Ingrīdas Burānes kultūras iespaidi: Piesātinājuma blīvums

Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne – par jūnijā kultūrā pieredzēto, kas mainījis izjūtas un priekšstatus.

Bauskas muzejā redzama, iepazīstama un katram skatītājam savā veidā satiekama, sajūtama laikmetīgās mākslas izstāde "Salidojums" (6. jūnijs–19. jūlijs 2026).

Meistarība un briedums kā atbildība

Kad izstādes kuratore, gleznotāja, kura veiksmīgi sadarbojas ar Bauskas muzeju un apgāda "Aminori" mākslas telpu Rīgā, Elga Grīnvalde lūdza, lai uzrakstu ievadvārdus topošajai skatei, kurā pulcināja savus kursa un studiju biedrus Latvijas Mākslas akadēmijā, nedaudz samulsu. Nerakstu par mākslas ekspozīcijām, kuras neesmu redzējusi vai piedalījusies darbu atlasē. Tomēr šaubas pārvarēju, jo visu autoru radošajam darbam esmu regulāri pievērsusi uzmanību, kopš lielākā daļa no viņiem absolvēja augstāko mākslas izglītības iestādi nozīmīgajā 2000. gadā – tātad kļuva par paaudzi, kura ievadīja un jau 26 gadus strādā mākslā 21. gadsimta gaismas un ēnas krustpunktos.

Daļa izstādes autoru (no kreisās): Ilze Preisa, Elga Grīnvalde, Paulis Postažs, Laura Feldberga, Līga Jukša. 2026. gada 6. jūnijs.

Foto: no Bauskas muzeja mājaslapas un LMA MVI krātuves

Maijā rakstītās domas un vārdus var izlasīt Bauskas muzeja ekspozīcijas ievadījumā: "Izstādes "Salidojums" pieteikums Bauskas muzejā rosina iztēli un interesi jau pirms glezniecības skates atklāšanas un konkrētās ekspozīcijas iepazīšanas. Tam vairāki iemesli, dažus minēšu.

Pirmkārt, desmit autori, kurus būs iespēja redzēt vienkopus, ir nobriedušas personības un mākslinieki ar savu noteiktu rokrakstu, atpazīstamību un bagātu un iedvesmojošu solo izstāžu pieredzi kā Latvijā, tā starptautisku izstāžu lokos. Varētu teikt, ka viņu domāšanas, izteiksmes līdzekļu palete lielā mērā nosaka laikmetīgās glezniecības esību, būtību, simbolus, metafiziku un vizuālās valodas filozofiskās pārdomas.

Otrkārt, salidojuma mērķis, iespējams, nolasāms rosinošajā izstādes afišā. Tajā desmit vārdi un uzvārdi iecentrēti līdzās atpazīstamajam un skaistajam Latvijas Mākslas akadēmijas ēkas fragmentam. Tā ir zīme ne tikai par nostalģiskām atmiņām un satikšanās svētkiem, bet arī par to, ka autori apzinās – viņu meistarība un briedums ir atbildība par Latvijas glezniecības, mākslas skolas vērtībām, pagātni un jauninājumiem.

Treškārt, šādas izstādes iecere un īstenošana ir ļoti aktuāla, savlaicīga un vajadzīga. Jo aizvien vērts redzēt kādu mūsdienu Latvijas glezniecības posmu, kopumu, negaidītību savienojumā, lasījumā, atklāsmēs. Tas ļauj novērtēt ne tikai autoru kvalitātes un izstādes kopskanējumu, bet arī pārejas no vienas realitātes otrā. Glezniecības neierobežotās iespējas, krāsa, toņu attiecības, triepiena, ritmikas, blīvuma, formu mainības, divdimensionālās virsmas daudzbalsība, gaismas satveršana un ēnu spēles liek apstāties, iedziļināties, paklusēt un satikt – sevi. Tik nozīmīgi šajā laikā. Tik nepieciešami pašiem autoriem, vizuālās mākslas profesionāļiem un katram skatītājam.

Pateicoties Bauskas muzeja mērķtiecīgai, regulārai sadarbībai ar gleznotāju un kuratori Elgu Grīnvaldi, labas un iedvesmojošas glezniecības skates padara bagātāku un pilnvērtīgāku Latvijas kultūras telpu. Vērtības, kas neizplēnē."

Krāsa ir tikai līdzeklis

Pēc iepazīšanās ar mākslas darbiem, kas izvietoti trīs telpās muzeja otrā stāva izstāžu zālēs, varu atkārtot – iespaidi un vērtības, kas neizplēnē.

Laura Feldberga. "Kopīgā telpa". 2021. Instalācija.

Foto: no Bauskas muzeja mājaslapas un LMA MVI krātuves

Katrīna Avotiņa, Liena Baklāne (1976–2025), Laura Feldberga, Elga Grīnvalde, Verners Lazdāns, Līga Jukša, Ilze Preisa, Paulis Postažs, Ieva Purgaile un Kalvis Zālītis devuši paaudzes portretējumam katrs vairākus darbus. Precizitātes labad jāpiebilst, ka izstādē var iepazīt ne tikai glezniecību, bet arī divas Lauras Feldbergas instalācijas (viena – "Kopīgā telpa", 2021, savienojumā ar video un sadarbībā ar Vācijas mākslinieci Patrīciju Linki) un viena formā sarežģīta grafikas lapa – "Vēstules ar vēršiem, nr. 4" (2000., papīrs, krāsainais oforts, līnija, dziļkodinājums, akvatinta, kraklē, aukstā adata, fotogrāfija, 49x59,5 cm). Iespējams, ka smalkās, daudznozīmīgās lapas autore Ilze Preisa ar šo prasmju pilnīgumu vēlējās pamāt atvadu sveicienu savam diplomdarba vadītājam Gunāram Krollim (1932–2025). Minētais darbs ir viena lapa viņas studiju noslēguma veikumā, ar izcilību pabeidzot profesora meistardarbnīcu un tajā gadā (2000) saņemot Klāva Sīpoliņa (Kanāda) radošo stipendiju.

