Rēta, kas ilgi būs redzama; Policija atzīst kļūdas Rusiņa lietā

"Latvijas Avīze" un žurnāls "Mājas Viesis" šoruden sāka rakstu sēriju rubrikā "Kas notika pēc tam", pētot un analizējot, kas mainījies, kā attīstījušies procesi pēc kādiem notikumiem, lēmumiem, kas Latvijā savulaik izraisījuši lielu rezonansi.

Pirmā publikācija "Latvijas Avīzē" septembrī veltīta Stambulas konvencijai (tās pilnais nosaukums – Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu), par kuras ratifikāciju šķēpi tika lauzti gadiem un nupat pēkšņi atkal nonāca politiķu darbakārtībā.

Svētdien, 16. aprīlī, Iveta kopā ar savu mammu un bērnu bija devusies apkopt lauku kapus. Pēc tam ar auto devās uz Jēkabpili. Taču braucējai ceļu nogrieza Ivetas bijušais draugs un jaunākā bērna tēvs Leons Rusiņš. Pēc šķiršanās viņš Ivetu bija jau ilgstoši vajājis un terorizējis. Vīrietis izsita automašīnas logu un uzbruka Ivetai, nogalinot viņu mazgadīgā dēla un Ivetas mātes acu priekšā. Pēc slepkavības Rusiņš aizbēga ar auto. Viņu izsludināja starptautiskā meklēšanā, bet joprojām nav atrasts.

Šis noziegums ir pēdējo gadu viens no skaļākajiem, rezonējošākajiem noziegumiem Latvijā, kas lika likumdevējiem veikt izmaiņas likumos, tiesībsargājošajām iestādēm – pārskatīt, uzlabot darbu, sabiedrībai, cerams, mainīt attieksmi pret jebkura veida varmācību.

Pēc notikušā bija daudz jautājumu policijai, prokuratūrai, tiesai – vai tās darīja visu iespējamo, lai traģēdija nenotiktu? Gan tad, gan tagad vismaz iestāžu priekšnieku līmenī viedoklis ir diezgan vienots: jā, vajadzēja labāku komunikāciju starp iestādēm un pašās iestādēs, pievīla intuīcija, netika likta lietā pieredze, bet viss notika likumu ietvaros.

Krietnu sutu no medijiem un sabiedrības dabūja tā laika ģenerālprokurors Juris Stukāns. Arī intervijā tagad ģenerālprokurora amata kandidāts J. Stukāns man pauž pārliecību, ka dienesti rīkojušies tobrīd spēkā esošo likumu ietvaros un, ja kādiem vajadzētu uzņemties atbildību, tad tie ir politiķi – likumdevēji, kuri tā vietā, lai to darītu, populistiski izmantojuši traģēdiju, lai vainotu tiesībsargājošās iestādes un celtu savu popularitāti.

"Policija rīkojās tā, kā tobrīd atļāva likumi. Pēc šajā brīdī esošajiem likumiem, traģēdija, iespējams, nebūtu notikusi. 

Bet jāsaprot, ja cilvēks grib nogalināt, to viņš izdarīs, iznākot no cietuma arī pēc trijiem gadiem. Jāsāk ar izglītības sistēmu, audzināšanu, vērtībām, nevienaldzību pret jebkāda veida vardarbību. 

Rusiņš jau vajāja sievieti ilgstoši. Tas, ka, piemēram, Krimināllikumā ir mūža ieslodzījums par mazgadīgo izvarošanu, nenozīmē šo noziegumu samazināšanos," tagad intervijā "Latvijas Avīzei" saka J. Stukāns.

Lai arī kā tas būtu, tiesībsargājošajām iestādēm Rusiņa gadījums atstājis rētu, kas ilgi būs redzama un kuru ilgi atcerēsies. Bet pats uzvārds "Rusiņš" kļuvis par apzīmējumu varmācībai.

Spēriens visiem

"Uzreiz gribu pateikt – tas (vismaz, kas attiecas uz prokuratūras darbu) bija nestandarta gadījums. Vispirms klātienes vardarbība, pēc tam neklātienes. Tas, ar ko tas beidzās, bija kā zibens spēriens visiem, arī prokuratūrai. Secinājumus izdarīja visas iestādes. Tika mainīta sodu politika, veikti grozījumi Krimināllikumā. Agrāk par vardarbību, vajāšanu un draudiem nogalināt draudēja īslaicīga brīvības atņemšana maksimāli uz trijiem mēnešiem. Jautājums, vai šādā laikā visi var izdarīt secinājumus? Turklāt persona varēja izdarīt kaut desmitiem šāda veida noziegumus un par katru maksimālais sods bija trīs mēneši. Tas bija neadekvāti. Pēc Rusiņa gadījuma tauta pamatoti sašūmējās un arī likumdevējs bez garām diskusijām maksimālo sodu palielināja vairākkārtēji," saka Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Aigars Bičušs. Tagad maksimālais iespējamais cietumsods ir trīs gadi.

