk zema un "kurinātājiem" nav izdevies sakausēt kompozicionālās komponentes vienā veselumā. Teātrī katrs tēls uz skatuves portretē pats savu nozīmīgumu, un Mēdejas parādīšanās finālā ar diviem bērnu lupatlīķīšiem un galvā saspraustajiem zobentiņiem, neizsakoties par estētiskām niansēm, atklāj vienīgi to, ko mēs šodien meklējam antīkās dramaturģijas tekstos. Neņemos spriest, vai tas ir pietiekams iemesls iestudēt Eiripīdu, bet galu galā katrs iestudējums jau kaut ko pasaka arī par mums pašiem.

Uzziņa

Eiripīds. "Mēdeja", traģēdija vienā cēlienā Valmieras Drāmas teātrī ("Kurtuvē")

• Režisors Reinis Suhanovs, scenogrāfeun kostīmu māksliniece – Monika Korpa, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces asistente – Justīne Jasjukeviča, horeogrāfe – Linda Mīļā, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš, komponists – Jēkabs Nīmanis, teksta redaktors, prologa autors – Ilmārs Zvirgzds.
• Lomās: Māra Mennika, Anna Nele Āboliņa, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Artis Jančevskis, Mārtiņš Liepa, Elizabete Milta, Sandis Runge, Diāna Krista Stafecka.
• Nākamās izrādes: 15., 16. janvārī.