Partly cloudy 22.2 °C
P. 12.07
Indriķis, Ints, Namejs
Kāzas. Ilustratīvs attēls.
Kāzas. Ilustratīvs attēls.
Foto: Unsplash.com/Avel Chuklanov

14. jūnijs – diena, kad pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu tika deportēti no Latvijas. Daļu no viņiem uzreiz arestēja un nosūtīja uz lēģeriem, citus nometināja Sibīrijā un Kazahstānā, lai papildinātu darbaspēka rindas vietējos kolhozos un sovhozos.

Reklāma

Raksta pirmpublikācija žurnālā "Mājas Viesis" 2021. gadā.

Daudzi, visvairāk mazi bērni, nomira jau pa ceļam lopu vagonos vai no slimībām drīz pēc ierašanās izsūtījuma vietās, citi tika nošauti aizdomās par bēgšanas mēģinājumiem. Katram savs likteņstāsts, un par katru varētu uzrak­stīt veselu grāmatu. Kamēr vien cilvēks ir dzīvs, viņš glabā atmiņas par pārdzīvotajām ciešanām dziļi sirdī, līdz ar nāvi aiznesot tās līdzi nebūtībā.

Bet netrūkst cilvēku, kuriem pietiek spēka, tuvinieku uzrunātiem, šīs sāpīgās atmiņas pārcilāt. Izrunātais ātri gaist, pierakstītais paliek ilgāk, lai nākamās paaudzes varētu novērtēt mūsu brīvības cenu. Tā nu šajā skumjajā laikā varam padalīties ar izsūtītās vestienietes Elzas Nusbaumas stāstu, kura baigajā gadā bija trīsreiz uzsaukta baznīcā un posās kāzām jau 1941. gada Jāņos, taču savu izredzēto Alfrēds Bērziņš sagaidīja tikai pēc sešpadsmit gariem izsūtījuma gadiem.

Paņēma no pusdienu galda

Bijušā Madonas apriņķa Vestienas pagasta vecākā Kārļa Nusbauma mājās “Vērniekos” viņa pēctecis izpildkomitejas vadītājs Rūdolfs Rūtiņš kopā ar bruņotiem sargiem ieradās 14. jūnija pusdienlaikā, kad ģimene sēdēja pie pusdienu galda. Nelāgas nojausmas jau bija virmojušas gaisā visu pirmo padomju varas gadu – pa vienam pazuda cilvēki, un piederīgajiem neviens atbildes nesniedza.

Arī izsūtīšanas dienas rītā Nusbaumiem bija piezvanījusi Vesetas pienotavas vadītāja, satraukti stāstot, ka garām braukusi smagā mašīna, kurā atradusies ieročiem apsargāta Vietalvas pagasta aizsargu priekšnieka Prūša ģimene.

Drošības dēļ Kārlis aizgājis pasēdēt mežā uz celma, bet sagribējies ēst, un nācis mājās. Ģimenes lokā nepaspējuši vēl pārspriest tālākas rīcības plānus, kad izvedēji jau bijuši klāt ar rakstisku rīkojumu, ka Nusbaumu ģimene pārvietojama uz tālāku vietu Padomju Savienībā. Izvedamo sarakstā bija arī jaunākie ģimenes locekļi – dvīņi Frīda un Egons –, studenti, kuri, par laimi, tobrīd nebija mājās.

“Uz tēta jautājumu, ko tas nozīmē, Rūtiņš atbildēja, ka padomju vara grib mūs pasargāt no kara. Viņi deva tikai divdesmit minūtes laika sagatavoties ceļam, un vien divdesmit kilogramus mantu varējām ņemt līdzi,” atceras Elza Nusbauma. “Kad izgājām no mājas, es un tētis piegājām pie laidara durvīm, kur stāvēja zirgi un gotiņas gulēja, gaidot slaucamo laiku. Brālis Jānis apmīļoja savu tikko izaudzēto ķēvīti. Mammīte Anna no uztraukuma un nespēka nevarēja pati iekāpt smagajā mašīnā. Tā nu mēs, viens otru balstīdami, mērojām ceļu uz Madonu, kur gaidīja ešelons – lopu vagoni ar divstāvu lāvām katrā. Tur mūs sadalīja – tēti un Jāni vīriešu vagonā, mani un mammīti – pie Kusas pagasta cilvēkiem, jo vestieniešu vagonā vairs nebija vietas.”

