9.2 °C
Sezonas noslēgumā Jaunā Rīgas teātra (JRT) Lielajā zālē iestudēta ievērojamā latviešu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa Latvijas Kultūras kanonā iekļautā luga "Indrāni", kuras pirmizrāde notika 20. maijā. Izrādi veido nu jau daudz spēlējušais aktieris un jaunais režisors Gerds Lapoška.
Skaudrais paaudžu konflikts un laikmeta pārmaiņu izraisītās morāles dilemmas ir pāri laikiem atpazīstamas tēmas latviešu kultūrā. "Indrānu" pirmais iestudējums tapa 1904. gadā. Pirms vairāk nekā 120 gadiem sarakstītās lugas sākumā Rūdolfs Blaumanis teica: "Darbība notiek mūsdienās." Viņa, iespējams, nejaušā tālredzība bijusi dziļa: īpaši šobrīd līdzība starp toreizējiem "mums" un tagadējiem "mums" kļūst arvien sāpīgāka. Senie strīdi pārtapuši tagadnes skaļajās balsīs un arī lielajā klusēšanā. Tā izrādi pieteicis teātris.
Šis ir Gerda Lapoškas pirmais iestudējums JRT Lāčplēša ielā. 2023. gadā Miera ielā viņš veidoja izrādi "Pelēka vasara, saulaina ziema".
Par "Indrāniem" Gerds Lapoška saka: "Blaumaņa varoņi ir mūsu spogulis, kurā atrodam gan labo, gan slikto, pretrunīgo, traumēto, redzošo, aklo, kurlo, dzirdošo un trauslo. Man šķita ļoti svarīgi meklēt, kā skan Latvijas "putni", mātes raudas, bērna smiekli. Meklēt, kas ar mums ir noticis reiz, kas notiek šobrīd, kas mēs esam un ko mums darīt tālāk… Nu jau sakāpinātā veidolā visi kļūstam par Indrānu varoņiem."
Gerd, vai vari atklāt "Indrānu" pirmo nospiedumu tevī, vēl pirms ķēries pie lugas iestudēšanas?
G. Lapoška: Gadu pie izrādes strādājot, agrākais nospiedums jau paplēnējis. Tagad tā sajūta... Mājas un vieta. "Indrāni" un Latvija. Konflikts "Indrānu" saimē, kas atspoguļo visu Latvijas konfliktu šobrīd. Skaidra lieta, ka manā mūžā nebija trāpījies ne leģendārais Mihaila Kublinska iestudējums Nacionālajā teātrī, ne šis darbs turpat Valtera Sīļa redzējumā, ne Elmāra Seņkova iestudējums "Čehovā"… Tādā ziņā esmu brīvs no asociācijām. Taču nezinu, ko citu es tagad varētu iestudēt, kas nebūtu tik ļoti par mums, mūsu strīdiem… Ja visi, kas "Indrānus" nav lasījuši kopš vidusskolas laikiem, tagad vēlreiz atvērtu šo Blaumaņa darbu, viņi ieraudzītu, ka tā noteikti ir ļoti cita luga. Katrs laiks lugai ļauj skanēt citādāk, it sevišķi šobrīd, šajā tik neskaidrajā pārmaiņu laikā, kas ir tieši tik neskaidrs, cik tas ir "Indrānu" sētā.
Taču daudz skaidrāk un skaudrāk izprotam jēdzienus īpašums, savas mājas…
Lugā tas ir ļoti praktiski, it īpaši jaunajam pārim Ievai un Edvardam. Bet vai mūsdienās tādas lauku sētas vēl paliks? Kā Edžiņš saka – man tās mājas nevajag, pārdošu tāpat kā tēvs tos kokus. Katra paaudze citādāk izturas pret mantu un īpašumu. Bet tas ir cikls, kas ik pa laikam atkārtojas. Es izrādē cīnījos par absolūtu neviennozīmību, par to, ka vieni nav labāki vai otri sliktāki. Gan vecajiem, gan jaunajiem Indrāniem, abām pusēm ir ļoti spēcīga un dzelžaina loģika, pie kuras viņi turas. Un nevienā brīdī nevienai pusei viņu loģika nav absurda. Taču šīs loģikas nesatiekas. Tur atveras tās asās šķēres. Tā ir īsta traģēdija, ka mēs tik daudzās un būtiskās lietās nedzirdam un neredzam cits citu. Kāds rezultāts, zinām. Un arī izrādē to redzēsim.
