Sandra Vensko: (Ne)miers un vējš

Priekšpavasara vējš, noskaņa – pārplūst upes, straumes velk aiz sevis mākoņus, teju kā nogrimušus kuģus no senatnes, kā iznirstošus pilskalnus uz ledus gabaliem, kā hologrammas, gaismas atstarošanās ir īsta, reāla. Tāpat cilvēki – tiklīdz domas kādu skar, līdzi nāk interese par viņa veikumu.

Arhitektam Gunāram Birkertam veltīts simtgades pasākums – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāma izstāde "Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma". Pasaulē pazīstamais latviešu arhitekts projektējis bibliotēkas, muzejus, skolas, universitātes, baznīcas – kopskaitā ap 300 ēku. Pilskalnu pētniekam, valodniekam, etnogrāfijas, folkloras pētniecības un vienam no arheoloģijas aizsācējiem Latvijā Augustam Bīlenšteinam šajās dienās atzīmē 200. jubilejas gadu. Personības ar vērienu un plašu redzesloku. Nesaistot gadsimtus un radošumu, dažkārt neapjaušam, cik savstarpēji saistīti mēdz būt pagātnes notikumi un kā tie atspoguļojas šodienā. 

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Pagājušajā nedēļā Liepāju gaidīja pārsteigums, skatītāju ovācijas piedzīvoja izrāde "Freimanis", kurā mūziķa Mārtiņa Freimaņa personību uz Liepājas teātra skatuves atveidoja aktieris Valts Skuja. Mārtiņa Freimaņa tēls atsauca atmiņā laiku, proti, tūkstošgades miju. 1999. gadā Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna radītā rokopera "Kaupēn, mans mīļais" bija kā eksplozija, dvēseļu kustināšana, arī sirdsapziņas pārbaude, nemierīgs un satraucošs pārejas laiks no meliem, izraušanās no vecā un ierastā. Mārtiņa Freimaņa klātesamība no pagātnes, atkāpšanās soli atpakaļ, kur nav vēl ne miņas no kara elpas un pārmaiņām pasaules kartē, aizved pie cilvēkiem, kuru vairs nav. Šī dīvainā klātesamība un neesamība smeldz, un miers pārtop par cita veida izjūtām, kā viss patiesi būtu iespējams.

(Ne)miers. Nemiers kā dvēseles stāvoklis ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. Vai vēsture liek ko mācīties, vai vēsturi atdzīvina mākslinieks un tad katram ļauj pieņemt lēmumu, kam ticēt, kam sekot, kas ir māksla un katarse? Vai ļaudis satiekas atmiņās un salejas vienā kausā viss, un pārceļas pagātne nākotnē? Pavasara apskāvieni nemaina dzīvība/nāve noteikumus, vien dažkārt sajaucas kārtība, kam pienākas vai nepienākas palikt neskartam. "Kaupēn, mans mīļais" izrāžu laikā skatītāju zālē bija klusa spriedze, cilvēki ar aizturētu elpu klausījās Mārtiņa Freimaņa balsi. Šķiet, dzīva Mārtiņa balss no tumsas, plīvurā apskauta, draugu apmīļota, hei, nekā taču nav, mīlestības upuri cits citam nolej putas pāri, lai nesāp.

Hologramma neatspoguļo emocijas, vienīgi tver mirkli un tad top stāsts, stāsta sākumpunkts, kāda smalka, urdoša doma, ka vajag – tu esi mans draugs. Neatkarīgi no tā, kāds būtu sižets, galvenais varonis, sižetam vajag varoni. Gluži kā vējam nepieciešams, kur pietverties vai radīt kustību, (ne)mieru, pa apli skriet un ievējot – tu esi mans draugs, dzied Mārtiņš Freimanis, un visa jēga ir būšanā mīlēt dzīvi bez varmācības. Nez, kā viņam bija lielceļa laupītāja Kaupēna sirdspukstu ritmos būt, ar pagātnes durvīm cīnīties, uz kuru pusi tās veras – pret vai no sevis prom? Ikdienā viss ir savādāk, nāk pretī teksti kā cilvēki un nepalaiž garām, taisni cauri skrien, joņo teksti sirdī, sašķeļ atlikušo laiku. Tad…

Atkal atrasties uz Liepājas teātra skatuves. Savādi, bet tur viņš stāv – apmulsis un laimīgs. Lai gan nevienu mirkli neaizmirstot, ka Mārtiņa nav. Tikai pārtapšana un sirds trīsēšana par aktieri un viņa lomu.

(Ne)miers vēl nebija dzimis, pilsēta vēja un dzintara krastā sapņoja rāmākus sapņus, pamazām kļūstot par to, ko daudzi sapņo – Eiropas kultūras galvaspilsētu – radoša, piepildīta ar saturu, starptautiska skanējuma gaidās, katrs pavasara tonis iekrāso pa kādam mūziķim, māksliniekam, visus sasauc kopā jūras krastā, kur Mārtiņš Freimanis reiz dziedāja "Pie dieviņa gari galdi " un jūra vizuļoja, kā šeit un tagad. Pavasari aicinot. Laiks pārklājas, Mārtiņš neiebilst aktiera meistarībai, stāstam, versijai par sevi, patiesi, neko jau izmainīt nevar, ja nu vienīgi atcerēties, ka Liepāja vienmēr bijusi, ir un būs mūziķu pilsēta, lai kur aizsauktu laiks un likteņa spogulis. Mazdrusku pieskarties robežai, kuras nav. Vējam. Pūsmai.

Nē, tā nav koķetēšana vai garu izsaukšana, tā ir vēlme atgriezties pie cilvēkiem, kuri ar savu harismātisko personību veido citus un dara labāku pasauli apkārt. "Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027" izziņoja pirmos programmas "(ne)miers" notikumus. Personības veido valsti.