Laika straumē — vēl stiprāk. Berlīnē 2026. gadā

Ar virsrakstā minētajiem vārdiem gribu sākt savu ziņojumu par 76. Berlināli, tieši to festivālu, ar kuru sākās mana starptautisko festivālu dzīve tālajos pagājušā gadu tūkstoša 90. gados.

Tieši tā arī angliski tiek tulkota Folkera Kepa filma "Chronos" – "Flow of Time" – kā mūsu Ginta Zilbaloža nu jau pasaulslavenā "Straume"/"Flow". Režisors, kurš pieder pie vissenākajiem vācu draugiem, dokumentālistiem, caur saviem iepriekšējiem darbiem un personīgo biogrāfiju, atgriežas tagadējā Lietuvā, Moldovā, Černovicā, tiekas ar agrāk intervētajiem cilvēkiem un caur to dziļi un trāpīgi runā par ieilgušo karu Ukrainā. Straume ekrānā gluži fiziski – varena kā Baltijas jūra un kā šo skaisto, mazo zemju lielo upju straumes, kur tās nes mūs šodien. Trīs stundu garā dokumentālā filma (Berlināles programma "Forums") vairāk nekā citi festivāla darbi aktualizē šodienas pasaules sāpīgos punktus un tēmas. Festivālu otro gadu vadīja Triša Tatla, kurai vēl vairāk nekā pērn bija jātaisnojas gan par žūrijas priekšsēdētāja Vima Vendersa izteikumiem par mākslas un politikas attiecībām, gan jāreaģē uz 80 pazīstamu kinematogrāfistu (Tilda Svintone, Ksavjers Bardems, Nana Goldina) parakstīto atklāto vēstuli par Berlināles "institūtisko klusēšanu par palestīniešu masu slepkavībām". Humānāka un sarežģītajai pasaules situācijai atbilstošāka man šķiet britu kinomeistara Maika Lī (ebreju izcelsme) jau 1993. gadā paustā stāja: "Savās filmās es nepaužu morālus spriedumus. Es uzdodu jautājumus, raisu skatītājos nemieru, uzrunāju viņu sirdsapziņu, izlieku bumbas, bet es nedodu atbildes. Es vairos dot atbildes, jo es tās nezinu."

Neskatoties uz politisko spriedzi un lietu festivāla atklāšanas dienā, 12. februārī, kā arī, manuprāt, dīvaino izvēli "Zelta lāci" par mūža ieguldījumu piešķirt aktrisei ar 40 gadu ilgu starptautisku karjeru no Malaizijas Mišelai Jeo, kuru droši vien iepazinām oskarotajā filmā "Viss visur vienlaikus" kā veļas mazgātavas īpašnieci ar kungfu cīņas prasmēm, un arī par viņas daiļrades apskatnieka, arī dīvainā "Zelta palmas" un vēlāk "Oskara" saņēmēja, filmas "Anora" režisora izvēli, festivāla programmā atklājās diezgan daudz vērtīgu, nozīmīgu mākslas darbu.

Sieviešu at-/pārdzimšana

Austriešu režisora Markusa Šleincera filma "Roze" ar Sandru Hilleri titullomā pieder pie lielākajiem festivāla iespaidiem. Pēc seniem 17. gadsimta notikumiem veidotais scenārijs vēsta par kādu izpostītu mazu ciematu, kurā pēc 30 gadu kara cilvēki atgriežas. Izrādās, ka kādam karā daudz cietušam zaldātam, vārdā Roze, ir līdzekļi, ko ieguldīt mājas un visas dzīves atjaunošanā. Tiek aparti lauki, audzēti lopi, Rozem atrasta sieva, nāk pasaulē bērns. Melnbaltos, skarbos attēlos redzam ciema ļaužu sejas, viņu ikdienu. Tomēr aizdomas par Rozu, kuram vienmēr galvā cepure un līdzi lode kā piemiņa par sakropļoto seju, nerimstas, ciema ļaudīm vajag viņu pārbaudīt. Dramatiskos notikumus sabiezina aizkadra tekstā dzirdamais vēstījums tādā kā Vilhelma Buša ciniskā humora cauraustā stilā. Viss nonāk līdz Žannas d’Arkas liktenim ar ērkšķu kroni galvā. Par jaunās sievietes izvēli uzdoties par kareivi, lai karā izvairītos no sieviešu traģiskā likteņa, liecina tikai viņas pēdējie vārdi pirms soda izpildes, atbildot mācītājam.