Šobrīd katru konkrētās situācijas gadījumu prokuratūrai un tiesai ir plašākas iespējas vērtēt. Piemēram, ja cilvēkam konstatēts pirmais pārkāpums un agrāk viņš nav bijis sodīts, tad varbūt pietiek ar probācijas uzraudzību un speciālas programmas iziešanu probācijas dienestā. Ja tad ir vēl problēmas un persona neizdara attiecīgus secinājumus par sabiedrības akceptēto uzvedības modeli, tad turpmāk tiek lemts jau par cita soda piemērošanu, arī par brīvības atņemšanu.

rsprokurors Aigars Bičušs: "Secinājumus izdarīja visas iestādes. Tika mainīta sodu politika, veikti grozījumi Krimināllikumā."

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

"Bet, ja cilvēkam jau bijušas vairākas noziedzīgas epizodes, tad viņš jāizolē no sabiedrības uz maksimālu laiku. Citu variantu mums nav. Pat ja cilvēks nelabosies, vismaz trīs gadus viņš būs izolēts un citus līdzcilvēkus viņš šajā laika periodā neapdraudēs. Tā ir ziņa visiem: nebūs kā iepriekš tikai trīs mēneši cietumā, nosacīts sods vai sabiedriskais darbs. Un, ja pēc trīs gadu cietumsoda būs recidīvs, skaidrs, ka neviens ar personu neauklēsies," turpina A. Bičušs.

Tiesa, prokuratūrai vēl nav datu, lai saprastu, kādu ietekmi uz recidīvu devusi jaunā sodu politika: jāpaiet vēl kādam laikam, kad iznāks no cietuma tie, kas par varmācību sēž cietumā gadu un vairāk.

Arī Valsts policijas Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics atzīst, ka Rusiņa gadījums kā jebkurš traģisks gadījums bija liels spēriens visiem, kas bija iesaistīti. Stresa tests.

"Rusiņš parādīja, cik ievainojama ir sistēma. Pēdējā laikā slepkavības, to mēģinājumi un gatavošanās tām ik gadu ir zem simta. Sistēma tiek pilnveidota visu laiku.

Tā 2014. gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā novērš vardarbības draudus un nodrošina pagaidu aizsardzību pret vardarbību – par nošķiršanu. Ir Eiropas valstis, kur joprojām nav tādas kārtības: nevar tik vienkārši cilvēku izdzīt no mājokļa. Policijai vairs nebija jāgaida uz reālu darbību, bet pietika uz eksperta subjektīvu vērtējumu par iespējamu situācijas eskalāciju. Nošķiršanas gadījumi kopš 2014. gada ir pieauguši. Mēs esam mācījušies varmākas saprast, iedomāties, kas notiek viņu galvās," saka A. Rinkevics.

Patiešām vēl kaut kas jāmācās?! Vardarbība ir sena kā cilvēce.

"Ja runā no sistēmas viedokļa, tad tik vienkārši nav. Agrāk no policijas prasīja atklāt, bet tagad – jau prognozēt, kā konflikts var eskalēties. Visā pasaulē policija mācās saprast šos galvenos riska faktorus, kontekstu, lai ar iespējami augstāku precizitāti prognozētu sekas. Pērn Latvijā bija fiksēti nedaudz vairāk par desmit tūkstošiem ģimenes konfliktu, kuri ir jāizsijā. Kur nelaimes gadījums, kur atsevišķs vardarbības gadījums, kur slēpjas potenciāls noziedznieks vai pat slepkava. Jā, daudz kas ir "rakstīts ar asinīm". Līdzīgi kā aviācijā: katra katastrofa kaut ko iemāca. Gandrīz visas slepkavības ir atklātas un atklājamas. Es uz tām skatos: kādus secinājumus no tā var izdarīt. Tagad, ja policija prasa tiesai varmākam apcietinājumu, atteikumu nav. Tas nozīmē, ka arī tiesas ir piesardzīgākas un rūpīgāk, plašāk vērtē apdraudējumu."