Pliki kā baznīcas žurkas

Naktī vilciens sāka kustēties Gulbenes virzienā. Daudziem šis izrādījās pēdējais brauciens cauri dzimtenes ārēm. Uz Sibīriju gan aizbrauca tikai trīs Nusbaumi – Jānis nošauts turpat Madonas stacijā, kad gājis pēc ūdens un nav klausījis sargu rīkojumam atgriezties, jo ešelons jau sācis kustēties. Par to zinājusi tikai Elza un slēpusi šo ziņu no vecākiem visu izsūtījuma laiku, lai mammas vājo nervu sistēmu pavisam nesagrautu un tētim nelaupītu cerību vēl kādreiz satikt savu dēlu. “Tā mēs braucām un vērojām apkārtni pa mazo, ar restēm aizlikto lopu vāģa lodziņu un stacijas, kurās vilciens apstājās. Kādam bija karte, kas ļāva sekot līdzi ceļam – no Gulbenes uz Rēzekni, tālāk Urāliem.”

Reklāma
Reklāma

Pārbraucot Latvijas robežu, tikai pirmās pusdienas bijušas cik necik nosaucamas par ēdienu, pārējās stacijās ticis dots vien pliekans šķidrums ar pāris makaroniem un tējas ūdeni, kas pa porcijām saliets katram savā bļodiņā. “Mums nebija neviena trauka, tikai maizes kukulītis un divu litru alumīnija katliņš, piebērts ar smalko cukuru, ko iedeva labi cilvēki, uzzinājuši, ka esam vagonā.

Tad vēl nastiņā daži drēbju gabali. Naudas bija tik daudz, cik onkulis no Jānīšu mājām paspēja mums iznest uz ceļa priekšā, jo izvedēji atļāva tētim viņam piezvanīt. Atbraucot galā, veikalos jau nekā nebija ko pirkt. Tur atveda maizi divas reizes nedēļā, deva uz kartītēm, cik kuram pienākas, protams, par samaksu. Strādājošiem vienu kilogramu, veciem cilvēkiem un bērniem četrsimt gramu. Visu pārējo no vietējiem varēja dabūt mantu maiņas ceļā, bet mums nebija nekā, tikai plika dzīvība.” Elza savās atmiņās atzīst, ka Sibīrijā vietējie iedzīvotāji pret viņiem izturējušies labi un pažēlojuši, cik tas bijis viņu spēkos.

Darbs par vēdera tiesu

Nometinājuma vietā Berjozovkā (ap 200 km no Krasnojarskas) Nusbaumu ģimene nonāca 8. jūlijā vēlu vakarā. Viņus novietoja pa vasaru brīvās skolas telpās. Tuvumā izdevās dabūt sausu sienu, ko noklāt uz grīdas gulēšanai. NKVD pilnvarotais visus reģistrējis un pārbaudījis, vai kāds nav aizbēdzis. Ieradušies arī pārstāvji no kopsaimniecībām pēc strādniekiem, un dalīšana notikusi pa vagoniem.

“Tā sākās mūsu dzīvošana Sibīrijā. Divjūga orēs ar redelēm gar malām tikām aizvesti uz apkaimes vienīgo sovhozu un jau nākamajā dienā norīkoti darbā. Pirmais darbs bija kviešu ravēšana. Mums, sievietēm, iedeva vecus sirpjus, neasus dūčus, trulu izkapti un aizveda uz lauku, kuram ne gala, ne malas nevarēja saredzēt, lai sitam visām usnēm un vībotnēm, kas garākas par kviešiem, galus nost.

Kad sākās siena laiks, mani iedalīja siena vākšanas brigādē un daudzreiz bija jāpārguļ siena kaudzēs. Mūsu tētis raka skābbarības bedres ar lāpstu un mammīte piepalīdzēja. Tiku braukusi gan uz traktora par arklu piekabinātāju, vēlāk arī uz sēj­mašīnas, labību sējot. Ziemā vedu ūdeni lopiem – apmēram divdesmit piecu spaiņu muca bija uzlikta uz ragavām, divi buļļi iejūgti priekšā, kurus vadīju ar garu rīksti.”

Sākoties skolai, izsūtītos pārvietoja uz telpām tuvāk lopu kūtīm. No dēļiem uz steķiem tika sataisītas lāvas, kurām virsū lika salmus vai sienu. Vēl segas nebija noplīsušas, bija kāds palags, atpirkts no tiem, kam bija vairāk paņemts līdzi. Kurināt nācies ar zaļu bērza malku, kas tika gādāta katru nedēļu, rindas kārtībā pa diviem braucot mežā. Kad beidzās Otrais pasaules karš, sāka rakt ogles, tad izsūtītie tika pie vieglāk iegūstama kurināmā.

Kviešu graudi dzīvības cenā

Bet līdz labākiem laikiem bija jāizdzīvo. Karu izjuta arī Sibīrijā. 1941. gada rudenī uz kartītēm maizi samazināja – strādājošajiem līdz četrsimt gramiem, nestrādājošajiem un bērniem nedeva nemaz, bet pēc jaunā gada sagaidīšanas neviens vairs maizi nesaņēma. Kviešu lauki palika nenokopti – visi vīrieši karaklausības gados jau bija mobilizēti armijā. “Rudenī neļāva lasīt vārpas no lauka.

Reklāma
Reklāma

Tā skaitījās valsts manta, ko nedrīkst ņemt, jo tā ir zagšana un ­sodāma ar cietumu. Tomēr pavasarī drīkstēja, un vecie ļaudis, bērni gāja tās lasīt. Kviešus kūla ar kombainiem uz lauka, un tur pelavās bija daudz graudu, kurus varēja sākt vākt martā. Mūsu mammīte bija pirmā, kas gāja ar mazu sietiņu pie salmu kaudzēm vētīt graudus no pelavām.

Uzgrāba uz sietiņa un ledainā ūdens peļķē daudzmaz atdalīja pelavas. Reiz viņa tupēja uz ceļiem un skaloja graudus, kad es pēc darba gāju salasīto graudu maisiņu nest mājās. Rokas gandrīz sastingušas. Uz jautājumu, kāpēc tu, mammīt, nenāc uz māju, viņa atbildēja: “Vēl jau nav vakars un maisiņš nav pilns.”

Man likās, viņa jau bija tik nosalusi, ka vairs nejuta salu. Kad apara tīrumus un iesēja labību jaunai ražai, vārpošana izbeidzās. Salasītās vārpas un graudus izžāvējām krāsnīs un izbērām vējā, lai attīrās no pelavām. Sametām maisiņus, cik nu kuram bija, vezumā un braucām malt uz tuvākajām dzirnavām apmēram trīsdesmit kilometrus.

No samaltajiem miltiem tika ceptas lipjoškas – ūdenī jauktas, neraudzētas, uz karstas plīts ceptas pankūkas, jo tauku nebija. Sējas laikam beidzoties, sākās kartupeļu stādīšanas laiks vispirms sovhozam, pēc tam kārta pienāca arī strādniekiem, kuriem atkarībā no cilvēku skaita ģimenē atļāva apstrādāt vienu līdz divām sotkām. Bija arī katrai saimei savs dārziņš.

Šķiršanās no vecākiem

1942. gada oktobrī Elzu Nusbaumu mobilizēja darbā armijā. “Mūs atkal veda, nesacīdami kurp, uz graudiem piebērtas vaļējas mašīnas. Tētis mani pavadīja, uz spieķīša atspiedies, un noskatījās, kamēr mēs no pakalna iebraucām ielejā. No dzelzceļa stacijas Krasnajasopka tālāk braucām ar vilcienu līdz Krasnojarskai, kur savācās mobilizētie no visa apgabala.