"Sudraba lāča" balvu kā labākā aktrise saņēma vācu aktrise Sandra Hillere par lomu filmā "Rose".

Foto: EPA/Scanpix / Scanpix

Filmas režisors Šleincers bijis Mihaela Hanekes ilggadējs aktieru atlases režisors (arī "Baltajai lentei"), šis ir viņa trešais patstāvīgi uzņemtais darbs. Kaut Sandrai Hillerei šī nav pirmā "bikšu loma" (teātrī viņa vēl joprojām ir Hamlets), tajā aktrise nespēlē vīrieti, kaut kas pilnīgi atšķirīgs jaušams Rozes kustībās, stājā, darbībā. Pēc "Sudraba lāča" par lomu "Rekviēmā", "Tonija Erdmana", "Kritiena anatomijas" un "Interešu zonas" panākumiem un balvām, piešķirot "Sudraba lāci", Sandras Hilleres darbs Rozas lomā arī šogad tika atzīts par labāko.

Diemžēl festivāli ir noreducējuši balvas – nav vairs "labākā aktrise", "labākais aktieris" (ir viena apvienota balva "Best Leading Performance". – Red.) –, tomēr gandarījums par labo kombināciju, pasniedzot "Sudraba lāci" brīnišķīgajiem aktieriem Annai Kalderai-Maršalai un Tomam Kortnijam par darbu režisora Lensa Hammera filmā "Karaliene jūrā". Kaut gan uzskatīt viņus par otrā plāna aktieriem ("supporting performance") ir diezgan grūti. Pati Lensa Hammera filma saņēma žūrijas balvu "Sudraba lāci". Sāpīgā tēma par izturēšanos pret tuviniekiem, kad viņus skārusi demence, filmā tiek izvesta caur daudziem zemūdens akmeņiem, viens no kuriem ir bērnu attieksme pret vecāku seksualitāti arī cienījamos gados. Žiljetas Binošas atveidotās meitas mīlestība pret māti un labā griba reizēm var novest pie lieliem sarežģījumiem. Klāt vēl nāk pusaudzes meitas nobriešanas peripetijas. Delikāts un svarīgs kinodarbs par lietām un situāciju, kas var skart katru no mums. Toms Kortnijs jau reizi tika apbalvots ar "Lāci" par filmu "45 gadi", kur viņa partnere bija Šarlote Remplinga. Par labāko scenāristi žūrija atzina Ženevjēvu Duludu-De Šellu filmā "Nina Roza". Tā bija viena no nedaudzajām lentēm, kas skāra austrumbloka valstis. Kāds Kanādas mākslas tirgonis dodas uz savu dzimteni Bulgāriju, lai izdibinātu patiesību par meitenīti, kura tiek pasludināta par ģēniju. Saskarsme ar savu pagātni, dzimtā miestiņa vienkāršajiem un uz mākslas biznesu kārajiem ļaudīm, saviem radiem, liek filmas varonim dzīvē tik daudz ko pārvērtēt.

Žūrijas īpašais "Sudraba lācis" par ļoti labu māksliniecisko sniegumu tika amerikāņu autoriem Annai Fičai un Benkeram Vaitam par darbu filmā "Yo/Mīlestība ir atriebīgs putns". Dokumentālā formā tā vēsta par autores pieķeršanos kādai stipri vecai, neparastai sievietei ar visai raibu dzīvi, kuru viņa filmē, un pēc viņas aiziešanas mūžībā veido Jo lelli un leļļu mājiņu, kurā viņa dzīvojusi. Intīmais, mīlestības pilnais skatiens izgaismo vairākas desmitgades no Jo paaudzes puķu bērnu dzīves.

Austrumi jau sen ir klāt

Pēc vienas no pirmajām redzētajām festivāla konkursa filmām jau gribējās teikt, ka drīz mēs visi sasveicināsimies ar "salam aleikum", bet tagad, kad festivāls izskanējis un turku režisora Emina Alpera filma "Kurtulus/Salvation/Pestīšana" saņēmusi žūrijas "Grand Prix", kā arī izziņoti vairāku citu sekciju laureāti, sapratu, ka tas patiešām tā var notikt. Caur iespaidīgajiem ciema kalniem un lejām, tādām kā alām, kurās mīt cilvēki, drūmu, draudīgu mūziku, kas skan ciema vecākā reliģisko vīziju laikā, skatītājs tiek it kā iesuģestēts notikumu nenovēršamībai. Pa tumšiem koridoriem klīst cilvēki, viņu ēnas, un, kad atgriežas teroristu klans un atsakās iet prom, neatliek nekas cits kā viņus nogalināt. Atšķirīgs ētikas kodekss, varbūt tikai Rietumiem nesaprotams. Vēl viens spilgts pierādījums, ka pasaulē viss sagriezies kājām gaisā.

Turku režisora Emina Alpera filmai "Salvation" tika piešķirts "Sudraba lācis" – Lielā žūrijas balva

Foto: AP/Scanpix / Scanpix

Justies savā zemē kā trimdā – filmas "Dzeltenās vēstules" režisors Ilkers Čataks to uzskata par sliktāko vientulības veidu. Filma, ko žūrija Vima Vendersa vadībā atzina kā vislabāko – "Zelta lāča" laureāti. Tā ir turku režisora piektā filma, jau viņa "Skolotāju istaba" tika izvirzīta "Oskaram" kā labākā ārzemju filma, un viņa Hamburgas kinoskolas diplomdarbs pat saņēma Losandželosas studentu "Oskaru". "Dzeltenās vēstules" – tā Ankarā sauc vēstules, kuras darbinieki saņem, kad viņus kaut kāda iemesla dēļ sāk uzskatīt par neuzticamiem. Režīmam, valstij. Tā notiek ar kādu turku pāri, kuru uzvedībā pamanīta kāda nelabvēlības pazīme valdībai, – sākumā niecīga, nevēlēšanās pēc pirmizrādes fotografēties ar pilsētas mēru vai atļaušana studentiem lekcijas laikā iet protesta demonstrācijā pret karu Ukrainā. Un tā tie akmeņi veļas arvien straujāk, kamēr cilvēks no diezgan nodrošinātas dzīves nonāk līdz nepieciešamībai gūt kaut kādus eksistences līdzekļus. Politiska un arī ģimenes drāma. Uzņemta Hamburgā, jo Ankarā diez vai tas būtu iespējams. Filmējušies pazīstami, labi aktieri Ozgu Namala, Tansu Bikers. Diemžēl demokrātija tiek apdraudēta ne tikai Turcijā, ne tikai Putina un Trampa autokrātijas dēļ, bet arī ES valstī Ungārijā, arī Vācijā labēji populiskās partijas tiecas ieviest citu kultūras un vērtību sistēmu. Čataka filmai patiesi var būt liels starptautisks iedarbības spēks.

Ekumeniskās žūrijas izvēle

Līdzās galvenajai, īsfilmu, dokumentāro un sekcijas "Perspektīve" filmu žūrijai, festivāla daudzo sekciju darbus vērtē vēl 11 neatkarīgas žūrijas. Kā parasti gribu atzīmēt vienu no Ekumeniskās žūrijas izvēlēm – no konkursa tā par labāko atzina meksikāņu režisora Fernando Eimckes filmu "Moscas/Mušas". Tās varoņi, sākumā negribīgi kopā nonākuši – kāda pusmūža sieviete izīrē istabu, kurā tēvs iešmugulē arī savu dēlēnu, kamēr māte tuvējā slimnīcā –, vēlāk rod dziļi cilvēcīgu sapratni un kopību. Daļa no žūrijas motivācijas: "Pasaulē, kas sastāv no mušām, kosmiskiem atnācējiem un kaitīgām šūnām, filmas blīvie melnbaltie attēli raisa mūsu izziņas kāri par lielpilsētu un tās netaisnībām/nevienlīdzībām."

Festivāla noslēgumā tā vadītāja Triša Tatla savā pateicības un noslēguma runā gan centās visus samierināt un izlīdzināt. Skaļas manifestācijas zālē pēc politiski klajāk angažētas filmas apbalvošanas izdevās nomierināt inteliģentajai ceremonijas vadītājai, moderatorei Dezirē Nosbušai, tomēr pasaule turpina vārīties, karstie punkti rautin raujas tikt parādīti arī uz ekrāna. Vai kino veidotāji uzdos jautājumus un liks bumbas, kā teica Maiks Lī, rādīs nākotne.

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.