Romāns, kurā katrs ķer savu asti. Saruna ar rakstnieci Ilzi Eņģeli

Jūnijā pie lasītājiem nonāks Ilzes Eņģeles romantiski humoristiskais romāns "Nenotveramais Džo". "Nenotveramais Džo" daudziem būs patīkama atkalsatikšanās, jo Ilze Eņģele intensīvi rakstīja prozu laikā starp 2011. un 2018. gadu – noteikti atminaties tobrīd vēl sērijā "Lata romāns" iznākušās grāmatas "Kāzu tiešraide", "Mazā mis", "Labais cilvēks", arī fantastikas romānus jauniešiem "75 dienas", "Sektors 18-08" un citus.

Tad iestājās ilgāka pauze, bet šobrīd Ilze ir atgriezusies literatūrā – turklāt jaunā kvalitātē. "Nenotveramais Džo" ieved lasītājus aizraujošā un sarežģītā attiecību mudžeklī, kur ikviens kaut ko vēlas iegūt, un katram ir kaut kas slēpjams. Ir Vecgada vakars, valda viesību jautrība, visi atminas aizgājušo un ikviens uzrakstījis savu vēlējumu nākamajam, 2020. gadam. Jo tam taču jābūt izcilam, vai ne? Kas gan varētu noiet greizi?

Diezgan ilgi nerakstīji. Kādēļ iestājās pauze, un kā atšķiras Ilze Eņģele, kura 2017. gadā uzrakstīja "Pusnakts saules hronikas" no "Nenotveramā Džo" autores?

I. Eņģele: Bija periods, kad šķita, ka viss ir pateikts, nebija skaidrs, ko es gribētu stāstīt tālāk, lai gan bija ļoti daudz iesāktu darbu. Starp citu, arī šis sākts jau apmēram 2017.–2018. gadā vairākkārt pamests, pārrakstīts. Arī pasaulē notikumu kopums bija tāds, ka šķita – uz lielo pārmaiņu fona, pandēmijas, bet īpaši kara Ukrainā fona – rakstīšanai nav nekādas nozīmes; problēmas, ko vēlējos aprakstīt, šķita niecīgas un neaktuālas. Vairākas reizes sāku rakstīt, apņēmos, ka uzrakstīšu un iesniegšu, bet ilgi negāja, kamēr beidzot pienāca brīdis, kad sapratu, ka esmu gatava.

Man šajā laikā gadījies arī pārlasīt savas iepriekšējās grāmatas, un tas radījis dažādas izjūtas, arī izbrīnu – vai tiešām es to izdomāju? 

Savā ziņā var tiešām teikt, ka tas ir cits autors, jo pagājis liels laika nogrieznis, esmu mainījusies, tāpat arī apkārtējā pasaule. Dažreiz šķiroju savas grāmatas – par šo man ir mazliet kauns, bet par šo nav. Bet tur jau vairs neko nevar padarīt, jo katrs darbs ir atsevišķa vienība, tās visas palaistas pasaulē, un tajā brīdī tās sāk dzīvot savu dzīvi, ar to vienkārši jāsamierinās.

Pārdomājot agrākās grāmatas, es nudien neredzu nevienu, par kuru vajadzētu kautrēties, kur nu vēl kaunēties. Bet kas lika atsākt rakstīt?

Šķita – atkal ir ko teikt. Un tad man vēl gadījās pareizā brīdī ieraudzīt, ka izsludināts kārtējais "Vakara romānu" konkurss un sapratu – ar kaut ko tā lieta jāsāk. Man tajā brīdī šķita, ka par šo es patiešām varētu izteikties – aprakstīt lietas un situācijas, kurās mēs, cilvēki, jūtamies ļoti pārliecināti, mūsu nākotne šķiet paredzama un saplānota, bet tā nemaz nav. Tādēļ manā romānā arī ir pandēmijas tēma – nevis pašas pandēmijas dēļ, bet kā ilustrācija tam, ka cilvēki bija rūpīgi saplānojuši 2020. gadu, tas atnāca – un visi nodomi izrādījās pilnīgi neīstenojami. Man tā šķita ļoti laba sižeta līnija. Lasītājs redz, ka darbība notiek 2019. gadā, zina, ar ko beigsies visi sapņi par nākamo gadu, bet tēli to nezina, un tieši tur arī rodas intriga.

Un izvēle piedalīties "Vakara romānu" konkursā? Mēs, protams, ļoti priecājamies, ka šīgada komplektu rotā "Nenotveramais Džo".

Izvēle piedalīties "Vakara romāna" konkursā man patiešām bija ļoti apzināta. Skaidrs, ka Latvijā rakstnieki vairāk vai mazāk ir sadalījušies pa izdevniecībām, bet man gribētos domāt, ka šī sērija – agrāk Lata, tagad "Vakara romāns" – ir īpašs Latvijas kultūras fenomens, vēstures liecība, kaut kas mazliet ārpus izdevniecību savstarpējās konkurences. Manuprāt, šos romānus var sadalīt ne tikai pa autoriem un žanriem, bet arī, piemēram, pa laikmetiem – ja visus romānus saliktu laika skalā, tur no pagātnes līdz nākotnei būtu vairāku gadsimtu nogrieznis. Teiksim – es gribu lasīt par 19. gadsimtu, par 20. gadsimta 50. vai 90. gadiem – un noteikti ir atrodami vairāki katram no šiem laikmetiem veltīti romāni. Katrs no tiem ir kā noteikta perioda fotogrāfija, jo tajos aprakstītas šī laika ielas, mode, mediji, sadzīve, aktualitātes – visdažādāko laikmeta liecību nospiedumi. Katru gadu tās ir 12 laika kapsulas, katrs sagatavo savējo un kopā rada viena gada Latvijas fotogrāfiju. Man patiktu, ja vēl vairāk autoru iesaistītos šajā sērijā, ja arī pieredzējuši rakstnieki skatītos uz to kā vietu, kur ielikt savu laika kapsulu.

Atceros, kad runājām par pašu pirmo romānu "Kāzu tiešraide", stāstīji, ka esi ļoti mērķtiecīgi lasījusi veiksmīgākos tobrīd vēl "Lata romānus", apzināti meklējusi tematisko aktualitāti.

Nezinu, vai es to varētu izdarīt vēlreiz, tobrīd lielā mērā vēl bija tas iesācēja entuziasms. 

Es piederu pie cilvēkiem, kas uzskata, ka vienu vai divas grāmatas var uzrakstīt jebkurš, kad dzīves pieredzes dēļ sakrājies ko teikt. Pēc tam ir jautājums par nākamajām, jo vai nu sāc atkārtoties, vai reizēm lasītāji jūtas vīlušies, jo tieši sāc rakstīt kaut ko citu. 

Es piekrītu tiem autoriem, kuri saka – varoņi vienā brīdī sāk dzīvot savu dzīvi, jo viņi tiešām tā dara. Kad iejūties kādā tēlā, tu jau sāc just – viņš darīs tā.

Neizdosies pārliecināt par citu ceļu?

Nē, nē, vai nu tad jāpārraksta viss romāna sākums.

Kā ir ar grāmatu nosaukumiem?

Šim romānam pirmais atnāca tieši nosaukums. Es biju lasījusi muļķīgas anekdotes par Nenotveramo Džo, un šķita interesanti padomāt, kā šāda parādība varētu izpausties dzīvē. Sākumā man gribējās domāt, ka Nenotveramais Džo ir kāds, kuram skrien pakaļ un nevar notvert. Bet ir arī anekdošu kopums par to, ka Džo nevar notvert, jo viņš nevienam nav vajadzīgs. Tad nolēmu, ka tam juceklim, kas valda romānā, kur katrs skrien un ķer savu asti, Nenotveramais Džo derēs, lai ko tas nozīmē un lai ko katrs šajā jēdzienā ieliktu.

Gadi, kas pagājuši starp iepriekšējo un šo romānu, ir padziļinājuši autores balsi – tas nenozīmē smagnējumu vai pamācošu "es zinu labāk", bet drīzāk atklājas tajā, kā tu rīkojies ar tekstu, jo tagad katrs tēls nes vēstījumu.

Jā, centos, lai tā būtu. Laikam jau tiešām pienāk brīdis, kad tā var sākt darīt, kad tas sanāk. Domāju, katrs cilvēks dažādos dzīves posmos koncentrējas uz dažādām lietām, arī autori dara tāpat. Kādam rūp, lai ir raits sižets..

..tas šeit pilnīgi noteikti ir.

Citiem ir svarīgāks tēlu veidojums, iespēja izklaidēt lasītāju vai likt viņam aizdomāties. Bet jāatzīst – ar katru gadu rakstīt grāmatas kļūst arvien grūtāk. Vairāk nogurstu. Romāns tomēr prasa iedziļināties katrā aprakstītajā situācijā, tas nav vienkārši rakstīt burtiņus, jo katrs tēls no kaut kurienes ir nācis, kaut ko dara un kaut kur vēlas nokļūt. Es to varu neaprakstīt, bet, izdzīvojot šīs daudzās dzīves un scenārijus, tas paņem vairāk spēka. Nemaz jau nerunāšu par to, ka ar gadiem kļūst grūtāk rakstot ilgi nosēdēt krēslā (smejas).