Virsprokurors Aigars Bičušs piebilst: "Pirms Rusiņa gadījuma vardarbība uz citu noziegumu fona – būsim godīgi – skaitījās sīkums, bet tagad tā vairs nav. Ja cilvēks iznāks no cietuma un būs recidīvs, viņš atkal būs atpakaļ. Tur variantu nav. Skaidrs, ka ir sabiedrības grupas, kurām izpratne rodas gaužām lēni, bet ar tām ir jāstrādā. Neiecietība pret jebkura veida vardarbību jebkur, ne tikai starp partneriem vīrieti un sievieti, – tas ir uzstādījums, no kura prokuratūra neatkāpsies."

Varmākas profils

Valsts policija ir pētījusi varmāku sociālos profilus: 43 procentiem no viņiem katram ir uzskaitīti desmit un vairāk gadījumu, kad varmākas par dažādiem pārkāpumiem piefiksēti policijā, sākot jau ar dzeršanu un čurāšanu publiskā vidē. Jautājums, kā no viņiem visiem atsijāt tos, kuri policijai būtu jākontrolē vai pat jāizolē. Policija aizdomīgās personas var īslaicīgi aizturēt, bet ko tālāk – ar šīm personām vai nu jāstrādā, jāārstē vai jāatzīst par nepieskaitāmām un jāizolē. Policija savu metodiku arvien pilnveidojot, lai būtu pēc iespējas precīzāka. Bet visus tāpat neizķers un nenoprognozēs.

"Jā, spontānās slepkavības vai spontānu varmācību nav iespējams prognozēt un novērst. Bet Rusiņa gadījumā bija daudzi faktori, kuri bija zināmi, un traģēdiju varēja novērst. Pietrūka gudrības un intuīcijas visu salikt kopā vienā bildē. Vai gudrības vienmēr pietiks, zinot, cik gadījumi un cilvēki ir dažādi? Pēc notikušā jau vienmēr visi gudri. Esmu pētījis slepkavības lietas: skatos, bāc, kā to robežu varēja nepamanīt, pēc kā notika slepkavība?! Bet, kad papēta varmāku lietas, kas nav beigušās traģiski, tu jau to robežšķirtni tik skaidri neredzi," komentē A. Rinkevics.

Valsts policijas Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics: "Mēs esam mācījušies varmākas saprast, iedomāties, kas notiek viņu galvās."

Foto: Lita Millere/LETA

Arī pašiem cietušajiem ir dažāda izpratne par to, kas ir vajāšana un varmācība, nav arī viegli vērsties policijā vai sociālā dienestā un par to stāstīt un cik daudz stāstīt.

Jāsoda maksimāli ātri

"Rusiņa gadījums spilgti izgaismoja, ka milzīga problēma ir informācijas apmaiņa starp iestādēm. It kā jau viss vienkārši: izmeklētājs izmeklē, prokurors uzrauga un dod norādījumus. Bet... Agrāk lietas skatīja pat nedēļu un katru gadījumu atsevišķi. Tā cilvēks varēja staigāt nedēļām. Tagad, piemēram, ja šodien no rīta policijā tiek uzsākts kriminālprocess, jau vakarā lieta ir prokuroram uz galda un tiek uzsākta kriminālvajāšana, un var pat būt pieņemts galīgais nolēmums par personas sodīšanu, piemēram, par probācijas uzraudzību, naudas sodu vai sabiedriskajiem darbiem. Reti kur pasaulē tā ir, un ar šādu spēju pabeigt kriminālprocesu faktiski vienas diennakts laikā lepojamies. Piemēram, no rīta personai bija lēmums par nošķiršanu, viņš dienas laikā to pārkāpa, policija abas puses nopratināja, un lieta jau ir prokuratūrā, šajā pašā dienā persona jau ir sodīta. Agrāk tas bija retāk, bet tagad neviens nevilcinās. Maksimāli īss laiks no nozieguma izdarīšanas līdz sodam. Ja kaķis pieķēza istabu, to pēc kāda laika sodīt nav jēgas, jo dzīvnieks nesapratīs, par ko. Cilvēks jau arī ir tikai dzīva būtne, un viņam jāsajūt cēloņsakarība starp izdarīto un sodu, ka viņa dēļ dienas gaitā tiek iedarbināti jaudīgi spēki: policija, prokuratūra, tiesa. Un, ja nākamajā dienā cilvēks atkal ir vardarbīgs vai pat tikai pārkāpa netuvošanās nosacījumus, būs apcietinājums un lieta nonāks tiesā, jo cilvēks nesaprata cilvēcīgu, juridisku valodu," skaidro A. Bičušs.

Rusiņa gadījumā bijusi putra un nestandarta situācija, atšķirīga no citām. 

