Grāmata nedrīkst būt garlaicīga. Vasarīga diskusija par to, vai ir tēmas, par kurām bērnu grāmatās rakstīt nevajadzētu

"Visumam pavisam noteikti ir humora izjūta," es nodomāju, sestdienā pirms nedaudz vairāk kā nedēļas atverot platformu "Facebook" un ieraugot asās diskusijas par Ivara Šteinberga dzejoļu krājumu "Ams, ams, ams!" Tieši iepriekšējā dienā "Kultūrzīmju" redaktore Anita Bormane bija man atgādinājusi, ka esmu apsolījusi viņai rakstu par kontroversiālām tēmām latviešu bērnu literatūrā. Vai varbūt būtu jāsaka: kontroversiālām bērnu grāmatām, jo absolūti visas tēmas vai elementi, kas pēdējo piecpadsmit gadu laikā kādā konkrētā grāmatā (skat. pievienoto pārskatu) izpelnījušās asu kritiku un pat draudus, tiek šādā vai tādā veidā skartas arī daudzās citās, savādā kārtā nevienu nešokējot.

Domājot par šo jautājumu, noformulēju jautājumus, kas man bērnu grāmatu sakarā šķiet tiešām svarīgi, un centos uz tiem gan atbildēt pati, gan saņemt atbildes no trim kolēģēm "IBBY Latvija" (Latvijas Bērnu un jauniešu literatūras padome). MĀRA POĻAKOVA ir izcila tulkotāja, trīskārša Latvijas Literatūras gada balvas saņēmēja un Atzinības krusta virsniece, ILZE STIKĀNE – literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore, redaktore, literatūras mācību grāmatu autore, SILVIJA TRETJAKOVA – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra izveidotāja un vadītāja, Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas (BJVŽ), kā arī Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas radītāja.

Pirmo jautājumu uzdošu tikai Silvijai un Ilzei, jo jūs abas piedalāties BJVŽ grāmatu komplektu izveidē. Kādi ir kritēriji, pēc kuriem vadāties, grāmatas atlasot un sadalot pa vecumu grupām, un vai visi vecāki var ar tiem iepazīties?

Silvija Tretjakova.

Foto: Evija Trifanova/LETA / LETA

S. Tretjakova: – Mums tiešām ir stingri kritēriji, ar kuriem ikviens var iepazīties vietnē "lasamkoks.lv". Grāmatas, kas iznākušas gada intervālā, katru gadu kolekcijai no apmēram 60–80 nosaukumiem izvēlas profesionāla ekspertu komisija: bilžu grāmatas pašiem mazākajiem; tautas pasakas un autorpasakas sākumskolā; piedzīvojumu literatūra pusaudžiem; dzejoļu krājumi ieteicami katrā vecumgrupā; neparastas grāmatas tematikas, žanra, formas ziņā; meiteņu literatūra un literatūra zēniem; jauniešu problemātikai veltītas grāmatas; kvalitatīva tulkotā literatūra, pārstāvot dažādu valstu autorus; fantāzijas vai fantastikas grāmatas. Tematika vecākiem – attiecības starp paaudzēm un grāmatu nozīme. Viena autora darbus, ko var uzskatīt par turpinājumu, iekļaujam kolekcijā tikai vienu reizi vai, augstākais, divas reizes, un, izvēloties starp aktuālas tematikas un mākslinieciski līdzvērtīga līmeņa darbiem, oriģinālliteratūrai tiek dota prioritāte. Mēs arī jau gadiem ilgi gatavojam metodiskos materiālus, kurus var izmantot, lai runātu ar bērniem par BJVŽ grāmatām.

Ilze Stikāne.

Foto: Publicitātes

I. Stikāne: – Mēs – žūrija – savu uzdevumu esam formulējuši tā, ka mums jāpiedāvā bērniem un jauniešiem kvalitatīvas, profesionāļu augstu vērtētas literatūras izlase, turklāt grāmatām jābūt tādām, kas atbilst bērnu un jauniešu interesēm, vecumposma vajadzībām un uzrunā lielu daļu lasītāju personiski. Tikai tā var izveidot pozitīvu pamatu interesei par grāmatām. Mēs arī vienmēr cenšamies maksimāli līdzvērtīgi sabalansēt lasāmvielu katrā vecuma grupā gan pēc veidiem un žanriem, gan uzrakstīšanas vai tulkojuma valodas. Runājot par žanriem, vissarežģītāk ir ar dzeju, tās krājumus tad arī bīdām šurpu turpu, kamēr komplektu sakārtojam.

Ilze, tev papildu jautājums. Piedalies kongresos, pārzini norises citās Eiropas valstīs. Vai arī citur mēdz būt šāda veida skandāli kā pie mums?

I. Stikāne: – Atceramies gadījumu, kad atsevišķi vecāki iebilda pret Andrusa Kivirehka stāstu krājumu "Kaka un pavasaris". Līdzīgas kaislības bija arī Igaunijā, un, kad grāmatu tulkoja Bulgārijā, autors piekrita, ka tai tiek mainīts nosaukums, lai neizraisītu sabiedrības nepatiku. Šī grāmata ir ļoti jauka un sirsnīga, un tas, kādus aizspriedumus var izraisīt viens vārds nosaukumā, man šķiet pilnīgi nesaprotami.

Vai, pēc jūsu domām, ir kādas noteiktas tēmas, kuras bērnu literatūrā – vispār vai līdz noteiktam vecumam – nevajadzētu apskatīt?

Māra Poļakova.

Foto: Jūlija Dibovska / Latvijas Mediji

M. Poļakova: – Es šo jautājumu uzdevu savam jaunākajam, ļoti daudz lasošajam bērnam, pat pieminēju dažas tēmas, un viņš teica: "Nē, tādu nav. Grāmata tikai nedrīkst būt garlaicīga." Es padomāju un principā tam piekrītu, lai gan droši vien garlaicīgumu traktēju atšķirīgi nekā viņš, kuram "nebūt garlaicīgam" nozīmē piedzīvojumus, asprātību un jokus. Manā ieskatā garlaicīgi – tas nozīmē didaktiski, plakani. Grāmata nedrīkst acīmredzami pamācīt bērnus, jo viņi taču ir gudri, viņi to pamana. Un vēl manā ieskatā bērnu grāmatās nedrīkst būt vardarbība. Desmit vienpadsmit gadu vecumā izlasīju "Jauno gvardi" – tur bija ar tādu tīksmi aprakstīts, kā tos komjauniešus spīdzināja... Lūk, tā bija trauma, neviena cita tā laika grāmata man nav šķitusi tik absolūti briesmīga. Bet bērnu grāmatās jau arī īsti nav vardarbības. Jā, dažās tā ir nosaukta, bet nav sīki aprakstīta.

Ņemot vērā, ka viņš saņem informāciju no visādām pusēm, būtu jocīgi, ja es paniski kontrolētu literatūru, zinot, ka pie draugiem viņš spēlē šaušanas spēlītes vai skatās atbaidošas pokemonu multenes.

I. Stikāne: – Mana atbilde arī ir – nē, tādu tēmu nav. Svarīgi ir vienīgi tas, kā grāmata uzrakstīta, lai tā būtu atbilstoša vecumpsiholoģijai un literāri augstvērtīga. Bērni dzīvē saskaras ar ļoti smagām tēmām – kaut vai tā pati dzeršana, kuru pārmeta Šteinberga dzejolim. Cik daudziem bērniem vecāki dzer? Un, no otras puses, vai tiešām bērni šajā dzejolī noteikti izlasīs, ka tētis ir iereibis? "Smaržīgs" bērnam var būt arī tētis, kurš pārguris un sasvīdis atnāk mājās pēc smaga darba un iekrīt gultā, un tad ir jauki, ka mamma viņu sasedz. Es domāju, mēs, pieaugušie, bieži aizmirstam, ka bērni grāmatās izlasa pavisam citas lietas nekā mēs, jo būtiski atšķiras dzīves pieredze. Tāpat par praidu – vai bērni zinās, kas tas ir, lai vecāki par to satrauktos? Un, ja pajautās, var taču pateikt, ka tas ir gājiens par visu cilvēku līdztiesību...

