Aizsardzības līnija. Raivis Melnis: "Ja iepriekš viss būtu bijis labi, tad es šeit nesēdētu"

Raivja Meļņa kandidatūra aizsardzības ministra amatam daudziem bija pārsteigums – tā nav ikdienišķa situācija, ka aktīvā dienestā esošs armijas virsnieks iesaistās politikā, lai gan nozari pārzinošam profesionālim ir arī daudz priekšrocību.

Kā viņš atzīst intervijā "Latvijas Avīzei", politiskās pieredzes trūkums varbūt pat palīdzot vairāk koncentrēties uz darbu, nedomāt tik daudz par politisko tēlu, kas R. Melnim arī nav tik svarīgs, jo viņš atšķirībā no citiem ministriem nepiedalās Saeimas vēlēšanās. Bet vai piecos mēnešos, kas šai valdībai atvēlēti, var kaut ko būtisku paveikt?

Pie Ministru kabineta galda jūs sēžat pašā galā – atbilstoši tradīcijai ministri tur tiek izkārtoti pēc iepriekšējās politiskās pieredzes, un jums tā ir vismazākā no visiem ministriem. Kā jūtaties, būdams jaunpienācējs politikā – viss ir tā, kā bijāt iztēlojies, vai tomēr citādi?

R. Melnis: Iepriekš jau to īsti nav iespējams iztēloties. Ja man pirms pāris gadiem kāds būtu teicis, ka es tur būšu, es atbildētu, lai beidz runāt par nereālām lietām. Te jāsaka milzīgs paldies bijušajai premjerei Evikai Siliņai, ka viņa man uzticējās, izsakot piedāvājumu kļūt par aizsardzības ministru. Arī "Jaunās Vienotības" frakcijas atbalsts un tas, ka Kulberga kungs mani uzrunāja, deva pārliecību, ka varēšu tikt galā. Noteikti iedrošina tas, ka aizsardzība ir prioritāte un tai ir visas valdības atbalsts. Tomēr par savu lielāko priekšrocību uzskatu divdesmit gadu pieredzi bruņotajos spēkos – zinu sistēmu no iekšienes, varu ātrāk pieņemt lēmumus un veidot komunikāciju.

Atsaukšos uz premjeru Andri Kulbergu, kurš iepriekš intervijā "Latvijas Avīzei" norādīja, ka valdības darba pieredzes trūkums varbūt pat būšot priekšrocība, varēšot ieviest pavisam citu pieeju, nevis pielāgoties esošajai. Jums arī ir tāds skatījums?

Politiskās pieredzes trūkums varbūt ir priekšrocība tajā ziņā, ka varu fokusēties uz darbu un aizsardzības nozares uzdevumiem, nedomājot, kā politiski sevi pasniegt.

Kā ar politiskajām intrigām? Nejūtat?

Nezinu, īsti nejūtu. Protams, ka formāli tagad esmu politiķis, taču joprojām vairāk jūtos kā nozares eksperts.

Jūs esat "Jaunās Vienotības" virzīts ministrs, esat teicis, ka partijā nestāsieties, tajā pašā laikā jūsu komandā nozīmīgos posteņos ir "Vienotības" cilvēki. Kādas īsti ir jūsu attiecības ar partiju?

Attiecības ir lietišķas, tās netraucē manam darbam. Protams, es esmu bijis frakcijā, pārrunājis jautājumus, kas attiecas uz aizsardzības nozari. Viņiem ir jāzina, ko viņu deleģēts ministrs dara un kā man veicas. Tie cilvēki, kas ienākuši manā komandā no "Jaunās Vienotības", ir patiešām profesionāli.

Soctīklos bija reakcija, ka partija jums viņus "piestiprinājusi".

Es tā neteiktu. Protams, partijai bija ieteikumi. Tas arī labi, jo es politiskajā vidē iepriekš neesmu bijis un man būtu grūti pašam visus izvēlēties. Taču lēmumus par komandu pieņēmu pats, ar katru izrunājoties. Esmu apmierināts ar iznākumu.

Jūs nekandidējat vēlēšanās, par ko jau iepriekš bijāt pavēstījis intervijā Latvijas Radio, taču tur nepateikts palika kas cits – vai tas nozīmē, ka arī ministra amatā būsiet tikai līdz rudenim un nākotnē uz to vairs nepretendējat?

