Izrādes recenzija: Uz skatuves jaunā mūsdienu pasaule

Pagājušajā mēnesī Latvijā pirmoreiz viesojās Berlīnes teātris "Schaubühne" ar viesizrādi "Vardarbības vēsture" (vāciski "Im Herzen der Gewalt", angliski "History of Violence"). Iestudējuma režisors – mūsdienu teātra zvaigzne Tomass Ostermeijers ir šī skatuves mākslas centra vadītājs kopš 1999. gada, un viņa mākslinieciskie meklējumi būtiski ietekmē laikmetīgo Eiropas teātri.

Režisors Tomass Ostermeijers ir saņēmis 2011. gada Venēcijas biennāles "Zelta lauvu", viņa izcilāko iestudējumu skaitā ir "Hamlets", "Nora", "Tautas ienaidnieks", "Ričards II", "Otello", "Kaija". Psiholoģiski precīzs aktieru spēles veids un klasikas tekstu aktualizēšana mūsdienu sociālo problēmu kontekstā raksturo būtiskākos teātra izteiksmes līdzekļus un virzienus.

Tomass Ostermeijers.

Foto: Debora Mitelštete/Publicitātes

Mūsdienu stāsts

Lugas "Vardarbības balss" dramaturgs Florians Borhmeijers skatuves valodā pārcēlis franču rakstnieka Eduāra Luī (1992) autobiogrāfiskā romāna "Histoire de la violence" (2016) motīvus. To pamatā ir autora dzīves notikums, rakstnieka nejauša tikšanās uz ielas Ziemassvētku naktī, kurā notiek vardarbība un risinās konflikts starp diviem vīriešiem.

Izrāde paplašina dokumentālo notikumu un vērš uzmanību uz sociālo kontekstu, gredzenveidā notiek nozieguma apstākļu, motīvu izpēte. Caur fragmentāru un atšķirīgu viedokļu prizmu četri aktieri (Kristofs Gavenda, Laurencs Laufenbergs, Renato Šuha, Alina Stīglere), kuri iemieso vairākus tēlus, rekonstruē notikumu un atveido galvenos personāžus Luī un Redu, arī Luī māsu, policiju, mediķus. Darbība ir ļoti konkrēta, reālpsiholoģiska, runātais teksts tiešs un lietišķs.

Paralēli uz skatuves notiek spēle – Luī sastapšanās rekonstrukcija ar imigrantu alžīrieti Redu, kurš, izrādās, strādā par santehniķi un sūta uz mājām naudu un vienlaikus melo par savu labklājību Francijā. Meli ir pazīstami arī Luī, kurš slēpj no savas ģimenes homoseksuālo piederību un tādēļ Ziemassvētkos nav kopā ar radiniekiem. Kad Luī ieaicina Redu savā dzīvoklī, abi intīmā atmosfērā labprātīgi piedzīvo seksuālas attiecības. Tomēr plaisa starp svešiniekiem pastāv, Luī pamana, ka pazudusi IPad ierīce, Redas to noliedz. Konfliktā pēkšņi parādās ierocis un starp draudiem un izskaidrošanos, Redas varmācīgi izvaro Luī. Lai gan notiek izmeklēšana, tomēr finālā Luī nesniedz iesniegumu policijai.

Spriedze un komentāri

Scenogrāfes Ninas Vecelas skatuves iekārtojums ir konstruktīvs – gulta, galds, mainot dažus elementus skatuves iekārtojumā, epizodes pastāvīgi mainās un seko cita citai atšķirīgās vietās. Labajā pusē dzīvās mūzikas izpildītājs uztur ritmu, fonā pa visu sienu milzu ekrāns. Uz tā videomākslinieka Sebastjena Dipo videoprojekcijas precīzos kadrējumos izteiksmīgi komentē un papildina dramatisko spriedzi starp diviem konfliktējošiem vīriešiem, starp kuriem valda emocionāli un fiziski intensīva darbība. Kadri rada dokumentāla tuvuma sajūtu, taču vienlaikus mazliet atsvešina un novērš neērtu klātbūtnes efektu, kas citkārt mēdz būt kāda fizioloģiska procesa atveidojumā uz skatuves. Filigrāni precīzie filmētie aktieru tuvplāni uz lielā ekrāna šķiet pat gleznieciski un stilizē tēlu raksturus, panākot maksimāli emocionāli tiešu rezultātu.

"Vardarbības vēsture" iedzīvina Ostermeijera radošo kredo, ko Margarita Zieda raksturo: "Deviņdesmito gadu beigās Ostermeijers savas paaudzes ietvaros izšķīrās par radikālu pozīciju – neiet dekonstrukcijas un postdramatiskā teātra virzienā, nejaukt ārā stāstus, neuzlūkot aktierus kā zīmes režijas konceptos, bet mēģināt tieši caur dzīviem, pilnasinīgiem cilvēkiem uz skatuves sajust jauno laiku, mūsdienu pasauli un to, ko tā dara ar cilvēku dvēselēm, sirdīm un prātiem."

Koncentrēts vēstījums

Intensīvais koptēls ietver vairāku līmeņu un slāņu vēstījumus, ko var tulkot no dažādu sociālo teoriju puses, no kvīru perspektīvas, no rasisma, homofobijas, atsvešinātības un sabiedrības morāles normu aspektiem. Preses konferencē Latvijas Nacionālajā teātrī Ostermeijers noliedza etnisko konfliktu atspoguļošanas mērķi, taču nenoliedzami konfliktā iesaistīti dažādu (Luī lomā – Laurencs Laufenbergs un Redu atveido aktieris Renato Šuha) etnisko tautību un ticību cilvēki, kas netieši atsaucas uz ģeopolitiskiem procesiem un arī ētikas pamatprincipiem. Izrādē var nolasīt arī upura un varmākas, iebrucēja un aizstāvja pasīvo un agresīvo lomu, ko viena persona savstarpēji maina ar otru.

Stāstu var lasīt arī kā melu un liekulības vēstījumu, izrāde noslēdzas ar vācu filozofes Hannas Ārentes vārdiem: "Apzināta faktuālās patiesības noliegšana, spēja melot un sagrozīt faktus un spēja rīkoties ir savstarpēji saistītas; to eksistēšana ir atkarīga no viena avota – iztēles [..]. Mēs esam brīvi mainīt pasauli un sākt tajā kaut ko jaunu."

Lai arī Tomass Ostermeijers preses konferencē Latvijas Nacionālajā teātrī noliedza vēlmi šokēt, izrāde iedarbojas kā spēcīgs pārdzīvojums. Iestudējums "Vardarbības vēsture", kas apmeklētāju ziņā sasniedza nelielu skatītāju loku, tomēr uzdod arī jautājumu mums, cik lielā mērā mūsu teātris var risināt sabiedrībai būtiskas, arī sāpīgas tēmas, var iesaistīties intelektuālu un daudzpusīgu diskusiju lokā vai var izlikties tās neredzam.