Kā var skaidri nojaust pēc komentāriem par dzejoli, daļa vecāku praidu neskatās vienlīdzības vai cilvēktiesību, vai jebkādā citā pozitīvā kontekstā. Bet pat tad var taču negāzt virsū bērnam visu, ko pats domā par homoseksuāļiem, un pateikt kaut vai, ka tas ir kaut kas līdzīgs karnevāla gājienam.

I. Stikāne: – Jā, vecākiem ir ļoti plašas iespējas interpretēt to, kā uz šādiem jautājumiem atbildēt. Protams, to izdarīt vieglāk, ja viņi grāmatas, ko mazākajiem bērniem iesaka skolā, izlasījuši arī paši. Es tomēr ieteiktu uzticēties profesionāļiem: ja pēdējā bērnu grāmata, ko vecāks ir izlasījis un kas viņam patika, bija viņa paša bērnībā, tas nav labs kritērijs, pēc kura vadīties literatūras atlasē šodienas bērniem, kuri tomēr dzīvo pilnīgi atšķirīgā pasaulē. Katrā ziņā tam nevajadzētu būt vienīgajam kritērijam.

M. Poļakova: – Lai šo mainītu, būtu kaut kādā veidā jāspēj iedēstīt apziņu, ka arī literatūra prasa zināšanas. Tas vien, ka tu proti lasīt vai skolā esi mācījies no galvas "Circenīša Ziemassvētkus", nepadara tevi par dzejas ekspertu, tieši tāpat kā tad, ja proti nodziedāt "Tur es dzēru, tur man tika", tu neesi speciālists Andra Dzenīša simfonijās. Lūk, šo izpratni par literatūru kā sistēmu, kaut vai kā par mākslu, to vajadzētu sabiedrībā uzturēt, un mēs to acīmredzami neprotam.

Bet, vēl atgriežoties pie kontroversiālajiem tematiem: astoņdesmitajos gados, kad es biju maza, vecāki mani ņēma līdzi uz kalniem, kurp brauca kopā ar draugiem, un vakaros pie ugunskura viņi dziedāja: "Upē melnajā peld līķi, nedabīgi uzpūsti..." Vai tas man nodarījis kādu kaitējumu? Nu taču nē!

Es jau arī diskusijā par Šteinberga dzejoļiem citēju dažas tautasdziesmas, kuras daudz tiešāk un pozitīvāk atsaucas par dzeršanu. Neatminos, ka man būtu ko ļaunu nodarījušas rindiņas "No krodziņa uz krodziņ’, ik svētdienas baznīcā"...

M. Poļakova: – Bet saproti, neviens, kas to dzird vai dzied, vai lasa, nesāk dziesmu vai dzejoli analizēt šādā veidā – ja vien viņam nav ļoti speciāla vēlēšanās kādam vārdam piesieties. Dzejolī tiek uztverts skanējums, aizķeras teikumu konstrukcijas – kas ir ļoti labi un svarīgi –, valodas ritms, teksta spēle; tas, ka teksts var būt spēle, ir daudz svarīgāk nekā tas vai cits līķis vai dzērājs.

Mums mājās nav Šteinberga krājuma, bet ir Vērdiņš, un manam bērnam ļoti patīk dzejolis, kurā – citēju ļoti aptuveni – kundziņš ar dāmīti nopērk gleznu ar kāmīti un ieliek to zeltītā rāmītī. Protams, mēs, pieaugušie, saprotam, par ko Vērdiņš ironizē, bet manam bērnam vienkārši patīk, kā tas skan, un nekāda sliktuma šajā dzejolī nav. Tieši pretēji, tas dara labu valodas izjūtai, galvā paliek ritms.

Un visbeidzot: piepūlot iztēli, es spēju saprast nobažījušos vecākus, jo varu iedomāties atsevišķas grāmatas, pret kuru lasīšanu, iespējams, arī izturētos aizspriedumaini. Kā saglabāt līdzsvaru starp vecāku un skolotāju autonomiju – un vai vecākiem vajag izlasīt visas grāmatas, ko lasa viņu sākumskolas bērni? Tā mana sajūta ir – ja nu tiešām satrauc, ko skola iedos, kāpēc vēl pirmajā, otrajā, trešajā klasē arī nepalasīt?

