Lidostas paralēlā dzīve. "Putnubiedēkļi"

Dokumentālajam kino piemīt spēja atklāt apkārt esošo realitāti no negaidītiem rakursiem, pēkšņi ļaujot saskatīt īpašo kādā labi pazīstamā parādībā, vidē, cilvēkā vai situācijā. Tieši to reprezentē režisores Lailas Pakalniņas jaunākā dokumentālā filma "Putnubiedēkļi", kas starptautisko pirmizrādi piedzīvoja Tallinas Melno nakšu festivālā 2025. gada nogalē un tagad nonāk pie skatītājiem Latvijā.

Filmas veidotāji anotācijā to apzīmē kā spraigu vesternu par lidostas "skrejceļu reindžeriem", ar šo apzīmējumu vien jau raisot vēlmi izzināt, kas tie ir un ko nozīmē amerikāniskais reindžeru nosaukums vietējās lidostas kontekstā.

Bieži, izmantojot lidostu "Rīga", protams, ir redzētas dzeltenās mašīnas lidostas iekšējā teritorijā, bet to tiešie uzdevumi paslīdējuši garām uztveres lokam. Pēc "Putnubiedēkļu" noskatīšanās tās ieguvušas nozīmi un jēgu, arī spējot novērtēt ļoti atbildīgo darbu, ko veic putnu un dzīvnieku kontroles speciālisti lidostas teritorijā (pieļauju, ka tikai nedaudzi no mums zināja par šādu amatu esamību pirms filmas noskatīšanās). Pasažieriem lidostā dzīvās dabas klātbūtne ar mehāniskiem līdzekļiem ir saklausāma āra skaļruņos, kad pirms kāpšanas lidmašīnā jāiziet ārpus lidostas ēkas, bet reālās dzīvās būtnes parasti paliek nemanāmas. "Putnubiedēkļi" dod iespēju nonākt šajā pasažieriem slēgtajā un neredzamajā vidē, kur satiekas daba ar cilvēku radīto infrastruktūru, atklājot patiesi aizraujošas situācijas un interesantus cilvēkus.

Atrodoties iekšpusē lidostas termināļos un gaidot reisu, ārējā pasaule šķiet kā sastingusi, un pasažieri atrodas ierobežotas mobilitātes apstākļos. Filmā tas šķiet ļoti precīzi parādīts – cilvēki izskatās kā iesprostoti lidostas stiklotajos termināļos, vien redzam viņu figūras aiz augstajiem logiem vai atspulgus, dodoties uz iekāpšanu. Tiek apvērsts uzmanības centrs – izlidojošie pasažieri, kuru skaitā tiek mērīta jebkuras lidostas nozīme, kļūst mazsvarīgi, uzmanību pārvirzot uz to, kas notiek uz un ap skrejceļiem, plašo ar žogu apjozto lidostas iekšējo teritoriju, kurā, izrādās, notiek spraigas pakaļdzīšanās un glābšanas operācijas. No cilvēku perspektīvas vadošie personāži ir vairāki putnu un dzīvnieku kontroles speciālisti, viņu vidū vecākais speciālists Mareks Arbidāns, kura filmējumi arī iekļauti filmā, papildinot operatora Māra Maskalāna uzņemto filmas materiālu. Savukārt putnu, dzīvnieku un kukaiņu pasaules varoņi ir ļoti dažādi un daudzskaitlīgi – lapsas, zaķi, dažādu putnu sugu pārstāvji atšķirīgos izmēros, bites, sliekas, glodene, katrs ar savu nelielu epizodi kopējā filmas laikā.

Kadrs no Lailas Pakalniņas dokumentālās filmas "Putnubiedēkļi".

Foto: Publicitātes

"Putnubiedēkļi" uztverama kā ekodokumentāla filma, kurā saskaras dabas un cilvēku pasaules, mēģinot rast balansu un iespēju līdzāspastāvēšanai. Darbinieki, kuru uzdevums ir aizbaidīt putnus un citus savvaļas dzīvniekus no lidmašīnu pārvietošanās zonas, pārstāv antropocentrisku vides kontrolēšanas loģiku – skrejceļam ir jāpastāv cilvēku vajadzībām, lai nodrošinātu mūsdienām raksturīgo ātrumu, efektivitāti un mobilitāti. Tomēr dzīvnieku neatlaidīgā atgriešanās šo kontroli apšauba, atklājot, cik neiespējami ir pilnībā nošķirt šīs divas pasaules un cilvēku ienākšana ekoloģiskā vidē vēl nenozīmē pilnīgu kontroli pār to. Intervijā par filmu Mareks Arbidāns norādījis uz to, ko filmā redzam, ka Rīgas lidostas pieeja putnu un dzīvnieku "problēmai" tiek risināta saudzīgā veidā, lidmašīnu kustību ietekmējošās dzīvās būtnes nevis likvidējot, kā to mēdz darīt citās valstīs, bet gan aizvirzot tos atpakaļ dabā aiz teritorijas nožogojuma. Vai nu tas būtu, vedot būrī, kannā, izbiedējot ar gaisa patronu palīdzību, nesot rokās vai īstenojot pakaļdzīšanos ar mašīnu. Vizuālais kontrasts mērogā starp milzīgajām lidmašīnām un dzīvās dabas pārstāvjiem – vai tās būtu sliekas, bites vai nesen piedzimis zaķu mazulis – vēl vairāk pasvītro it kā nesamērīgo samēru: tik maza dabas būtne spēj ietekmēt daudzkārt par to lielāku cilvēka radītu tehniku, un, protams, caur to arī pašu cilvēku. Filmā virknējas mikrostāsti ar konkrētiem notikumiem, fiksējot šo darbinieku ikdienu, saaužoties kopā makrovēstījumā par mūsdienu globālo pasauli, kurā iespēja pārvietoties kļuvusi par teju ikdienišķu parādību.

Šis detalizētais vērojums tapis vairāku gadu garumā režisores Lailas Pakalniņas kopdarbā ar operatoru Māri Maskalānu, ar kuru līdzīga sadarbība bija filma "Leiputrija" (2004, par kuru saņemta arī Eiropas kinoakadēmijas nominācija) par Getliņu izgāztuves ikdienu, kurā arī saskārās cilvēku un savvaļas pasaules. Nozīmīgs šeit lietuviešu kolēģu ieguldījums – skaņu režisora Jona Maksvīta darbs un Pauļa Kilbauska un Viginta Kiseviča komponētā mūzika, kuras instrumentālais skanējums piešķir papildu dimensiju, pārejas un noskaņu kopējā filmas struktūrā. Salīdzinot ar citām Pakalniņas dokumentālajām filmām, šeit vairāk dinamikas vēstījumā gan mikro, gan makro līmenī. Tomēr nemainīga saglabājas autores spēja lūkoties uz realitāti no sava subjektīvā skatpunkta.

"Putnubiedēkļi" ienes atkal jaunu saistošu šķautni šībrīža Latvijas dokumentālā kino kopainā gan ar pievilcīgiem varoņiem, gan neparastu vēstījumu. Filma mudina domāt par to, ka lidostas paralēlā dzīve, ko mēs kā cilvēki vērojam aiz termināļu logiem, šķiet interesantāka par to, kuru pieredzam, esot iekšpusē lidostas ēkā.