A. Bičušs piedalījies pārbaudes procesā. Rusiņa lietas prokurors bijis pieredzējis, un viņam bijusi iespēja rīkoties arī citādi, piemēram, sasaukt kopā izmeklētāju, virsprokuroru, un tad varbūt nonāktu pie secinājuma, ka darīšana ir ar pilnīgu psihopātu, kas uzspļauj visām likuma prasībām. Vai konkrētās situācijas risinājums būtu bijis citāds, to A. Bičušs neuzņemas apgalvot, bet varbūt visi kopā saprastu, ka situācija ir ļoti nopietna. Tas, ko prokuratūra atzina: nebija pietiekama komunikācija.

Pēc notikušā ģenerālprokurors J. Stukāns izdeva iekšēju normatīvo aktu par rīcību un informācijas sniegšanu daļā no kriminālprocesiem, tai skaitā, kas saistīti ar vardarbību, ar kuru noteiktas darbības pirmstiesas izmeklēšanā, vajāšanā un tiesā. Prokuroriem ir sava iekšējā prokuratūras informācijas sistēma, kurā viņi saslēgti pēc subordinācijas, kurā prokurors informē amatā augstāk esošu prokuroru par lietas virzību un iespējamām problēmām, kurš var vērtēt, vai lietas virzība un pēc tam personai piemērotais sods ir atbilstošs. Tātad iesaistīti ne mazāk kā divi prokurori, pēc tam vēl informācija tiek nosūtīta apkopošanai Ģenerālprokuratūrai, kas nozīmē, ka ir vēl vismaz viens acu pāris, kas novērtēs, vai viss noticis taisnīgi un prasītais sods ir atbilstošs, ka nekas netiks palaists garām. Prokurors vairs nav palicis viens un nevar lietu paslaucīt arī zem kājslauķa, viņš var rosināt arī apspriedi ar izmeklētāju un savu tiešo priekšnieku, ja redz, ka ir problēmas, ja lieta ir sarežģīta un pretrunīga. Ne visiem prokuroriem patīkot tāda kārtība, jo uzskata, ka tādējādi tiek mazināta viņu neatkarība.

"Policija rīkojās tā, kā tobrīd atļāva likumi," saka bijušais ģenerālprokurors Juris Stukāns.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

"Piemēram, prokurors apsūdzētajam grib noteikt sabiedrisko darbu, bet es redzu, ka personai jau ir vairākas sodāmības un rekomendēju piemērot cietumsodu. Es kā virsprokurors nevaru kolēģi piespiest, kas būtu nelikumīga rīcība, tomēr varu sniegt atbalstu un padomu, ja tāds nepieciešams. Turklāt Kriminālprocesa likums, iestājoties konkrētiem nosacījumiem, dod amatā augstākam prokuroram tiesības iestāties kriminālprocesā personīgi. Tie gan ir ļoti reti gadījumi. Arī Ģenerālprokuratūrā nodaļu vadītāji vai pats ģenerālprokurors jebkurā brīdī var apskatīties un kontrolēt, kā strādāts pie konkrētām lietām. Jā, kontroles mehānisms ir birokrātija, bet tikai tā mēs spējam nepalaist garām pirmsšķietamu sīkumu, kurš vēlāk var izrādīties izšķirošs un nozīmīgs. Vai tas dos rezultātu, rādīs nākotne. Katra cilvēka dzīvība un veselība ir tā vērta, lai mēs, prokurori, mazliet sarežģītu sev dzīvi," pārliecināts A. Bičušs.

Tāpat prokuroriem ir pieejami apsūdzību paraugi, kas vardarbīgas lietas palīdz ātrāk virzīt uz priekšu.

Prokurori specializējas, izmeklētāji joprojām pārslogoti

Vēl notikusi prokuroru specializācija. Arī Rusiņa gadījums pierādīja, ka ne visi prokurori spēj izprast visa veida lietas, nevar no katra prokurora prasīt, lai viņš pārzinātu visas jomas. Vardarbības un dzimumnoziegumus tagad uzticot tiem prokuroriem, kuriem ir visas specifiskās zināšanas. Tās iegūtas mācībās, kuru daudzums tagad esot tāds, kāds nekad agrāk nav bijis.

Liela problēma, ka policijas izmeklētāji ir pārslogoti: katram ir desmitiem, pat virs simta krimināllietu, bet ar visām vienlaikus strādāt nav iespējams. Prioritārās ir tās, ko definējusi sabiedrība: saistītas ar vardarbību, drošību, korupciju, dzimumnoziegumiem, nepilngadīgajiem. Pārējās lietas uz priekšu iet lēnāk.

