Glābēju tuvplāni. Liepājas teātra izrāde "Parasta pirmdiena" recenzija

Liepājas teātra izrāde "Parasta pirmdiena", kas norisinās koncertzāles "Lielais dzintars" Eksperimentālajā zālē, rāda līdzcilvēkus – skatuvei netipiskus varoņus – un pēta, kā profesijas ietekmē cilvēkus un arī pretēji, kā cilvēki nosaka reālo darbu.

Režisors Valters Sīlis sev raksturīgā stilā izrādē iebūvē vairākus slāņus, lai jēga, vēstījums, sižeta elementi un formas griezums tiktu pasniegts uz skatītāju šķīvja (atvainojos par kulinārijas paralēlēm) kā kūka, par kuras garšu jāmin – hei, pārsteidzoši spēcīgi un asi, bet – kas tas īsti bija?

Šoreiz izrādes spogulis fokusē uzmanību uz sešu profesiju pārstāvjiem un viņu īpašām ikdienas rutīnām. Viņu pirmdienas norit visu citu nelabprāt apmeklētās vietās – policijā, ugunsdzēsēju dienestā, pansionātā, suņu patversmē, ātrās palīdzības dežūrā, psihoterapijas kabinetā. Izrādes programmiņā norādīti profesiju klasifikatora numuri 541202, 541104, 532202, 224001, 516408 un 323001. Taču viņiem ir personiskas sejas, un šoreiz jautājums, kādu cilvēcisko rūdījumu prasa dzīvības un veselības glābēju konkrētais darbs, ir pētniecisks, jo pašu aktieru iepazītie darba apstākļi un profesionāļu stāsti veido iestudējuma tekstu.

Ātruma koordinātas

Izrāde sākas ar gaismu mākslinieka Viestura Andersona fokusētu staru uz katru aktieri vienu pa vienam, un gaismu precizitātei un dinamikai visas izrādes laikā ir būtiska nozīme. Aktieri runā pirmās īsās replikas, un par īpašu personisku saslēgumu ar lomu liecina viņu personāžu vārdu sakritība ar personiskajiem – Sandis Pēcis, Anete Rimkus, Edgars Ozoliņš, Laura Jeruma, Kārlis Ērglis, Karīna Tatarinova.

Viņi stāv vienādā attālumā cits no cita scenogrāfes Ievas Kauliņas iekārtotā skatuves telpā, frontālā līnijā pie sienas, kas pavērsta pret skatītājiem, un katra darbībai atvēlēts vienādi liels kvadrāts. Kustību ziņā izrāde ir statiska, ar nedaudz izņēmumiem, kad aktieri uz brīdi "ielec" partnera stāstā, kļūstot par klientu, noziedznieku, slimnieku, suni vai vēl kādu citu epizodisku personāžu. Par galveno izteiksmes līdzekli kalpo teksts, tas rit intensīvi un ātri gandrīz bez pauzēm, savā ziņā raksturojot gandrīz visas sešas profesijas – jārīkojas veicīgi, jo uz svara likta veselība vai dzīvība.

Lomās: Karīna Tatarinova un Sandis Pēcis.

Foto: Edgars Pohevičs/Publicitātes

Stāstu reportāžas no katras darba vietas rit paralēli, policijai jābrauc uz Siena ielu 3, kur cilvēks izkritis pa otrā stāva balkonu, mediķus autoavārijas vietā pārsteidz cilvēks ar ieroci, stāsts par pansionāta slimnieku kopšanu mijas ar ugunsdzēsēju izsaukumu uz kādu nelaimes vietu, vienlaikus suņu patversmē ierodas saimnieks, kurš savu suni pametis un sitis, bet policiste aiztur autovadītāju ar aizdomām par slēptām narkotikām. Ātrums nosaka daudz, taču pansionāta neglābjamo dzīves stāstu dramatismā izšķirošais jau ir noticis, šokējoši ir stāstos aprakstītā pacientu nevarība. Savukārt dziednieka stāstījumus caurvij paradoksāla atskārta par to, ka cilvēki, meklējot garīgu vai ezoterisku palīdzību, paši jau zina visas atbildes, tomēr nez kāpēc viņiem nepieciešams speciālists, kas to pasaka par naudu.

Detaļu koordinātas

Ekstrēmu gadījumu atklāsme nav pašmērķīga, akcents tiek likts uz glābēju rīcību un viņu attieksmi pret darbu. Lauras Jerumas kopēja demonstrē uzsvērti lēnu un stindzinoši aukstu bezpersoniskumu. Anetes Rimkus policisti motivē adrenalīnu raisoši piedzīvojumi un arī varas un ietekmes apziņa. Attieksmi pret katru dzīvnieku kā individualitāti empātijas vārdā un bez nosodījuma pret cilvēkiem spēlē Karina Tatarinova suņu kopējas tēlā. Dzelžainu misijas apziņu un pakļāvību disciplīnai iemieso Edgara Ozoliņa mazliet robotam līdzīgais ugunsdzēsējs. Kārļa Ērgļa ārsta attieksmē pret darbu jaušams "kādam taču tas ir jādara" pienākums. Viņš zina bērna mierināšanai iedarbīgo jautājumu – vai esi redzējis vienradzi, taču līdz sašutumam viņu noved nekopta radinieka novešana līdz dzīva smirdīga līķa statusam. Pašpārliecinātais, ar latgalisku akcentu apveltītais, viegli komiskas pašironiskas intonācijas saimnieks – Sanda Pēča dziednieks – glābj klientus no nelaimēm, nenoliedzot ne antipasaules dēmoniskus spēkus, ne racionālus apsvērumus. Svarīgs ir smaids, jo dinozauri izmira tādēļ, ka nesmaidīja.

Vērtību koordinātas

Tekstu kolāžās parādās nelaimes gadījumu, vecuma, slimību un pamestu dzīvību situācijas, slimnieki upuri, klienti kā sabiedrības daļa, par ko parasti tikpat kā nerunā. Tomēr glābēji ar viņiem runā un teksts trāpīgās detaļās atklāj paralēles, tā paciente Valdiņa dzīves laikā 72 gadu vecumā nav iemācījusies peldēt, bet kopēja dalās ar savu pieredzi, un viņas bērni vakar bijuši jūras peldē. Edgara brigāde starp ugunsdzēsēju izsaukumiem mēdz kopīgi gatavot ēst kopīgā virtuvē, kas ir pazīstama situācija daudziem. Un, tāpat kā visi, viņi dzer rīta kafiju, brauc tramvajā, izved pastaigā suni, peldas jūrā.

"Parasta pirmdiena" liek izkāpt no sava burbuļa un arī ieraudzīt glābšanas dienestu darbinieku cilvēciskos vaibstus. Tas šobrīd aktuālajā globālu satricinājumu, trauksmju, nedrošības, nestabilitātes laikmetā ir ļoti nepieciešams.

EDGARS POHEVIČS/PUBLICITĀTES FOTO Valtera Sīļa un skatuves mākslinieku iestudējumā "Parasta pirmdiena" uz skatuves Karīna Tatarinova.

Foto: Edgars Pohevičs/Publicitātes

Uzziņa

"Parasta pirmdiena", iestudējums koncertzāles "Lielais dzintars" Eksperimentālajā zālē

• Režisors Valters Sīlis, māksliniece Ieva Kauliņa, mūzikas autors Gatis Krievāns, gaismu mākslinieks Viesturs Andersons.
• Tekstu radījuši un izrādē piedalās: Sandis Pēcis, Anete Rimkus, Edgars Ozoliņš, Laura Jeruma, Kārlis Ērglis, Karīna Tatarinova.
• Nākamā izrāde: 10., 24., 25. aprīlī.