Sestdien, 14. martā, Latgales vēstniecībā "Gors" notiks Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2025" ceremonija. Šogad par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godinās kultūras darbinieci, Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras sargātāju, projektu vadītāju, kultūrvēstures pētnieci Rutu Cibuli.
Viņa vairāk nekā četrdesmit gadu garumā ar degsmi strādājusi kultūras un bibliotēku jomā. Profesionālais ceļš aptver 20 gadus Balvu rajona kultūras nodaļas vadītājas amatā, 26 gadi aizvadīti bibliotēku darbā, tostarp gandrīz 20 gadi kā Balvu Centrālās bibliotēkas direktorei. Neatkarīgi no ieņemtā amata viņas vērtības bija un ir Ziemeļlatgales nemateriālais kultūras mantojums, novadpētniecība, bibliotēku darbs, latgaliešu valoda un Dziesmu svētki. Īpaši nozīmīgs ir Rutas Cibules devums Ziemeļlatgales nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Sadarbojoties ar etnomuzikoloģi Andu Beitāni, viņa sagatavojusi un iesniegusi trīs pieteikumus Nacionālajam Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam: "Dziedāšana ar pusbolsu Ziemeļlatgalē", "Maija dziedājumi pie ciemu krustiem Ziemeļlatgalē" un "Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē". Divus gadus Ruta Cibule darbojusies arī Nemateriālā kultūras mantojuma padomē, kļūstot par tās pirmo priekšsēdētāju.
Kas no padarītā jums liekas visnozīmīgākais, par ko ir vislielākais gandarījums?
R. Cibule: Vislielākais gandarījums un prieks varētu būt par visām nemateriālā kultūras mantojuma lietām, kuras izdevies aktivizēt, dokumentēt, saglabāt un veicināt, lai tās Ziemeļlatgalei kļūtu aktuālas. Uzsākot strādāt tradicionālās kultūras jomā, 1999. gadā biju laimīga iepazīt tradīcijas, spilgtās teicējas un muzikantus, tomēr kādā brīdī sev jautāju – kas tad tālāk? Tolaik mūsu pusē gados jaunus cilvēkus no tā nekas neinteresēja, nebija izveidojusies kustība, tā bija jau veco sievu darīšana. Tad pamazām, sākot ar 1999. un visos turpmākajos gados, ļoti aktīvi pievērsos gan atsevišķu cilvēku cildināšanai, gan dokumentēšanai, gan folkloras nometņu organizēšanai, gan publikācijām. Nevaru teikt, ka uzreiz viss būtu ļoti labi veicies, pirmajos gados likās: dari, dari, bet iznākumu patiesībā neredzi. Tad, sākot ar 2005. gadu, sajustu tādu kā lūzumu vietējo cilvēku attieksmē un novērtējumu tam, cik bagāti esam, kas mums pieder, un sapratni, ka tas ir jāsaglabā.