Ceļojums nezināmajā. JRT izrādes "Nezināms objekts ir piezemējies" recenzija

Jaunā Rīgas teātra (JRT) skatītājiem, kuri seko Kristīnes Vītolas vārdam afišā un redzējuši režisores iepriekšējo iestudējumu "Verters", jaunais skatuves darbs "Nezināms objekts ir piezemējies" piedāvā turpinājumu.

Arī šī izrāde ataino subjektīvo pieredzi, iekšējas izjūtas un refleksijas, tematika izvērsta plašāk un pamatota no dažādiem iedvesmas avotiem, no kuriem nozīmīgākais vadmotīvs – saskarsme ar nezināmiem lidojošiem objektiem. "Ceļojums stāstos par citplanētiešiem pārtop mēģinājumā pārvarēt kosmisko vientulību un mūžīgajos sevis, būtības, patiesības un patiesuma meklējumos," teikts JRT izrādes pieteikumā.

Darbojas četri varoņi, kuru nesteidzīgā, brīžiem neveiklā, brīžiem nesaprotamā darbošanās un refleksīvā pasivitāte, iespējams, izskaidrojama kā pielāgošanās vai samierināšanās pārdabisku – nenovēršamu – parādību priekšā. Skatītājiem viņu vērošana var prasīt pacietību un izpratnes pārkārtošanu no sadzīviski lietišķa uz meditatīvi lēnu un neracionālu uztveres vilni.

Programmiņa kā ceļvedis

Kristīne Vītola ir režisore, dramatizējuma teksta, vizuālā iekārtojuma un kostīmu autore, šoreiz arī programmiņas satura autore, un jāuzsver, ka izrādes satelītmateriāls piedāvā ne vien saistošus tekstus izziņai, bet arī veido dramaturģijas pamatbāzi dialogiem starp četriem personāžiem. Tos atveido aktieri Elita Kļaviņa, Ivars Krasts, Dāvids Pētersons un Jevgēnijs Isajevs, kuri pirmajā izrādes daļā darbojas noteiktos raksturos, savukārt otrajā daļā – visi iejūtas performatīvā kopīgā darbībā bez noteiktiem lomas rāmjiem.

Ar programmiņas informāciju pirms izrādes var iepazīties, lai būtu vieglāk orientēties izrādes nekonkrētajā realitātē, un var arī neiepazīties, lai nesašaurinātu savu personisko uztveres un sapratnes lauku, un ļauties meditatīvai impulsu plūsmai. Tematiskais lauks veltīts pārsteidzošajam putnu migrācijas fenomenam, dokumentāli fiksētiem faktiem par satikšanos ar NLO parādībām, intuīcijai, "nepiesavināmajai ainavai" Džordžo Agambena izpratnē, arī kinorežisora Deivida Linča domām un citām autori iedvesmojušām idejām.

Gandrīz autorteātris

Būdama multimāksliniece, Vītola vēlas, lai visi iestudējumā iesaistītie, arī skatītāji, sajūt, ierauga un uztver pasauli tā, kā to dara viņas varoņi, taču tomēr neskaidrs paliek jautājums par attiecībām starp mākslinieciski uzburto vīziju un autori. Proti, kā pret tēmu, ko var raksturot ar vārdiem – neizdibināmais, neskaidrais un kosmiski neaptveramais –, attiecas iestudējuma veidotāja. Vai nezināmā priekšā visi reaģē vienādi? Kaut arī izrādes tēlu attiecībām piemīt komisks potenciāls, kas tīši vai netīši nav izvērsts plašāk, tomēr iestudējumā pārsvarā dominē nemainīga nopietnība ar pārliecinoši uzburtu noslēpumainu audiovizuālu ainavu un darbību vienotā atmosfērā. Iestudējumā iztrūkst emocionāli izvērsts diskurss, un tas pamazām kļūst monotoni nogurdinošs. Salīdzinoši dramatiski piesātinātākā pirmā daļa balstās teksta vēstījumā, kas risina iespējamu kontaktēšanos ar NLO un kurā izteiksmīgākās attiecības nospēlē duets starp pašapmierināto sievišķīgi koķeto Betijas tēlu un viņas padevīgo dzīvesbiedru Bārniju, bet otrā daļa pilnībā izvēršas par performanci, kurā atsevišķām aktieru darbībām piemīt galēji abstrakta nozīme.

Otrās daļas scenogrāfija atšķiras no pirmās un attālināti atgādina Mēness kosmisko virsmu, par ko liecina citāda gravitācija, kuras ietekmē daži akmeņi pārvietojas paši, dažus aktieri cilā ar fantastisku piepūli. Aktieri nodarbojas katrs ar savu lietu, saksofona solo izpilda Ivars Krasts, savādā dejā ar vingrošanas lenti griežas Elita Kļaviņa, Dāvids Pētersons imitē ģitāras spēli, Jevgēnijs Isajevs atdarina deju kustības. Nākamā ainā visi zīmē uz betona sienas, vēl kādā brīdī Kļaviņas rokās parādās revolveris un viņa draud visus nogalināt. Citā brīdī aktieri parādās ar lielām aizsargmaskām, kustoties pārlieku lēni. Otrajā daļā telpu piepilda dūmi, kuros klīst Nika Ciprusa gaismēnas, kas piešķir notiekošajam marginālu iespaidu. Arī Ivara Krasta izveidotais muzikāli suģestējošais fons rada haotiski impulsīvu, tomēr depresīvu efektu.

Individuālu pieredžu izaicinājums

"Nezināms objekts ir piezemējies" sagādās gandarījumu lēnā kino estētikas cienītājiem, ko raksturo, piemēram, kino un performances mākslinieces Šantalas Akermanes daiļradei veltītais Ditas Stalovskas pētījums un viņas raksts "Šantala Akermane. Netaisnās attēlu hierarhijas sakāve" citē kino un literatūras pētnieci Kristīni Batleri: "Vairāk par visu tas ir gaidīšanas kino. (..) Drāma, ja tāda ir, norisinās ārpus kadra. Šis ir bezdarbības kino: tas, kas ir noticis vai notiks, atrodas kaut kur citur".

Kristīnes Vītolas "gandrīz autorteātris" izaicina individuālo iztēli un asociāciju lauku, par kura esamību mēs nešaubāmies. Asociatīvu piemēru ziņā personiski man izrāde atsauc atmiņā Kiras Muratovas kinolenti "Astēniskais sindroms" (1989) par lielpilsētas pūļa padevīgu ieslīgšanu miegam līdzīgā apātijā, par emocionālo paralīzi, kas vienlīdz skar katru individuāli un sabiedrību kopumā.

JRT aktrise Elita Kļaviņa un aktieris Ivars Krasts.

Foto: Jānis Deinats/Publicitātes

Uzziņa

"NEZINĀMS OBJEKTS IR PIEZEMĒJIES", IESTUDĒJUMS JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MAZAJĀ ZĀLĒ

• Autore, režisore, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Vītola, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, mūzika Ivars Krasts.
• Lomās: Elita Kļaviņa, Ivars Krasts, Dāvids Pētersons, Jevgēnijs Isajevs.
• Nākamās izrādes: 18., 19., 20., 21. jūnijā.