"Vienmēr atgādinu kolēģiem, ka aiz katra sāktā kriminālprocesa stāv cietušais un gaida, kad viņa problēmsituācija tiks taisnīgi un tiesiski atrisināta. Šobrīd nedaudz rada bažas, vai situācijā, kad esam metušies cīņā ar vardarbīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, policijas resurss būs pietiekams citu, ne mazāk nozīmīgu krimināllietu izmeklēšanai," bažījas A. Bičušs.

Valsts policija 2023. gadā veica dienesta pārbaudi un disciplinārizmeklēšanu, pēc kā secināts, ka vairākas Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Austrumzemgales iecirkņa amatpersonas, izskatot iesniegumus par Rusiņa rīcību un veicot viņa meklēšanas pasākumus, atsevišķos gadījumos nav rīkojušās pietiekami profesionāli. Tāpat secināts, ka amatpersonas nav spējušas pietiekamā kvalitātē savlaicīgi izanalizēt un saskatīt kopsakarības Rusiņa pretlikumīgo darbību kopainā. Tāpēc piecām amatpersonām tika piemēroti disciplinārsodi – rājiens un piezīmes. Tika veiktas arī pārmaiņas Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Austrumzemgales iecirkņa vadībā. No 2023. gada 1. septembra par Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Austrumzemgales iecirkņa priekšnieci tika iecelta Evita Galviņa (attēlā), bet iepriekšējais Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Austrumzemgales iecirkņa priekšnieks Rolands Bērziņš tika pārcelts par iecirkņa Reaģēšanas nodaļas priekšnieku.

Foto: Publicitātes

Statistika joprojām slikta

Ļoti daudzas lietas ir mainījušās, bet diemžēl prakse liecina, ka statistika īpaši un strauji uz labo pusi nemainās. Var jau būt, ka vardarbīgo noziegumu skaits ir liels, jo personas vairāk ziņo par pārkāpumiem un mēģina aizsargāt savas tiesības. Šādu versiju iepriekš "Latvijas Avīzes" publikācijā "Vai Stambulas konvencija ir piebremzējusi vardarbību?" (š. g. 19. septembra numurs) intervijā žurnālistei Mārai Libekai izteica arī sieviešu tiesību aizstāvības organizācijas "Marta" vadītāja Iluta Lāce. Viņa ir pārliecināta, ka visiem, kas cieš no vardarbības, šobrīd esot daudz lielākas iespējas sevi aizstāvēt; diskusijas, kas notika pirms konvencijas ratificēšanas, esot iedrošinājušas sievietes vairāk vērsties pēc palīdzības.

Bet statistika no prokuratūras ir šāda. 2024. gadā līdz 16. septembrim Rietumzemgalē prokurori bija pabeiguši 45 kriminālprocesus par nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu (Krimināllikuma 168.1 pants), Austrumzemgalē – 68, šogad kritums ir nebūtisks – attiecīgi Rietumzemgales prokuratūrā pabeigti 40 kriminālprocesi, bet Austrumzemgales prokuratūrā 58 kriminālprocesi. Arī pabeigto kriminālprocesu skaits, kuros izmeklējamais noziedzīgais nodarījums kvalificēts kā draudi izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojājumu (Krimināllikuma 132. pants) vai par vajāšanu (Krimināllikuma 132.1 pants), būtiski nav mainījies, tieši pretēji.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

"Mans secinājums: ir jāmainās domāšanai un attieksmei pret līdzcilvēkiem, bet tas ir lēns un smagnējs process. Varbūt jāgaida, kamēr nomainās paaudzes, bet tas nedod tiesības mums būt pasīviem. Dažkārt, lai panāktu kādu cēlu mērķi, jāstrādā ilgi un jāpatērē daudz resursu. Cilvēks pēc dabas diemžēl ir ārkārtīgi vardarbīgs. Tikai plika sodu politika nespēs cilvēku pilnīgi apturēt," domā A. Bičušs.

Arī Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Austrumzemgales iecirkņa priekšniece pulkvežleitnante Evita Galviņa norāda – pēc Jēkabpils traģēdijas cilvēki esot kļuvuši atvērtāki, sākuši runāt, nebaidās, ja nerunā pati cietusī persona, tad runā kaimiņš. Bet pārkāpumu skaits nemazinās – 2023. gadā Jēkabpils novadā bija 53 tiesas lēmumi, saistīti ar vardarbību, 14 policijas lēmumi, saistīti ar nošķiršanu. 2024. gadā – attiecīgi 51 un 17, 2025. gada pirmajos deviņos mēnešos – attiecīgi 24 un 14.

"Latvijas Avīzes" rītdienas numurā lasiet temata turpinājumu – kā situāciju tagad saredz Rusiņa bijušās dzīvesbiedres Ivetas advokāte Anna Nore.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam