Katram sava Mēdeja. Valmieras teātra Eiripīda "Mēdejas" iestudējuma recenzija

Izrāde Valmieras teātrī Reiņa Suhanova režijā saista uzmanību ar pievēršanos reti uz latviešu skatuvēm iestudētai antīkajai dramaturģijai, intrigu kāpina izrādes spēles vietas izvēle.Teātra radošo vīziju paplašinājums

Kādreiz industriālajā celtnē "Kurtuve", šodien Valmieras teātra mājā, izveidojies radošās mākslas un kultūras programmas centrs un nozīmīgs dzīvu satikšanās iespēju punkts, tostarp arī atspēriens laikmetīgās dejas nākotnes lēcieniem. Te 2022. gadā Suhanova vadītā Valmieras vasaras teātra festivālā notika pirmā izrāde "Vēsā", kas telpā radīja pārsteidzošu pirmatnīga kosmosa iespaidu, sakausējot akustikas, kustību, arī oriģinālu skatītāju novietošanas pozīciju. Savukārt izrādē "Sēras piestāv Elektrai" telpa parādīja ģeometrisku formu rotaļu efektīgās iespējas. "Kurtuve", tulkota "peldbaseina estētikas" valodā, runā izrādes "Jāzeps un viņa brāļi" filozofisko jautājumu risinājumā.

Jaunajā "Mēdejas" iestudējumā "Kurtuve", konstruktīvi sadalīta divās daļās ar arku centrā un izklāta ar flīzēm, atgādina baseina vai pirts vestibilu. Telpa piedāvā vairāku darbības vietu iespējas, un tomēr, šķiet, te nesatilpst Eiripīda dramaturģijas garīgais mērogs un sengrieķu sižeta pētījums vienlaikus vairākos žanros.

Mēdejas tēlam nav vienota kopsaucēja, ko norāda režisors un scenogrāfe māksliniece Monika Korpa intervijā ar Māru Rozenbergu "Kultūras Rondo", neizvēloties vienu, viņuprāt, melnbaltu atbildi uz jautājumu "Vai Eiripīda varone ir briesmone vai upuris". Radošā komanda aicina to darīt skatītājiem, un iestudējums sniedz vismaz trīs skatpunktus Mēdejas uzlūkošanai. Kā vēsturisku personu "zeltainu grieķu putekļu" klātajos argonautu laikos vai kā pieviltas, gluži mūsdienīgas sievietes gadījumu, kas kaislīgā atriebē spēj nogalināt savus bērnus, vai leģendu no atšķirīgajiem antīkās Grieķijas laikiem, kad publiskās izrādes un tajos spēlētie dievišķo/cilvēcisko spēku afekti rādīja vienojošu ētikas virziena vektoru.

Vēsturiska persona vai pievilta sieviete

Telpā visiespaidīgāk atklājas vizuāli krāšņā vēsturiskā līnija, iemiesota kā no grieķu vāzēm nokāpušajos personāžos (kopumā deviņos). Kad spožu gaismas dzirksteļu izgaismojums mijas ar dūmakaini maģisku noskaņu, ko uzbūris mākslinieks Oskars Pauliņš, un parādās greznos tamrijos un greznu galvas rotu kostīmos tērptie aktieri, viņu pozas pauž cēluma patosa uzlādētu enerģiju. Īpašo gandrīz divdesmit minūšu ilgo Mēdejas un Jāsona mīlas sākuma ainu caurstrāvo piesātinātas mīlas dieves Afrodītes dēla Erota mīlas bultas pielūgsme. Dejotāju – aktieru – ķermeņi savijas jutekliskā rituālā ap erotiskām skulptūrām. Gan šajā, gan citās ainās kustību horeogrāfe Linda Mīļā izstrādājusi stilistiski vienotu plastiku, ko izceļ koncentrētu gaismas staru kūļi un kas pārsteidz ar reljefu grafiski precīzu līniju precizitāti un imitāciju detaļu bagātību. Uz nelieliem kustīgiem postamentiem demonstrētie valdnieki Kreonts un Aigejs pārliecinoši ieplūdina telpā pacilājošu svinīgumu operas noskaņās.

Monumentalitāte ir skulpturāla, tā parādās un pazūd kā sengrieķu mākslas novilkumi, un skaistu bilžu skati punktē atsevišķu izolētu traģēdijas līniju paralēli notiekošam psiholoģiskajam sižetam.

Kaut arī Mēdejas novietojums precīzi ieliek figūru telpā gan ar augsti paceltu galvu kāzu bakhanālijās, gan, pretēji, pazemoti gulošu pie valdnieku kājām, kompozīcijas pārliecina tikai kā zīmes. Tajās paradoksālā veidā neatpazīstam psiholoģisko patiesību, ko Māra Mennika izspēlē izmisušas sievietes traģēdijā, un nesaskaņotība, manuprāt, ir iemesls tam, ka, par spīti aktrises spilgtajam tēlojumam, nekas nenes katarses šķīstīšanas iespēju.

Aktrises spēlētās emociju gradācijas Mēdejas lomā ir apbrīnojamas. No dižciltīgas augstdzimušas sievietes – dievietes – pozas līdz harismātisko oreolu zaudējušas, sievišķīgi pilnasinīgas, brīžiem valšķīgas, brīžiem viltīgi pakļāvīgas būtnes iemiesojumam. Kad Mēdejai jāmeklē patvērums izraidījumā un harmonisko laimi sašķeļ aizvainojums, viņu vada gudri apsvērumi. Darījuma apmaiņā prāts tik cieši savijas ar jūtām, ka šķiet – šāds līdzsvarots cilvēks nav spējīgs nogalēt bērnus. Mēdejas psiholoģiskā stāvokļa ainas pārsvarā notiek fragmentāri atsevišķās abās skatuves malās un izolēti no korintiešu kora ainām, kurās redzamas milzu maskas.

Maskas nes kora dalībnieces, un viņu "a capella" dziedājums par dieva Heliosa radinieci piepilda "Kurtuves" telpu visā tās augstumā. Jēkaba Nīmaņa muzikālais vēstījums paceļ Mēdejas kaisles spēku citā līmenī – kā pārlaicīgu noskaņu vēstījumu –, un aktrišu Elizabetes Miltas un Diānas Kristas Stafeckas dueta skaniskā faktūra uzjundī dziļas un vienlaikus it kā tālas vibrācijas, piešķirot notiekošajam kaut ko no līdzības pasakas žanrā.

Ironiski un komiski iespraudumi

Kā izteiksmīgs Jāsona satīrisks raksturojums ir viņa tikšanās ar sievieti kentauru Glauki, kurai atsaucas alfa tēviņš – Jāsons –, un tīši vai netīši varonis izskatās gaužām primitīvs, līdz ar to iezīmējot komiku arī Mēdejas traģiskajās ciešanās.

Atsevišķa un lieliska ir prologa aina aktiera Sanda Runges – Audzinātāja – izpildījumā. Viņš pārstāsta mītu par Mēdeju un kā keramiķis mīca mālus. Pikas izslejas un padevīgi lokās, ieņemot pakļāvīgas formas, rādot un mācot cilvēkiem valdošo likteņa dievu spēku. Audzinātājs pats izrādē kļūst par tādu pikuci, iemiesojot patiesi dzīvīgās erotiskās baudas ainas ar Aukli turpat uz grīdas, kur tikko kā ciešanās sabrukusi Mēdeja. Turpat finālā plūst asaru jeb ciešanu plūdi, bet fiziskais attālums traucē metaforas uztveri, telpā ar mazu distanci ūdens atgādina baseinu, katastrofa nešķiet šausmīga.

Mazliet no komiskā, no butaforiskas traģēdijas, mazliet no masku spēles un līdzību pasakas, skatītājiem tiek dota plaša gamma redzēt notiekošo un atsvaidzināt atmiņā antīko kultūru.

Viens no būtiskiem jautājumiem pēc izrādes, kurā apoloniskais spēlējas ar dionīsisko (prāts, sirds, erots, kā teikts programmiņā) ir, vai vienotas traģēdijas neiespējamība ir traģiska. Vai pat jautājuma uzdošana ir komiska šajā visu devalvējošās un uzvarošās ironijas laikmetā.