Es jau vienā no intervijām teicu, ka kalpoju savai valstij – vienalga, vai esmu formastērpā vai uzvalkā. Pašreiz es strādāju valsts labā, būdams ministrs. Kas būs rudenī, nezīlēšu. Tiešām, neteikšu ne jā, ne nē. Savu solījumu nestāties partijā un nekandidēt vēlēšanās esmu turējis, bet par to, kas būs pēc vēlēšanām, tagad nedomāju. Jāizdara tas, ko esmu apņēmies paveikt tuvākajos mēnešos, tad varēs vērtēt un skatīties. Redzēs, kāda būs "Jaunās Vienotības" nostāja, kā uz to skatīsies pašreizējā valdība un prezidenta kungs, arī sabiedrība kopumā. Daudzi faktori var noteikt gala lēmumu, tāpēc pašlaik vēl neko neapgalvošu.

Bet, ja pieiet no pragmatiskās puses, dažos mēnešos jau neko daudz nepaveiksi, liela daļa darbu paliks nepadarīti.

Ja fokusējas uz konkrētiem darbiem, tad var būtiski pavirzīties uz priekšu, kaut vai Ukrainas pieredzes pārņemšanā, par ko jau iepriekš runāju.

Par iemeslu iepriekšējās valdības krišanai maijā, kā atceramies, kļuva notikumu ķēde, kas bija saistīta tieši ar aizsardzības nozari. Vispirms tie bija Latvijā ielidojuši droni, kas sākotnēji krita ārpus apdzīvotām vietām, vēlāk jau ielidoja Rēzeknē, kur ietriecās naftas rezervuāros. Toreizējais aizsardzības ministrs brauca uz notikumu vietām, daudz runāja, bet rīcības īsti nebija, un valdības vadītāja Evika Siliņa pieprasīja Andra Sprūda demisiju, izvirzot jūs kā jauno aizsardzības ministru. Sekoja politisks konflikts koalīcijā, un tad jau pati premjere bija spiesta atkāpties. Veidojoties jaunai valdībai, jūs nonācāt amatā, un jau pie pirmā gadījuma Latvijas teritorijā ielidojušais drons tiek sekmīgi notriekts. Kādus secinājumus no tā izdarīt? Vai iepriekš tas vairāk bija militāro spēju trūkums un vaina vairāk jāmeklē Nacionālo bruņoto spēku pusē vai tomēr tie iemesli bija vairāk politiski – nespēja pieņemt vajadzīgos lēmumus, tajā skaitā ministrijas līmenī?

Mēs izmantojām militārās spējas un dronu notriecām, man bija patiesi veiksmīga sadarbība ar NBS komandieri – ļoti laba komunikācija, ātra lēmumu pieņemšanas procedūra, koordinācija ar NATO sabiedrotajiem. Drons bija jānotriec, lai tas neradītu apdraudējumu infrastruktūrai un iedzīvotājiem. Un mēs to darīsim arī turpmāk!

Iepriekš šīs sadarbības nebija?

Tas jāprasa komandierim un iepriekšējam ministram...

Vai tad jūs neesat centies to noskaidrot?

Es teikšu tā – ja iepriekš viss būtu bijis labi, tad es šeit nesēdētu un mums nebūtu šīs intervijas. Tātad, visticamāk, ka nebija labi. Tieši tāpēc jau premjere pieprasīja iepriekšējā aizsardzības ministra demisiju. Latvijas teritorijā ielidojušo dronu problēmai risinājumu būtu vajadzējis meklēt daudz agrāk. Piemēram, izvietojot uz robežas mūsu militārās industrijas ražotos pārtvērējdronus. Mēs tagad to ļoti strauji attīstām, lai nevajadzētu notriekt dronus ar dārgām raķetēm no lidmašīnām, bet būtu efektīvāki risinājumi, sargājot mūsu debesis. Te es gribētu uzslavēt mūsu vietējo militāro industriju, ar ko aizsardzības nozarei izveidojies ļoti labs kontakts. Bet to visu varēja darīt daudz agrāk.

Starp citu, pēdējā laikā dronu incidenti nav atkārtojušies. Vai tas saistīts ar kādām karadarbības izmaiņām Ukrainā? Iedzīvotājus noteikti interesē, ko gaidīt.

Karš joprojām turpinās, un Ukraina aizsargājas, izmantojot dažādus līdzekļus. Ukrainas dronu triecieni Krievijas dziļumā pa militārajiem mērķiem un ar to saistītajiem objektiem būs. Pašlaik tiešām neredzam dronus šajā virzienā. Skaidrs, ka arī Ukraina uzlabo savas spējas, un arī mēs esam ar viņiem runājuši par savām bažām, taču mūsu galvenais uzdevums ir izveidot sistēmu, kas spēj reaģēt, ja Krievija novirza šos dronus uz Latviju. Tas ir augstas prioritātes uzdevums, pie kura es strādāju kopā ar NBS komandieri, speciālistiem un aizsardzības industriju.

Iepriekš izskanēja arī šaubas, vai tad ielidojušu dronu dēļ aizsardzības ministram uzreiz būtu jāatkāpjas, jo tas taču noticis arī citās valstīs – Rumānijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā, un tur tādas politiskas reakcijas nav bijis. Taču premjere komentēja, ka droni drīzāk bijis pēdējais piliens šajā neapmierinātības traukā. Vai tagad nebūtu vajadzīga arī tāda kā revīzija un lielāka atklātība par līdzšinējām neizdarībām aizsardzības nozarē? Piemēram, premjers pats to dara Ministru kabineta līmenī – demonstratīvi rāda mapītes ar nepieņemtiem, iekavētiem lēmumiem, kritizē līdzšinējo kārtību, sola to mainīt. Var just, ka arī iekšlietu ministrs ir diezgan atklāts un aktīvs šajā ziņā. Vai arī no jums mēs varam to sagaidīt?

Es redzu tos nepaveiktos darbus. Piemēram, ir nopirkts drons, bet nav izveidota sistēma – vajadzīga arī komandsistēma, radaru sistēmas, apmācīti cilvēki un vēl daudzas citas lietas. Ejot cauri darbiem, šādi piemēri krājas pietiekami daudz, un, ja to var izdarīt, tad, protams, uzreiz ķeramies klāt un risinām. NBS virsuzdevums ir nodrošināt valsts aizsardzību, bet nepieciešamas vadlīnijas, un tas ir ministrijas pienākums. Protams, ja atklāsies kaut kas tāds, kas prasīs veikt auditu un plašāku revīziju, mēs to darīsim, iesaistot attiecīgās iestādes.

Viens piemērs. Nesen bija kiberuzbrukums "Latvijas valsts mežu" infrastruktūrai, un tad atklājās, ka Aizsardzības ministrija nav veikusi darbu, ko Saeima tai bija uzdevusi jau 2024. gadā – izveidot vienotus obligātos drošības standartus valsts datu glabāšanai un kritiskās IT infrastruktūras aizsardzībai. Tagad premjers lika jums divu nedēļu laikā sagatavot un iesniegt attiecīgos Ministru kabineta noteikumus.

Lūk, tas parāda, ka iepriekš bija trūkumi Aizsardzības ministrijas darbā, ne velti iepriekšējā valdības vadītāja uz to intervijās norādīja.

Divi aizsardzības jomas lielprojekti – Sēlijas poligons un Baltijas aizsardzības līnija. Vai varat tā īsumā noraksturot – kā ar abiem veicas? Vai nav kādas kavēšanās?

Tie patiešām ir ļoti lieli un nozīmīgi projekti aizsardzības nozarei, vienlaikus sarežģīti, jo tas neattiecas tikai uz Aizsardzības ministriju. Tur ir dažādas juridiskas procedūras, kas saistītas ar zemju atsavināšanu, likumu izmaiņām un tamlīdzīgi. Taču var teikt, ka mēs ejam atbilstoši laika rāmjiem. Droši vien iedzīvotāji gribētu redzēt, ka tas būtu izdarīts jau vakardien... Vai to varēja izdarīt ātrāk? Domāju, ka īsti ne, bet jāiet uz priekšu. Baltijas aizsardzības līniju mēs veidojam sinhroni ar kaimiņiem. Es pats biju Igaunijā, apskatījos, kā notiek darbi tur, tikos ar Igaunijas aizsardzības ministru. Tā izpratne visām Baltijas valstīm ir vienota, varbūt igauņi ir vairāk tikuši uz priekšu pozīciju veidošanā, mums tas paredzēts nākamajā posmā. Pašlaik fokusējamies uz pirmo līniju – pats plānoju ar to iepazīties un saprast, ko mēs varam darīt labāk, kur varbūt būtu nepieciešama lielāka valdības iesaiste, sadarbība ar pašvaldībām. Bet kopumā es teiktu, ka mēs ejam tādā labā, stabilā laika nogrieznī, lai nebūtu pamata satraukumam, ka kaut kas netiks izdarīts. Tāpat ir ar Sēlijas poligonu. Gribētos jau to infrastruktūru redzēt ātrāk, bet jāņem vērā arī iespējas.

"Latvijas Avīzē" nupat bija reportāža no robežas novadiem. Citstarp Balvu novada mērs Jānis Trupovnieks norādīja, ka svarīgi, lai tieši pierobežā fiziski vairāk būtu klāt NATO sabiedroto spēki: "Stiprināt robežu tā, lai nevienam neienāktu prātā to pārkāpt. Ja mēs domājam tikai par glābšanos, apdraudējumu, mēs patiesībā parādām savu vājumu. Par to esmu runājis gan ar Zemessardzes Latgales brigādes komandieri, par šo viedokli ir informēts arī jaunais aizsardzības ministrs, gan politisko spēku pārstāvji." Kā jūs atbildēsiet?

Vispirms – arī mēs paši esam NATO spēki!

Protams, bet jūs jau saprotat, par ko runāja Trupovnieka kungs.

Jā, es saprotu, un tā nav tikai viņa vēlme, to uzsver arī citu pierobežas novadu vadītāji. Caur dažādām mācībām un aktivitātēm mēs iesaistām sabiedroto karavīrus. Robežapsardzībā gan viņi nepiedalās un nepiedalīsies.

Par to parunāsim atsevišķi, taču jautājums attiecībā uz sabiedrotajiem acīmredzot varētu būt – vai viņi nevarētu atrasties kādā bāzē tuvākai robežai, ne tikai Ādažos.

Kanādas karavīri bieži atrodas Daugavpilī, tāpat arī Alūksnes bāzē regulāri ierodas gan uz mācībām, gan pieredzes apmaiņām. Varbūt Trupovnieka kungs NATO sabiedroto karavīrus tik daudz nav redzējis Balvu novadā, lai gan viņi arī tur ir bijuši. Šīm vienībām ir dots skaidrs un nepārprotams uzdevums – atturēt un nepieciešamības gadījumā aizsargāt. Klātbūtnei ir jābūt redzamai, un tāda tā ir. Vienmēr var vairāk, bet vienībām ļoti svarīgi ir trenēties un tam ir vajadzīgi poligoni. Mēs skatīsimies, kā varam sinhronizēt plānus, lai viņi pēc iespējas vairāk būtu Latgalē. Būvēt papildus militāru bāzi Balvos vai Rēzeknē – tādu plānu mums gan nav, taču Sēlijas poligona attīstība varētu būt viens no priekšnosacījumiem, kas jau būs tuvāk robežai.

Vēl viens citāts no šīs reportāžas, kur runa ir par aktīvāku NBS līdzdalību robežas sargāšanā. Robežsardzes Daugavpils pārvaldes priekšnieks pulkvedis Valdis Jukšs: "Mēs gribētu, lai no NBS būtu aizvien vairāk un vairāk. Pagaidām nav tik daudz, kā mēs gribētu. Tikai palielinot blīvumu uz robežas, var nodrošināt, ka tik tiešām neviens nepāriet pāri." Cik saprotu, par to pie jums vērsies arī iekšlietu ministrs Jānis Dombrava.

Jau piecus gadus mēs atbalstām robežsardzi un turpināsim to darīt. Ar iekšlietu ministru esmu pārrunājis šos izaicinājumus. Jautājums ir – cik daudz papildus varam sniegt? Nelegālā imigrācija ir viens no hibrīdapdraudējumiem, kas vērsts pret Latviju, un Aizsardzības ministrijai ir savs redzējums, kā mēs varam iesaistīties vēl vairāk, bet jāsaprot, ka tam ir jābūt kompleksam risinājumam, kad iesaistās arī policija, drošības dienesti, mediji, sabiedrība kopumā. Iekšlietu ministrs ir ļoti motivēts, mēs tieši tāpat, esmu pārliecināts, ka kopīgi atradīsim risinājumu.

Nesen man bija neformāla saruna ar vienu militārās industrijas pārstāvi, kurš bija mēreni kritisks par NBS pieeju. Viņš izmantoja bieži lietotu frāzi, kuru, jūs arī noteikti labi zināt – ģenerāļi vienmēr gatavojas iepriekšējam karam. Tas tika teikts kontekstā ar to, ka NBS nepievērš pietiekamu uzmanību dronu attīstībai, bet, protams, var vērtēt plašāk. Jūs nākat no tās nosacītās ģenerāļu/virsnieku vides. Vai teicienam ir pamats?

Īsti jau ne, arī ģenerāļi vienmēr patur prātā ne vien, kas ir šodienas apdraudējums, bet arī domā, kas būs rītdienas apdraudējums. Karavīru apmācība un spēju attīstība, arī tā, pati Baltijas aizsardzības līnija ir jāveido, skatoties, kas būs nākotnes apdraudējums. Protams, industrijai ir savs viedoklis, viņi gribētu, lai sistēmas tiktu pasūtītas pēc iespējas ātrāk un vairāk, taču jāņem vērā arī militārie plāni. Tā ir vēl viena no manām prioritātēm – bruņoto spēku transformācija, mazliet pat domāšanas maiņa, vienlaikus saglabājot arī tradicionālās karošanas metodes (artilērija, lidmašīnas utt.). Šobrīd aktuāli ir droni, taču tā nav sudraba lode, kas atrisinās visas problēmas. Protams, Ukrainā droni pašlaik ir ļoti efektīvi – tur ap deviņdesmit procentiem Krievijas mērķu tiek iznīcināti tieši ar droniem. Bet jāņem vērā, ka arī pretdronu sistēmas strauji attīstīsies. Industrijai jābūt gatavai pielāgoties, kā tas tagad notiek Ukrainā. Tur industrijas pārstāvji ir klāt pirmajās līnijās, lai redzētu, kas ir jāuzlabo. Arī mums ir tāpat, es varu minēt piemēru ar Latvijas uzņēmumiem SIA "Origin Robotics" un SIA "Eraser", kuru pārtvērējdroni ir izvietoti pierobežā, un viņi tur strādā kopā ar karavīriem, mācoties viens no otra.

Piekrītot kandidēt uz amatu, teicāt, ka mērķis ir ieviest Ukrainas pieredzi, kuru esat iepazinis. Pieci mēneši nav ilgs laiks, lai daudz ko pagūtu ieviest, bet tomēr – kas tieši ir tas, ko jūs šobrīd esat uzsācis, kas aizgūts no Ukrainas?

Vispirms tā ir jau pieminētā dronu plašāka izmantošana, sadarbība ar industriju, un mazliet palauzt to ierasto pieeju – sākt domāt ārpus ierastās kastes.

Pirms pusotra gada Latvijā bija politiski diezgan karsta diskusija par Otavas konvenciju un pretkājnieku mīnām. Iepriekšējā ministrijas vadība bija pret izstāšanos, un arī tā laika NBS vadība komandiera Leonīda Kalniņa personā pauda šo pozīciju, tikmēr neformāli no armijas cilvēku puses bija dzirdami arī pretēji viedokļi. Vai tagad esat to pārvērtējuši?

Es biju tas, kas teica, ka pretkājnieku mīnas ir vajadzīgas. Es arī ziņoju par to Saeimas komisijā, kur pārstāvēju NBS viedokli. Ukrainas pieredze rāda, ka tas ir svarīgs elements, kad nepieciešams nosargāt teritoriju no lielākām pretinieka masām. Tas tiek likts lietā, kad ir nepieciešams. Pirms kara jau šīs mīnas neliks.

Latvija jau ir izstājusies no Otavas konvencijas? Vai tagad esam iegādājušies šīs mīnas?

No konvencijas esam izstājušies. Iegādāts pašlaik nekas nav. Strādājam pie izpētes, kas varētu būt potenciālie ražotāji, arī no Latvijas uzņēmējiem ir piedāvājumi. Izvērtēsim un strādāsim pie konkrētākiem risinājumiem.

Jūsu skatījums – kāpēc Krievija pēkšņi slēdza atsevišķus dzelzceļa robežpunktus ar Latviju, Igauniju un Somiju? Vai tam varētu būt arī kāda nozīme no mūsu drošības viedokļa vai tas vairāk ir politisks solis?

Es domāju, vairāk tā ir politika. Taču NBS jau iepriekš pauda – no mūsu drošības viedokļa dzelzceļa sliedes, kas mūs savieno ar Krieviju, vajadzēja nojaukt jau vakar. Tagad to dara Krievija. Vai tas ir kāds zaudējums? Par ekonomisko pusi jāprasa ekonomikas ministram, taču no aizsardzības viedokļa tas tikai palīdz, mums būs daudz vienkāršāk veikt savus uzdevumus.

Vairāki Ukrainas mediji norāda, ka šis solis varētu būt saistīts ar to, ka Krievija varbūt vēlas šajās vietās dzelzceļa infrastruktūru izmantot militāriem mērķiem, tāpēc ierobežo civilo kustību. Vai esat vērtējuši šāda veida aktivitātes?

Pašreiz tas nav novērots.

Bet kā ar dzelzceļa sliežu demontāžu Latvijas pusē? Politiski tas nekur nav pavirzījies.

Bruņoto spēku plānu realizācijai, Baltijas aizsardzības līnijas veidošanai tas būtu liels ieguvums, ja to sliežu tur nebūtu. Pie tā ir jāstrādā. Krīzes laikā tas, protams, tiks izdarīts. Vai var ātrāk? Domāju, ka agri vai vēlu pie tā nonāksim.

Vai bija pareizi izziņot, ka Baltijas valstīm šajā jautājumā jābūt vienotai nostājai? Tas mazliet sarežģī lēmuma pieņemšanu, jo Lietuvai, ņemot vērā Kaļiņingradas anklāva situāciju, ir citi apstākļi.

Lietuvai ir sarežģītāk. Domāju, ka ir svarīgi paust kopīgu Baltijas viedokli, bet sasaistīt sev rokas arī nevajag.

Vai jums bija pārsteigums bijušā Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieka, pašreizējā prezidenta administrācijas vadītāja Kirila Budanova atzinīgais vērtējums jūsu kā aizsardzības ministra kandidatūrai?

Man tas bija liels pārsteigums. Protams, patīkams. Esmu ar viņu ticies un runājis, viņš ir īsts profesionālis. Man bija liels pagodinājums saņemt no viņa šādu novērtējumu.

Ukrainā arī pašlaik vērojamas politiskas kolīzijas, kas daļēji saistītas ar aizsardzības nozari – jauna valdība, publisks konflikts starp nu jau bijušo aizsardzības ministru Mihailo Fedorovu un armijas virspavēlnieku Oleksandru Sirski, pat publiski protesti Kijivā pret ministra atstādināšanu. Tas nav pamats satraukumam?

Tas ir prezidenta Volodimira Zelenska lēmums, un viņš ir tas, kurš izvērtē situāciju. Par ministru Fedorovu es atkal varu teikt tikai tos labākos vārdus. Domāju, ka viņš ir daudz paveicis Ukrainas aizsardzības nozares labā – ar atšķirīgu skatījumu uz kara vešanu, ļoti lielu uzsvaru liekot uz tehnoloģiju izmantošanu – tas ir fenomens. Kāpēc viņš tika atcelts no amata, to nevarēšu komentēt. Nav jau labi, ka parādās protesti vai publiskas domstarpības, bet domāju, ka arī jaunais aizsardzības ministra kandidāts būs spēcīgs. Mērķis Ukrainai ir viens – sakaut pretinieku un aizsargāt savu valsti.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".