Katrs no autoriem būtu pelnījis kādu atsevišķu pieminējumu, redzējumu, lasījumu, bet zīmju ierobežotā skaita dēļ šoreiz palikšu pie trīs māksliniekiem, kuru gleznojumi, iespējams, uzrunāja vistiešāk, emocionālāk un vēl atceļā no Bauskas bija jādomā par Mākslinieka dzīves piesātinājumu un blīvumu. To atklāsmi glezniecībā, padarot mākslas darbu par minamu, atminamu, vēlmi saprast, tvert neizsakāmo.

Ja aizņemos viena Elgas Grīnvaldes darba nosaukumu "Vārdi nespēj izprast visu" (2026., a., e., 50x50 cm), tad, jā – izstāde kārtējo reizi liecināja, ka glezniecisko piesātinājumu, tā blīvumu, būtību nav iespējams izteikt vārdos. Tas ir autora subjektīvais stāvoklis, kas var skart skatītāja uztveres jutekļus . Un var – neskart. Krāsa, toņu attiecības, salikumi, harmonijas, pretmeti veido katrai acij, pieredzei, patikšanai/nepatikšanai savu mežģīņu rakstu. Glezniecībā viens no krāsas uzdevumiem ir izteikt materialitāti. Pati krāsa ir tikai līdzeklis. Māksliniekam uz paletes tā jājauc tik krietni vai jāmeklē krāsas vērtība, attiecības, spozme tik ilgi, līdz iegūst vēlamo materialitāti. Profesors Eduards Kalniņš, kurš bija Skolotājs visiem šīs paaudzes diplomdarbu vadītājiem (U. Daņiļevskis, R. Muzis, A. Naumovs, Kr. Zariņš), reiz teica, ka mākslinieka uzdevums ir spēt gleznošanas procesā atbrīvoties no visa, ko apguvis, zina. Pēc Meistara ieskatiem, māksla sākas tad, kad mākslinieks spēj parādīt to, ko jūt, nevis to, ko var, prot. Ja precīzi saprotu profesora Kalniņa domu, tad bez amata prasmēm māksliniekam jāspēj pievienot savas personības kvalitātes, turklāt augstā patiesuma un savas būtības atklāsmē.

Līga Jukša. "Logs". 2004., a., e., 145x100 cm.

Foto: no Bauskas muzeja mājaslapas un LMA MVI krātuves

Trīs autori, kuri šoreiz uzrunāja īpaši spēcīgi: Liena Baklāne, Paulis Postažs un Kalvis Zālītis. Ar to negribu teikt, ka pārējie bija mazāk vērtīgi.

Liena Baklāne. Kopš talantīgās mākslinieces pāragrās aiziešanas Aīda valstībā, nebiju vairākus darbus vienkopus redzējusi. Trīs eksponētie audekli tuvi, ar raksturīgajām Lienas tēmām – bērni, ziedi. Protams, būtu jādomā par apjomīgu un nopietnu piemiņas izstādi, kurā viņas spīdīgie ķirši vai Petras smaids varētu atklāties tajā nozīmīgumā un dzīvīgumā, kāds piemita tikai Lienas Baklānes nesajaucamajam izteiksmes veidam un personības valdzinājumam.

Par Pauļa Postaža glezniecības kvalitātēm jau atkārtoti esmu rakstījusi. Arī viņa glezniecības izdevumam (art gallery d’HAUDRECY (Beļģija), 2010), kuru kopā ar citu autoru iespieddarbiem var redzēt izstādes zālē. Vissāpīgāk uzrunāja Pauļa darbs "Noķert zelta zivtiņu" (2026, a., e, 72x30 cm), skaudrā pašatklāsme atpazīstamajā mākslinieka rokrakstā. Jā, gluži viens ar abām meitām laivā, Daugavas vidū un izmisīgi tukšo skatienu – kā tālāk? Iespējams, ka gleznas emocionālo iedarbīgumu pastiprināja ūdens šļakstu monotonās skaņas no Lauras Feldbergas video.

Reizēm ir bijusi sajūta, ka Kalvis Zālītis ar saviem vēstījumiem par mitoloģijas tēliem, scenogrāfa vērienu un nopietnajām pasaules mākslas studijām neatstāj darbos nevienu nejaušību, kuras vienmēr ir kā mazi smaidi ļoti nostrādātās kompozīcijās. Mazu smaidu ieraudzīju vienā no viņa variācijām par priekšmetu ievietošanu lielākā traukā – "Dziļūdens" (2023, a.,e., 24x88 cm). Tādējādi atkārtojot seno patiesību, ka darba vērtību ne vienmēr nosaka gleznas fiziskais lielums.

Bauskas muzeja izstāde rosināja daudz pārdomu par GLEZNIECĪBAS pašreizējo esību Latvijā. Piemēram, par valsts atbalstu vienam no klasiskās mākslas veidiem, iepretim "ballīšu mūzikai" tēlotājas un lietišķās mākslas nozarē. Vai tāds vispār pastāv? Diskutējams jautājums. Par to citreiz.