Es, starp citu, ar pārsteigumu konstatēju, ka, ar roku rakstot, iet uz priekšu labāk, ātrāk. Biju komandējumā bez personīgā datora un nolēmu pamēģināt – izdzēru divas kafijas un piecēlos no galda jau ar divām no abām pusēm sīki aprakstītām A4 lapām. Ar roku vienkārši raksti uz priekšu – datorā visu laiku ir kārdinājums atgriezties un labot. Turklāt autoram jau vislielākā iedvesma rodas tieši brīžos, kad nevar vai nedrīkst rakstīt.

Vai krājas lapiņas ar pierakstiem?

Krājas, jā, vienmēr, nu jau ir vesela bibliotēka, un tad es šķiroju – tas ir jau izmantots, tas vēl nav, šo varētu atstāt kā relikviju. 

Visgrūtāk man iet ar raksturu plānošanu un sistematizēšanu, zinu, ka ir kolēģi, kas spēj visu sistematizēt līdz pēdējam burtiņam, bet visi mani plāni tā darīt ir izgāzušies, esmu mēģinājusi pierakstīt tēlu dzīvesgājumu, lai kaut ko nesajauktu. 

Man šķiet – ja ir pārāk stingrs plāns, tad tēli ir tajā tā kā iespiesti; ja plāna nav, viņi ir brīvi un dzīvo, kā grib.

Kaut gan šajā romānā visi tēli ir spilgti, Grēta Pelēkā tomēr ir visizteiksmīgākā. Vai esi novērojusi šādas sievietes dzīvē – tādas, kuras glabā savus un svešus noslēpumus? Tāds pelēkais kardināls, kurš nolēmis paņemt atvaļinājumu.

Nezinu, vai viņa to atvaļinājumu maz dabūs, man šķiet, Grēta ir cilvēks, kam patīk žonglēt tās daudzās bumbiņas. Ja tiks ārā no šiem sarežģījumiem, noteikti atradīs citus. Nevaru teikt, ka es būtu satikusi Grētas prototipu dzīvē – viņa ir kompilācija no dažādiem cilvēkiem, gan satiktiem, gan televīzijā redzētiem. Es arī diezgan rezervēti izturos pret ideju, ka par katru cilvēku var uzrakstīt romānu. Kaut kādas epizodes, jā, bet romānu gan ne vienmēr. Un ne jau vienmēr tas, ko kāds dara, tiešām tā arī ir domāts. Redzēju raidījumu, kurā sieviete stāstīja – viņas pareizie draugi nesaprot, ka viņa iet uz klubiem, ka viņai ir tāds aktīvs un brīvs dzīvesveids. Bet starp rindām, man šķita, var izlasīt kaut ko citu – ka viņa jūtas kā dāma bez kompleksiem, un iepūtiet man visi, es esmu par jums pārāka. Ik pa laikam kļūst redzams tas slepenais motīvs. Tas ir ļoti interesanti, un spēja šādu slēpto informāciju pamanīt nāk tikai ar gadiem. Kad cilvēks runā vienu, domā citu un prātā patur vēl trešo variantu – tikai ar laiku un pieredzi var pamanīt, ka tā notiek. Ar Grētu centos radīt raksturu, kurš spēj neapreibstot griezties tik sarežģītā karuselī. Daudzas lietas, ko viņa dara, ir ļaunas. Viņa ir lojāla saviem radiem, bet spēj arī melot, acīs skatoties.

Man pašai ļoti patīk sižeta līnija par viņas un viņas brālēna attiecībām.

Brālēna, kurš arī viņas priekšnieks.

Jā, bet galvenais – viņi ir tik tuvi draugi, ka visi pārējie viņiem apkārt ir tikai tādi statisti. Viņi ir radinieki, tā ir asinsbalss, nav jau īsti nekā par to stiprāka.

Vienalga, no kuras puses uz to paskatītos, romāns ir par to, ka esi visu saplānojis, bet ne visu, ko gribi, tu vari izdarīt. Un romāna galvenā varone ir gana ņēmusies par diezgan mazsvarīgām lietām, kad pienāk patiesības mirklis, kurā pēkšņi saproti – ak!

Bet jūtas jau mēdz aizmiglot saprātu, un kaut kas iztēlots brīžiem šķiet svarīgāks par reālo.

Tur jau ir tā laika pārbaude. Es kā diezgan vecs cilvēks varu teikt – laiks tiešām visu noliek savās vietās. Reizēm gribas, protams, lai tas notiek ātrāk, kāpēc tik ilgi jāgaida? Savukārt reizēm nekas vairs nav labojams, un tas ir atvērts jautājums, kā varoņi skatīsies uz šo savu gadu, teiksim, 2022. gadā...