Ko stāsta gleznas bez nosaukumiem? Romualda Balinska "Pirms un pēc" Rotko muzejā

Daugavpils Rotko muzejā līdz 30. augustam apskatāma lietuviešu mākslinieka Romualda Balinska izstāde "Pirms un pēc".

Daugavpils Rotko muzejā skatāmais vasaras sezonas izstāžu cikls šoreiz īpaši jāuzslavē gan par izvēlēto mākslinieku un viņu darbu izvēli, gan ekspozīcijas kvalitāti. Tā ir patīkama pārmaiņa lokālās mākslas vidē, proti, iespēja ieraudzīt un piedzīvot pasaules mēroga vizuālu un saturisku sniegumu. Viena no piecām vasaras cikla izstādēm ir lietuviešu mākslinieka Romualda Balinska gleznu projekts "Pirms un pēc" – īpaši Rotko muzejam atlasīts darbu kopums, kas caur abstraktu formu un tās brīvu interpretāciju priekšplānā izvirza sairuma un atkal atdzimšanas jautājumus, uzsvaru liekot uz laika telpu, kā arī pieredzēm, kas nepārprotami līdzdarbojas mūsu pašu "es" veidošanā.

Balinska darbi ir pārliecinošs ekspresionisma glezniecības piemērs, ieturēts monohromā kolorītā.

Foto: Didzis Grodzs/Publicitātes

Romualds Balinsks ir lietuviešu gleznotājs un dizainers, lai arī mākslas ceļu aizsācis drīzāk neplānoti, absolvējis Šauļu Universitātes Mākslas fakultāti (1982) un līdzās glezniecībai plaši darbojies arī grafiskajā dizainā, piecpadsmit gadus bijis žurnāla "Moksleivis" mākslinieciskais redaktors. Kopš 2002. gada pievērsies arī grāmatu dizainam un sadarbībā ar Lietuvas vadošajām izdevniecībām radījis ap 600 grāmatu noformējumu. Balinsks izstādēs piedalās jau kopš 1984. gada, un viņa darbi eksponēti grupu izstādēs Lietuvā, Eiropā un Āzijā, kā arī ASV, savukārt personālizstādes rīkotas kā Viļņā un Kauņā, tā Berlīnē, Minhenē un Ņūdeli. 2019. gadā mākslinieks ticis apbalvots ar Lietuvas Mākslinieku savienības Zelta nozīmi. Balinsks pārstāvēts vairākās privātkolekcijās Lietuvā, tostarp Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja un Mākslas fonda kolekcijās, Rotko muzeja krājumā Latvijā, kā arī privātkolekcijās ārvalstīs. Tik plašs darbības lauks likumsakarīgi nosaka arī mākslinieka samērā izvērsto un bagātīgo māksliniecisko izpausmju arsenālu – Balinska darbi ir drīzāk pārliecinošs un tiešs ekspresionisma glezniecības piemērs, ieturēts monohromā kolorītā un tomēr runā intuitīvā, apcerīgā valodā.

Metafiziskais eksistenciālisms caurstrāvo Balinska gleznojumus neatkarīgi no to izmēra un formas, lieliski parādot autora drīzāk spontāno pieeju darbu tapšanas procesā – ne visiem māksliniekiem gleznošana ir konsekvents un plānveida darbs, šajā gadījumā viss šķiet atkarīgs no idejas, kuras, sarindojoties autora domu kartotēkā, ļaujas iespējai tikt piefiksētām arī fiziskajā pasaulē kā liecība, kā piezīme. Izstādes kuratore Tatjana Černova uzsver – glezniecībā tagadne darbojas citādi, tā kļūst par starpposmu, kur nākamība nemitīgi pārtop pagātnē. Varētu domāt, ka otas atstātās pēdas un to galīgais liktenis – vai tās tiks aizklātas, nomazgātas, izdzēstas vai saglabātas – ir autonoms autora lēmums. Tomēr šo izšķiršanos nemainīgi ietekmē viss, kas ir bijis PIRMS – gan mākslinieka pieredzē, gan pasaules norisēs. Māksliniekam abstrakcija sniedz iespēju nepastarpināti reflektēt par vēsturi un to, kā tā ierakstās laika ritējumā. Glezna kļūst par sava veida postskriptu – piezīmi pēc piezīmes.

