1. oktobrī, mūzikas namā "Daile" pirmizrādi piedzīvoja koncertizrāde "Vīna dvēsele", kurā skanēja Jāņa Petera dzeja Latvijas Nacionālā teātra aktieru Ditas Lūriņas un Gundara Grasberga interpretācijā. Savukārt Mārtiņš Egliens, kurš sabiedrībā pazīstams kā tautā iemīļots aktieris, bet 2023. gadā slimības dēļ ir aizgājis no Nacionālā teātra, ir tās komponists, atskaņojot savas vairāku gadu garumā veidotās kompozīcijas. 

Sarunā ar Mārtiņu Eglienu – par komponēšanu, ietekmi no Maestro Raimonda Paula, kā arī dižgariem un mūsdienu mākslu.

Redzot, ka muzicēsi kopā ar Raimondu Macatu, Kasparu Kurdeko, Jāni Kalniņu, Oskaru Sproģi, sapratu, ka sadarbojies ar nopietniem un lieliem vārdiem mūzikā. Kāpēc veidoji sadarbību tieši ar viņiem?

M. Egliens: Kopš sāku domāt ne tikai par mūzikas rakstīšanu, bet arī producēšanu, sapratu, ka gribu sadarboties tikai ar labākajiem. Precīzāk sakot, es gribēju, lai visā ķēdē vājākais posms būtu es. 

Taču – ja apkārt man būs profesionālā ziņā par mani stipri labāki cilvēki, tad ļoti daudz varu iemācīties. Vienkārši jātur acis un ausis vaļā – tas ir mans iekšējais moto. 

Protams, tā es sev mazliet sarežģīju dzīvi, bet, ja pats spēju kaut kā pārkāpt pāri savam ego, tad viss ir brīnišķīgi. Stāsts sākās pirms kāda laika, kad jau biju prom no teātra. Sapratu, ka man dzīvē kaut kas jāmaina. Tad piezvanīju Raimondam Macatam un aizsūtīju visu, ko esmu dzīvē rakstījis. Lūdzu, lai viņš paklausās un mani paskolo, pamāca. Pēc vairāku dienu klusuma viņš man piezvanīja, un tajā brīdī man nosvīda rokas. Viņš teica apmēram tā – man ir divas ziņas – viena laba un viena slikta. Labā ziņa – skaņdarbi viņam patika. Taču sliktā ziņa ir tā, ka viņš neredz, kā kaut ko var man iemācīt. Vienīgi tad, ja veidošu projektu un strādāsim kopā. Man teātra pieredze ļoti palīdzēja, jo visus, izņemot Oskaru Sproģi, labi pazinu. Viņi metās tajā visā iekšā. Kas ir vēl interesantāk – galīgi neizskatās, ka viņi to nožēlotu.