8 °C
Piektdien, 24. oktobrī, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos režisora Gata Šmita iestudējums "Vēl pa vienam", kurā četri skolotāji nolemj praksē pārbaudīt norvēģu psihologa Skorderūda teoriju par alkohola deficītu cilvēka organismā. Šī pseidoteorija paredz, ka cilvēka organismā ir iedzimts 0,5 promiļu alkohola iztrūkums, tāpēc varoņi izlemj uzlabot savu sociālo un profesionālo dzīvi, tādējādi atgūstot zaudēto motivāciju, pašpārliecību, kā arī kontaktu ar skolēniem, bet sociālais eksperiments drīz vien nonāk ārpus kontroles... Skolotāju Martinu iestudējumā tēlo aktieris Lauris Dzelzītis.
Luga veidota pēc dāņu režisora Tomasa Vinterberga kinodarba, kas Latvijā tika izrādīts ar nosaukumu "Vēl pa mēriņam" un guvis daudzas Eiropas un pasaules kinofestivālu balvas, arī Amerikas Kinoakadēmijas "Oskaru" kā labākā ārvalstu filma. Dailes teātris, tāpat kā daudzi apskatnieki, lugu nosaucis par komēdiju, tiesa, neparastu. Vai stāstu par šo dīvaino eksperimentu tiešām var saukt par komēdiju?
Par ko ir šis iestudējums – par vientulību vai par skumjām?
L. Dzelzītis: Nē, lugā nav ne vientulības, ne bēdu, jo tur jau neviens ne par ko nečīkst. Tā stāsta par dzīvi, kas paiet bez lielas dzirksts, un tēlu dzīvē iestājies vecuma posms, kurā sākusies rutīna, tāda kā rotācijas sajūta. Nezinu, vai to var saukt par eksperimentu, bet šie skolotāji redz, ka alkohols varētu būt līdzeklis, kas dotu tādu kā iespēju mainīt apziņu tā, lai ieraudzītu sevi no malas. Parasti jau dotajā laika sprīdī grūti adekvāti novērtēt esošo dzīves punktu, to var tikai ar kaut kādu laika distanci, atskatoties.
Pārdomas, kuras grūti iedomāties kā komēdiju…
Vai tad par komēdiju uzskatāma vien izrāde, kurā jāsmejas, un drāma būtu tā, kur skatītājs raud? Smieties jau var arī par pašironiju, un zināmā mērā iestudējumu tiešām var nosaukt par komēdiju.
Luga teātrī veidota pēc pasaules slavu ieguvušas filmas, cik daudz ir līdzīgā?
Man ir tuvas daudzas dāņu kinofilmas, un filma "Vēl pa mēriņam" liekas fantastiska; vēl pirms režisors Gatis (Šmits) uzrunāja spēlēt, to ierindoju starp savām desmit būtiskākajām filmām. Tomēr – šis ir pavisam cits darbs, jo, lai gan luga uzrakstīta pēc filmas, teātra izrāde uz skatuves un kinoobjektīvs ir dažādi lielumi, arī tēli ir citādi.
Skatoties filmu, skumjas raisīja zaudētie vai neiegūtie sapņi, kurus četrotne mēģināja atgūt ar alkohola palīdzību.
Izrāde nav par sapņiem, bet rutīnas izraisīto nomāktību. Visi četri jau sākotnēji gribējuši kļūt par skolotājiem, un tas arī izdevies, viss it kā ir kārtībā. Vienkārši viņiem pienācis dzīves moments, kad sācies rotējums un lēnām kaut kur pazudušas dzīves krāsas, palikuši vien ikdienas atstātie nospiedumi. Viss jau it kā ir labi, nav nekādas vainas, kā saka, grēks būtu par ko sūdzēties. Tomēr cilvēkā ir arī iekšējā pasaule, kurai maz sakara ar sociālajiem pienākumiem, tāpēc veidojas kaut kāda plaisa. Un šī plaisa var palikt arvien lielāka starp to vidi, kur dzīvo, un to, kādu būtu gribējis dzīvot. Ar laiku, šādi dzīvojot, katrs lēnām sevī iekapsulējas, un rodas sava trajektorija kā tādā skudru ceļā – viņš iet, viņš dara, bet pēc tam nāk jautājums – kāpēc? Un godīgi vairs nemaz nevari atbildēt, jo it kā atbildes zini, bet tās nav godīgas attiecībā pret sevi pašu. Alkohols nāk kā ārējais stimulators, kā tāds ierocis, bet – pārāk nopietni to visu gan nevajag uztvert.
Cik dziļi aktieris Lauris Dzelzītis saaug ar saviem skatuves varoņiem?
Vismaz pāris stundu pēc katras izrādes nāk tā saucamais atvilnis. Protams, ir dažādi darbi un dažādi varoņi, bet nemēdzu pētīt vai tulkot, ko vada zemapziņa. Tomēr – paralēļu ar dzīvi pietiek, un, gribi vai negribi, acīmredzot paliek arī nospiedumi. Tiesa, uz skatuves dzīvoju emocionālāk, bet ķermenis, uztverot šo emocionalitāti, iegūst empīrisku pieredzi un vairs neatšķir, vai izdzīvota realitāte vai noticis darbs uz skatuves. Akmeņu kambaros emocijām dzīvē un uz skatuves ir vienādas tiesības. Notiek tāda neliela, klusa pašironija par pagājušo. Kā ir, tā ir labi.
Netrūkst to, kuri jebkuru radošu darbu, tai skaitā aktieru profesiju, nemaz neuztver kā ko nopietnu. Ir taču tik viegli – būt uz skatuves un kaut ko patēlot, kaut aktiera sviedri arī uz skatuves ir īsti un grūti nākuši.