Mākslinieks šim projektam ir sagatavojis 48 mākslas darbus, ietverot kā lielformāta abstrakcijas uz papīra, tā maza izmēra eļļas gleznas.

Foto: Didzis Grodzs/Publicitātes

Ekspozīciju papildina arī videodarbs, kas reizē kalpo par izstādes ievadu vai špikeri un rāda mākslinieka darbu tapšanas procesu tuvplānā. Te brīvu krāsu uzplūdināšanu uz vertikālas papīra virsmas visdažādākajos veidos un neskaitāmos slāņos papildina arī ūdens strūklas nežēlīgā vara, kas mākslinieka ieceri pakļauj rūpīgi ieplānotam nejaušības faktoram. Mākslinieks šim projektam ir sagatavojis 48 mākslas darbus – tas ir plašs un piesātināts izstādes apjoms, kas ietver kā lielformāta abstrakcijas uz papīra, tā maza izmēra eļļas gleznas, glezniecību gluži kā fizisku aktu. Video cilpa rāda lielus krāsu laukumus, kas nomaina mazākus, un brīvi krītošus triepienus, kas ūdens un krāsu kārtu mijiedarbības galarezultātā veido apcerīgu un intuitīvu kompozīciju, kur nav vietas fiksētai nozīmei. Ņemot vērā ekspozīcijas gradāciju saspēli, tieši videodarbs, manuprāt, vēl iespaidīgāks varēja kļūt videoprojekcijas formātā.

Balinsks "Pirms un pēc" piedāvā trāpīgu lielformātu un miniatūru gleznu sintēzi, kas ekspozīcijai ļauj elpot, proti, atstāj gana daudz brīvas telpas darbu līdzāspastāvēšanai un netraucētai abu uztveršanai – pretstatā abstraktajiem akrila gleznojumiem, kuru saturs ir maksimāli atvērts skatītājam tulkošanai, nelielās eļļas gleznas ir sižetiskas, un šķiet, ka mākslinieks gleznojis ko ļoti tuvu un pašam pazīstamu. Tieši tādēļ šīs šķietami ikdienišķas, sadzīviska rakstura ainiņas, reizēm viegli ironiskas, reizēm nepārprotami signalizējot vārdos neizsakāmas, bet vien ar zemapziņas palīdzību uztveramas sajūtas, rādās kā kaut kas arī skatītājam atpazīstams – Balinsks glezno pašu esības stāvokli, noskaņu un atmiņas.

Neslēpšu, izstādes apmeklējums kādā brīdī var pārtapt par Roršaha testa cienīgu izplūdušu tintes attēlu šķetināšanu, to pastiprina arī fakts, ka šajā 

izstādē mākslinieks apzināti nav piedēvējis darbiem nosaukumus. 

Visbiežāk tieši nosaukumi kalpo par zināmu palīginstrumentu, kuru skatītājs labprāt izmanto, lai mākslas darbu identificētu vai kontekstualizētu, tādējādi iegūstot iespēju to kaut kādā veidā interpretēt. Šajā gadījumā darbs bez nosaukuma nekļūst par mazāku mākslas darbu, bet gan sniedz iespēju koncentrēties uz pašu mediju, kur tas darbojas kā vēstījums jau pats par sevi – pastoza, teju skulpturāla krāsas uzklāšana pretstatā brīvai un plūdinātai formai, tikko nojaušams gleznojums pret ekspresīvu un pārliecinošu šļakstu, te darbojas nevis kāds noteikts naratīvs, bet gan brīva interpretācija. Balinska abstrakcija ir ar atpazīšanas elementiem, kurā notverta arī sajūta par attēlojamo objektu un vidi, savukārt krāsas laukumos nav nejaušību – tie drīzāk aicina skatītāju uz izvērstāku sarunu pēc tagadnes un reizē pirms tās.