Bijām ap divsimt izsūtīto, gan sievietes, gan vīrieši – ukraiņi, igauņi, lietuvieši, latvieši. Pa ceļam vienreiz dienā izsniedza zupu un dažus gramus maizes. Divās nedēļās tikām līdz Vladivostokai. Tur mūs uzsēdināja uz paveca kuģa, kas brauca gar krastu pa Japāņu jūru uz ziemeļiem. Pēc diennakts brauciena nonācām Soveckijgavaņā, kur, būvējot dzelzceļu uz Komsamoļku, nostrādājām līdz kara beigām.”

Par godu kara beigām 1945. gada 9. maijā uz darbu nebija jāiet, taču izsūtītajiem atpūta bija bez prieka. To vasaru viņi vēl sabija tur, kaut skaitījās demobilizēti. Viens otrs, kam Sibīrijā nebija palikuši tuvinieki, nelegāli aizbrauca uz Latviju, bet drīz vien tos atkal sadzenāja rokā un atsūtīja atpakaļ uz Sibīriju. Jo viņi bija cilvēki bez tiesībām.

Elza pēc divarpus gadus ilgas prombūtnes brauca uz Berjozovku pie savējiem. “Prieks mums bija liels, ka visi trīs esam dzīvi un atkal kopā. Kamēr biju armijas cilvēks, mani apģērba, drēbes palika pāri. Es atvedu maisiņu ar tām vecākiem, jo viņiem gandrīz nekā nebija.

Mammītei cukurmaisa kleita mugurā bez apakšveļas un vīzes kājās. Viņa tūlīt pat apsēja balto lakatiņu ap galvu un aiz prieka staigāja to visiem rādīdama. Radi mums atsūtīja drēbes un naudu govs pirkšanai, kas bija iegūta Latvijā, pārdodot dažas mūsu mantas. Starp drēbēm bija Jāņa iesvētības uzvalks, dzejnieka Čaka tēva Čadaraiņa šūts. To es saglabāju, atvedu uz Latviju, un galu galā mans Alfrēds šo uzvalku nonēsāja.”

Visus izsūtījuma gadus Elza saglabāja arī mīlestību pret savu izredzēto un viņa dāvāto zelta saderināšanās gredzenu, kuru bija rūpīgi noslēpusi, pat vislielākā trūkuma laikā nesamainot pret pārtiku. Šajā gredzenā iekaltā uzticība iedvesmoja novadniekus Vestienas tautas nama radošo grupu Jolantas Bardziņas vadībā iemūžināt Elzas stāstu video īsfilmā.

“1957. gada 9. jūlijā atgriezāmies Latvijā, kur viss bija tik bezgala sāpīgi mainījies. Tētis gandrīz neredzīgs, mammīte slima ar nerviem. Mūsmājās dzīvoja citi cilvēki, un mūs pie sevis uzņēma radinieki. Domāju, vai es spēšu noraudzīties uz izpostīto zemi, mūsu Latviju, taču izturēt palīdzēja tēva lielā vēlēšanās atgriezties dzimtenē un mana vistuvākā līdzgaitnieka uzticība – Alfrēds visus šos garos gadus bija mani gaidījis, lai mēs kopā varētu iet tālāko dzīves ceļu.”

Epilogs

Elza un Alfrēds apprecējās un uzcēla mājiņu Lielvārdē, pateicoties atbalstam no Kanādā dzīvojošā Egona un ASV mītošās Frīdas. Pie bērniem gan paši vairs netika, bet priecājās par viņu izdevušos dzīvi Ziemeļamerikā.

Egons vēl Latvijas brīvvalstī bija paspējis izskoloties par agronomu un trimdā ierīkoja, kopa un plānoja dārzus Toronto, bet Frīda bija apguvusi zobārstes profesiju, kaut savā arodā praktiski nestrādāja, jo nebija vajadzības – viņas vīrs pelnīja labi kā juriskonsults. Starp citu, Frīdas vīra brālis Vitolds Berķis kalpoja par galvenā varoņa prototipu latviešu seriālā “Sarkanais mežs”. Zīmīgi arī, ka nošautā Jāņa Nusbauma krustdēls Pauls Lazda ir viens no Latvijas Okupācijas muzeja dibinātājiem.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma