Rita Našeniece: Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.

Visinteresantākais, ka anekdote pēc būtības nav tālu no patiesības. Ludmila Nuikina, VDK 1. pārvaldes (nelegālā izlūkošana) spiedze, savas karjeras sākumā Vācijas dāmu modes veikalā gandrīz iekrita, jo pārdevēja ievēroja viņas baismīgo, PSRS ražoto krūšturi. Par šo, jāsaka, visai uzjautrinošo gadījumu viņa stāsta savās intervijās.

Nuikina, tāpat kā izdomātais Štirlics, pieder spiegu jeb, smalki izsakoties, aģentu kategorijai, kuras uzdevums ir vākt informāciju. Viņas darbības lielākā daļa bija laikā, kad spiegošanā visnoteicošākais bija cilvēks. 20. un jo īpaši 21. gadsimts revolucionāri mainījis informācijas iegūšanas veidus. 

Un pats būtiskākais – specdienestu darbība no informācijas iegūšanas ir vislielākajā mērā pārslēgusies uz politiskās darbakārtības ietekmēšanu. 

Šā teksta mērķis ir apskatīt abus aspektus – informācijas vākšanu un mērķa valsts politiskās darbakārtības ietekmēšanu.

Informācijas iegūšana

Specdienesti izmanto vairākus aģentūras veidus, lai veiktu savus uzdevumus un iegūtu informāciju. Šie veidi var ietvert gan cilvēku, gan tehnoloģiju izmantošanu. Biežāk izmantoti specdienestu izlūkošanas darbības veidi mūsdienās ir cieši saistīti ar tehnoloģijām:

HUMINT (cilvēkizlūkošana): šis ir viens no tradicionālajiem izlūkošanas veidiem, kur speciālisti tiekas ar cilvēkiem, lai iegūtu informāciju. Tas var ietvert gan draugu loka veidošanu un apgrozīšanos sabiedrībā, uzturot un veidojot informācijas tīklu, gan arī dubultaģentu, resp. vairākiem specdienestiem ziņojošu personu, izmantošanu.

SIGINT (signālizlūkošana): specdienesti izmanto elektroniskos līdzekļus, lai nofiksētu, pārraudzītu un analizētu sakarus, kuros ietilpst radioviļņu, interneta un citu signālu izsekošana. Tas var ietvert gan sakaru satelītu un zemes staciju novērošanu, gan arī datu uzglabāšanu un analīzi. 

SIGINT ievāktā informācija par kādas sistēmas drošību kalpo par jau tālākveiktas darbības – kiberuzbrukuma sekmīgu norisi, kas savukārt var skart jebko 

– radio un TV apraidi, valsts un komerciālo sektoru, elektroapgādi, sakarus.

IMINT (attēlizlūkošana): izmanto attēlus un fotogrāfijas, lai iegūtu informāciju par konkrētām teritorijām, objektiem vai notikumiem. Tas var ietvert gan fotogrāfu darbu, gan arī satelītu attēlus un citus attēlu avotus. IMINT populārais piemērs ir seju atpazīšanas programmas. Arī mūsu biometriskās dokumentu fotogrāfijas ir izmantojams IMINT resurss.

OSINT (atvērtā avota izlūkošana): izmanto publiski pieejamo informāciju, lai iegūtu ziņas. Tas ietver datu izgūšanu no publiskiem avotiem, sociālo tīklu pārraudzību un citu atklātu informāciju vākšanu un analīzi. Šī ir plaukstoša izlūkošanas nozare, kurā ieguldījumu dod ikviens. Ne tikai oficiāla iestāde, kas publicē kartes vai, piemēram, čakls soctīklu dalībnieks. Pat tie no jums, kas atver šo rakstu internetā, dod savu ieguldījumu raksta klikšķos.

CYBERINT (kiberizlūkošana): specdienesti izmanto datorizlūkošanu, lai iegūtu informāciju par citu valstu vai organizāciju datoru tīkliem, drošības sistēmām un operācijām. Tas var ietvert arī ielaušanos sistēmās un datu gūšanu no datoru sistēmām. 

Vēl viena plaukstoša izlūkošanas nozare, kuras klātbūtne ir visur – sākot no jūsu e-pastiem līdz pat interneta tālākajiem nostūriem, sauktiem par "Darknetu".

Latvijas kā piefrontes valsts situācijā ir lietderīgi pieminēt vēl divas izlūkošanas sfēras. TECHINT (tehniskā izlūkošana): specdienesti var izmantot tehniskās zināšanas, lai novērtētu un iegūtu informāciju par militāriem vai tehniskiem resursiem, piemēram, ieročiem, transportlīdzekļiem vai infrastruktūru. MASINT (masveida īpašību izlūkošana): šī ir specdienestu darbības joma, kas ietver informācijas iegūšanu no dažādām fizikālajām īpašībām, piemēram, elektromagnētisko lauku, ķīmisko sastāvu, akustiku un citiem nosacījumiem.

Īstajā dzīvē bieži vien specdienesti kombinē dažādas metodes, lai iegūtu visaptverošu izlūkošanas ainu.

Darbakārtības ietekmēšana

Ja spiegošana ir darbība, ko cilvēks veic apzināti, kā savu uzdotu darbu strādājot izlūkdienestā, un saņem par to algu, tad ietekmes aģentu darbība ir variētāka. Tā ir saistīta ar darbakārtības ietekmēšanu mērķa valstī. 

Ietekmes aģenti ir svarīgāki kā jebkad, jo viņi atšķirībā no parastās spiegošanas balstās tieši uz cilvēcisko faktoru. 

Viņu darbības sfēra pirms rekrutēšanas ir pavisam parasta un publiskā reputācija – ļoti laba. Latvija kā piefrontes valsts ir Krievijas izlūkdienestu rosības vieta, un tas notiek 21. gadsimta sākumā, kad tehnoloģijas, kuras jau minēju, padara pasauli ļoti caurspīdīgu un aizvien vairāk dod vietu citam naidīgas kaimiņvalsts mērķim – ietekmēt politisko darbakārtību mērķa valstī. Šāda darbība notiek pastāvīgi, ietverot sevī ietekmes operācijas, kas atbilst uzstādītajiem mērķiem. Pavisam konkrētas lietas: mediju darbakārtība un notikumu interpretācija, izglītības sistēma, robežas aizsardzība, civilā aizsardzība un sabiedrības gatavība krīzei, etniskais sastāvs policijā un izglītības iestāžu vadībā, ar PSRS un Krieviju biogrāfiski vai ģimenes saitēm saistītu personu atrašanās atslēgas amatos ne tikai armijā vai policijā, bet arī ekonomiskajās struktūrās un politiskajos amatos.

Ietekmes aģentam ir ļoti lielas iespējas veiksmīgi kāpt pa karjeras kāpnēm vai iegūt publicitāti medijos. Šādā personā rekrutējošās valsts specdienests iegulda darbu un citu tīklā iesaistītu personu darbību. Jo labāk izskatās šī persona publiski, jo ietekmīgāka tā ir kā viedokļa līderis. 

Klasisks iekšējās ietekmes operācijas piemērs ir britu medijos izskanējušās bijušās Īru republikāņu armijas (IRA) vadības personas intervijas. 

Aģenti bija gan klasiskie spiegi, proti, Britu izlūkdienesta virsnieki, gan civilpersonas, kā Denis Donaldsons, cienījams IRA stratēģis, kas tika rekrutēts jaunībā uz kompromitējoša un krimināli sodāma nodarījuma bāzes. Donaldsona gadījumā viņa uzdevums bija IRA vadības ietekmēšana ļoti uzmanīgā un pastāvīgā veidā. Būtiska šāda aģenta funkcija ir kavēt vai kopumā iznīcināt spējīgu, motivētu, potenciālu līderu izvirzīšanos organizācijā, kas varētu mazināt ietekmes aģenta darbību un stiprinātu organizācijas ideoloģisko mērķi.

Ietekmes aģenti ir indivīdi vai organizācijas, kuras tiek nodarbinātas vai manipulētas, lai veidotu viedokļus, politikas virzienus vai lēmumus par labu kādai konkrētai ideoloģijai, organizācijai vai valdībai. Šie indivīdi parasti darbojas slēpti, izmantojot dažādas metodes, lai ietekmētu nozīmīgus cilvēkus, iestādes vai sabiedrības attieksmi, vienlaikus neuzrādot tiešo saikni ar to, ko tie pārstāv.

Ietekmes aģentūra ir specdienesta veiktas ietekmes operācijas obligātais segments. 

Jāsaka, publikas uzmanības lokā nokļūst tikai vientiesīgākie politiskie ietekmes aģenti, kuri tiktāl aizrāvušies, ka aiz izklaidības, vecuma vājprāta vai jaunības bezrūpības izturas kā Štirlics anekdotē. Tatjana Ždanoka, aktīvs politisks antikvāra eksponāts, kas sarakstās ar tikpat antīkiem FSB kuratoriem, kurus viņa pazinusi, kopš dinozauri izlīduši no ūdens. Ādamsons, kurš dalās ar tik slepenu informāciju, ka tā ir zināma jau Centrāltirgū. Ušakovs, kurš atskaitās Krievijas vēstniecībai no Saeimas datora. Ārpus šiem, visiem zināmajiem gadījumiem, kopumā ir skaidrs, ka politiķis kā ietekmes aģents ir pārāk redzams, lai ārpus politiskas darbības tas būtu interesants. Tas pats attiecas uz valsts pārvaldi. Politisks ministrs kā rekrutējams resurss ir ļoti neparocīgs. Ministri mainās Latvijā biežāk, nekā vajadzētu. Tie bieži ir nepopulāri un viegli kompromitējami. Ilggadējs ierēdnis ietekmīgā vai vislabāk tieši atslēgas pozīcijā ir ideāls rekrutējamais. Viņš pārzina, kā veikt politisko lēmumu iebarošanu vienmēr satrauktajam un no reputācijas krīzes bailīgajam politiķim, viņam ir tīkls nozarē, viņš zina, kas notiek sistēmā, ir zināšanas un prasmes.