Blaumanis ir liels psiholoģijas meistars, atliek vien to atminēt un iedzīvināt. Arī tas, kas šķietami lugā nav uzrakstīts, bet uz skatuves notiks, nāk no Blaumaņa, no tā, ka es viņu mēģināju saprast un minēt, kā viņš pats šobrīd raudzītos uz Latvijā notiekošo un kā iestudētu izrādi. Jo laikabiedru atmiņās pierakstīts, ka arī Blaumanis pats iestudējis kādu savu lugu un labā nozīmē esot bijis ļoti traks, azartisks. Skatuvē Lāčplēša ielā arī "Indrāni" spēlēti, ja nemaldos, 1907. gadā pēc revolūcijas, kad uz brīdi atvērās teātris. Blaumanis, protams, nepiedzīvoja ne Latviju, ne Dailes teātri, bet 20. gadsimta sākumā, kad te spēlēja izrādes, tāpat kā Rainis un Aspazija, arī viņš noteikti staigājis pa šīm kāpnēm. Varbūt kāds jau satraucas – kas tik netiks nodarīts Blaumanim un "Indrāniem", jo jauns režisors un tamlīdzīgi... Vēlos pateikt, ka tas, kas varbūt liksies "nepareizs", pirmkārt, ir lugā, jo, to pārlasot un pārlasot, jāraud skaļā balsī. Mēs ar Blaumani esam draudzīgā un pieklājīgā sakabē. Neesmu viņu izmantojis, lai uztaisītu kaut ko savu. Es iestudēju Blaumaņa lugu "Indrāni". Varbūt būs zināms pārsteigums, ka mūsu izrādē tēvs un māte ir piecdesmitgadnieki, nevis veci, sli–i-mi ( ļoti stiepti. – Aut.) vecāki. Jau ķeroties pie šīs lugas, uzreiz zināju, ka Indrānu tēvs būs Kaspars Znotiņš, Indrānu māte – Baiba Broka un Kaukēns – Vilis Daudziņš. Viņu bērniem izrādē ir ap trīsdesmit. Līdz ar to strīds ģimenē vēl traģiskāks. Otra lieta – daudzos būs aizķērušies domugraudi, ko sacījis Indrānu tēvs, kad viņš runā ļoti skaistas lietas, ka nošķīris tos ošus, kas priecē sirdi, no tiem, kas pilda maku... Taču arī tēvs ir dzīvs cilvēks, nevis kaut kāds svētais, kuram bērns nodara pāri. Arī tēvs nav laipns pret dēlu. Ne tāds bijis, ne arī ir. Jā, viņš ir mēģinājis, to varēs redzēt, bet...
Gerd, bet kurā pusē tomēr ir nevis režisora, bet tevis paša sirds?
Taisnības pusē.
Mēdz teikt – katram sava taisnība…
Tas ir viens no desmit visbiežāk lietotajiem izteicieniem. Taču, jo biežāk tā sacīsim, jo mazāk satiksim patiesību. Un ko tā sava taisnība līdz, ja esam ar to vieni, ķildojamies... (ilga pauze). Kļūst bēdīgi. Tagad mēs Latvijā esam uzņēmuši izcilus apgriezienus, kā cits citam darīt pāri. Un man tas ļoti sāp. Visa tā valoda, kas tiek lietota, – rasisms, homofobija – mani tas sakauj. Dur kā ar nazi.
Vai tev arī pašam ir kaut kur vectēva stādīti koki?
Iespējams, Latgalē, Lapošku ciemā, no kurienes izsūtīja manus vecvecākus. Pie Baltkrievijas robežas Daugavas krastā. Nezinu, kurš no maniem senčiem – Jāzeps vai Nikolajs – atgriezās Latvijā kā mazs bērns. Droši vien tagad tajā vietā ir drupas, bet varbūt aug arī senču stādīti koki. Jāaizbrauc apskatīties. Nekad mūžā neesmu tur bijis. Tas ir 303 kilometrus no Rīgas.