M. Poļakova: – Es lasīju – līdz kādiem pieciem sešiem gadiem, varbūt vēl pirmajā klasē, bet vienā brīdī viņš sāka lasīt tik daudz, ka es vairs netieku līdzi. Otrs ir tas, ko teicu sākumā, – sapratu, ka nespēšu viņu pasargāt no visādām ietekmēm. Tāpēc vienīgais veids, kā kontrolēju lasāmvielu, – nepērku grāmatas, kuras uzskatu par sliktām. Bet ir tādas, piemēram, jaunā Marijas Parras grāmata, kuras es gribu, lai viņš izlasa, un pati nelasīšu, jo esmu lasījusi iepriekšējās divas un zinu, ka tā būs laba. Pajautāju mazajam pašam, vai vecākiem būtu jākontrolē, ko viņš lasa, un viņš šausmās kliedza: "Nē, nekādā gadījumā! Tad jau vecāki agrāk nomirtu, ja viņi lasītu "Baniju pret Mankiju"!"

I. Stikāne: – Es domāju, nebūtu slikti, ja vecāki varētu izlasīt tās grāmatas, ko bērniem iesaka skolā, – kaut vai tādēļ, lai var ar bērniem par šīm grāmatām aprunāties. Tur var izveidoties ļoti saturīgas sarunas. Protams, ir jau arī vecāki, kuri bērnus nesūta skolā, māca tālmācībā vai pat vispār paši. Kādu laiku šādu burbuli var uzturēt, bet reiz taču bērns ar realitāti saskarsies. Vai tad viņam šoks nebūs vēl lielāks?

Un, ja nu kāda grāmata kāda iemesla dēļ šķiet pilnīgi nepieņemama, tad taču pavisam noteikti ar skolotāju var vienoties, ka bērns izlasīs kādu citu grāmatu konkrētās vietā. Bet skolotājiem, protams, ir jābūt tiesībām izvēlēties grāmatas, kuras viņi vēlas skolēniem ieteikt.

M. Poļakova: – Nu te gan man jāsaka, skolotāju brīvība izvēlēties labi darbojas tikai tad, ja viņi ir skolojušies literatūrā. Bet sākumskolā jau lielākoties ir plaša profila speciālisti un daudziem vienīgais kritērijs ir tas, kas pašiem paticis bērnībā. Lai izvēlētos kvalitatīvu bērnu literatūru, par to sistemātiski jāinteresējas – vai jāuzticas tiem, kas par to ir interesējušies. Es, piemēram, arī neesmu speciāliste, jo neizlasu visas bērnu grāmatas, kas iznāk, tāpēc man noder BJVŽ ieteikumi.

Un vēl viena lieta, kas, man šķiet, visās šajās komentāru cīņās pazūd: mūsu visu mērķis ir panākt, lai viņi lasa pēc iespējas ilgāk.

I. Stikāne: – Tas ir patiešām svarīgi, jo lasītprasme ir ļoti svarīga kompetence, kas ietekmē visdažādākās dzīves jomas. Protams, mūsu laikmets ir ļoti vizuāls, tomēr nepieciešamība izlasīt un uztvert tekstu nekur nav pazudusi, tā ietekmē kaut vai tos pašus matemātikas eksāmenu rezultātus!

M. Poļakova: – Man ir arī vecāks bērns, un arī viņš sāka kā dedzīgs lasītājs – dienā, naktī zem segas ar lukturīti un pat pa ielu ejot. Un tad kādā brīdī notika divas vienlaicīgas lietas: viņam specificējās intereses – un viņš nonāca milzīgās digitālās pasaules sfērā. Viņam nav latviešu valodā ko lasīt, jo interešu joma ir tik specifiska, ka mēs viņa intereses neapkalpojam. Principā, es domāju, tas ir diezgan neizbēgami: lasīt turpinās tie, kas tā ir uzbūvēti, bet noturēt lasīšanu pēc iespējas ilgāk – to gan vajag, tas ir nepieciešams gan spējai formulēt domas, gan komunicēt ar līdzcilvēkiem, gan valodas attīstībai kopumā. Un tādēļ grāmatas nedrīkst būt garlaicīgas. Ja viņiem būs izvēle lasīt vai nelasīt, tad garlaicīgu grāmatu viņi nelasīs.