Blakus akadēmiskajai videi tradicionālā ietekmes aģentu vervēšanas vieta ir mediji. 

Francijas nedēļas žurnāls "L’Express" nesen atklājis, ka tā bijušais vadītājs Filips Grumbahs desmitiem gadu bijis Padomju Savienības Valsts drošības komitejas (VDK) aģents. Ietekmīgais žurnālists izmantoja savus sakarus ar Francijas politisko eliti, lai ievāktu informāciju un nodotu to VDK. Grumbahs arī mēģināja ietekmēt 1974. gada Francijas prezidenta vēlēšanas. "L’Express" raksta, ka viņš bija VDK aģents no 1946. līdz 1981. gadam. Izdevuma galvenais redaktors Etjēns Žirārs uzsver, ka Grumbahs bija viens no galvenajiem VDK aģentiem Francijā. Viņam bija tuvas attiecības ar tādiem ietekmīgiem franču politiķiem kā Fransuā Miterāns, Valerī Žiskārs d’Estēns un Pjērs Mendess-Franss, tāpēc Grumbaham bija iespēja iegūt sensitīvu informāciju.

Ukrainas drošības dienests (SBU) gada sākumā informēja, ka pretizlūkošanas operācijas rezultātā aizturēti vairāki esošie un bijušie Ukrainas specdienestu darbinieki, kas piegādāja Krievijai slepenu informāciju. Maskava ar viņu palīdzību centusies iegūt informāciju par Ukrainas aizsardzības spēkiem un stratēģiski svarīgiem objektiem. Operācijās dažādos Ukrainas apgabalos aizturēti pieci spiegi. Aizturēto vidū ir bijušā Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas direktorāta un Ukrainas Ārējās izlūkošanas dienesta amatpersonas, kā arī reģionālās drošības dienesta nodaļas darbinieks. Viņi sadarbojušies ar savu kuratoru: Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) darbinieku, kurš darbojies no okupētās Krimas teritorijas. Aģentu tīkla uzdevums bija nodot agresoram izlūkošanas informāciju par Aizsardzības spēkiem un Ukrainas stratēģiski svarīgajiem enerģētikas objektiem, informē Ukrainas drošības dienesta pārstāvis Artjoms Dehtjarenko. 

Saskaņā ar izmeklēšanas datiem FSB savervēja grupējuma dalībniekus, izmantojot arī draudus nogalināt viņu ģimenes. Turklāt Krievija piedāvāja samaksāt naudu par informāciju.

Ietekmes aģentūras darbības veidi

Aģenti var izveidot personīgas attiecības ar ietekmīgiem indivīdiem, politiķiem vai citiem nozīmīgiem personāžiem. Izmantojot šīs attiecības, viņi var neredzamā, draudzīgu personisku kontaktu veidā ietekmēt lēmumu pieņēmējus. Viedokļu veidotāji – soctīklu influenceri, akadēmiski vai profesionāli eksperti, amatpersonas var izplatīt nepatiesu informāciju vai propagandu, lai manipulētu sabiedrības viedokli. Tas var notikt gan tradicionālajos plašsaziņas līdzekļos, gan sociālajos tīklos. Aģenti var strādāt kā lobisti, lai ietekmētu likumdošanas vai politikas lēmumus. Tas var ietvert finansiālu atbalstu, stratēģiskas alianses vai citu veidu atbalstu, lai ietekmētu lēmumu pieņēmējus. Ietekmes veidošana kultūras un izglītības jomā var būt stratēģija. Tas ietver kādas īpašas kultūras vai ideoloģijas stāsta veicināšanu caur mākslu, medijiem vai izglītības iestādēm. 

Ir ļoti maldīgi domāt, ka specdienestu intereses aprobežojas ar aizsardzības, iekšlietu un ekonomiskajām valsts iestādēm. Vislielākajā mērā tas attiecas arī uz izglītības un kultūras sfēru.

Gan ASV, gan PSRS aukstā kara laikā plaši centās ietekmēt un manipulēt notikumus citās valstīs. Tas ietvēra atbalstu simpātiskiem politiķiem, mediju finansēšanu, akadēmisko vidi un slēptas operācijas. Padomju Savienības organizēta dezinformācijas kampaņa 80. gadu laikā bija informācijas izplatīšana par HIV/AIDS izcelsmi, liekot ticēt, ka tas ir radīts kā ASV bioloģiskais ierocis. Ļoti klasisks ir Kembridžas piecnieka piemērs, kad britu aģenti nodeva informāciju PSRS izlūkdienestam. Otrā pasaules kara laikā un aukstā kara sākumā viņi ieņēma nozīmīgas pozīcijas izlūkošanas un diplomātiskajās iestādēs.

Šī mana teksta nolūks nav pastiprināt individuālās fobijas vai vēlmi uzsākt pretspiegu operāciju. Tā mērķis ir paplašināt mūsu redzesloku, rosināt kritisko domāšanu un veselo saprātu. Tālāk būtiski runāt par labiem paradumiem gudrā sabiedrībā, kura ir gatava sevi aizsargāt.