Viedokļi

No diskusijas "Facebook" par Ivara Šteinberga grāmatu "ams, ams, ams!"

• Inga Gottschalk: Latviešu bērnu literatūra vispār, manuprāt, sirgst ar relevances trūkumu. Trūkst jebkāda sakara ar bērna ikdienas realitāti. Vācijā tas tā nav. Izaudzināju Vācijā divas meitas. Biju vispār apņēmusies mācīt viņām latviešu valodu, lasīt latviešu grāmatiņas. Bet tomēr, skumīgi tās šķirstīdama, sapratu, ka nav ko. Ka viss bērna acīm būs pārāk irrelevants... Bet tikmēr latvieši uzskata, ka tam tieši tā arī jābūt! Un ka jebkāds sakara mēģinājums ar realitāti uzreiz jāboikotē!?
• Linda Lemhena: Saikne ar realitāti ir laba, bet vai literatūras uzdevums tomēr nav pacelties mazliet virs realitātes un pavilkt līdzi kaut vai ilgas pēc kaut kā mazliet labāka, savādāka, skaistāka par ikdienu? Un, ja, piemēram, mana bērna tētis nedzer un ģimenē un pat radu kopānākšanas reizēs vispār alkohols netiek lietots? Vai tiešām manam bērnam 1. klasē ir jāzina, ka, iespējams, kādam no viņa klasesbiedriem tētis bieži smird un ir kā mazs bērns? Mēģinu atcerēties sevi pirmajā klasē – no šādas ģimenes nākušu – es taču vispār nebūtu sapratusi, par ko tas dzejolis, un justos nepareiza tāpēc, ka mans tētis nedzer...

Uzziņa

Četri skaļākie bērnu grāmatu skandāli Latvijā neatkarības laikā

• 2012./21013. gads. Asu kritiku no atsevišķām vecāku grupām (līdz pat rakstiskām sūdzībām Talsu novada domei) izpelnās igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka stāstu krājums "Kaka un pavasaris", kas bija iekļauts Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas komplektā un saņēma Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu. Vēlāk pēc grāmatas motīviem Latvijā iestudēta ļoti veiksmīga bērnu izrāde, bet Igaunijā uzņemta filma.
• 2015. gads. Saeimā tiek pieņemti t. s. "tikumības grozījumi", un, vadoties no tajos paustajām nostādnēm, asu nopēlumu sociālajos tīklos un skolas vadības aizrādījumu izraisa Ivetas Ratinīkas (tobrīd Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājas, šobrīd direktores) piedāvājums skolēniem stundā analizēt Agneses Krivades dzejoli, kurā ir arī lamuvārds "bļaģ".
• 2023. gads. Vācu autoru Noa Lovisas Peifera, Linu Letīcijas Blats un ilustratores Jajo Kavamuras bērniem domātas dzimumaudzināšanas grāmatas "Tur, lejā" analīzē pēc asām kaislībām sociālajos tīklos, dažiem veikalos demonstratīvi saplēstiem eksemplāriem un pat draudiem tulkotājai un izdevējam iesaistās arī Valsts policija, nonākot pie slēdziena, ka grāmatas saturs nekādā veidā nav pretrunā Latvijas likumdošanai.
• 2026. gads. Ieraksts par Latvijas Literatūras gada balvu saņēmušo, Jāņa Baltvilka balvai nominēto un Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas komplektā iekļauto Ivara Šteinberga dzejoļu krājumu "Ams, ams, ams!" (vai, precīzāk, diviem dzejoļiem tajā) sociālā tīkla "Facebook" grupā "Izcilas grāmatas" izraisa ne tikai plašas un asas diskusijas pašā grupā, bet arī tiek dažādu politisko partiju veikli pārķerts. Lielākā daļa komentāru autoru izsaka neizpratni par krājuma ieteikšanu pirmo klasi beigušiem bērniem, bet ir arī naidīgi komentāri, tostarp tādi, kas aicina uz fizisku vardarbību pret dzejnieku, skolotāju, kas grāmatu bērniem ieteikusi, un izdevēju.