"Teātrī mani ieveda Šapiro". Saruna ar aktieri Gundaru Āboliņu

Jaunajā Rīgas teātrī 3. februārī pirmizrādi piedzīvos Migela de Servantesa romāna "Dons Kihots" dramatizējums, ko veicis Alvja Hermaņa uzaicinātais izrādes režisors Ādolfs Šapiro. Ieroču nesēja Sančo Pansas lomā – aktieris Gundars Āboliņš.

Lāčplēša ielā 25 atgriežas Ādolfs Šapiro, leģendārā, Latvijai tik būtiskā Jaunatnes teātra vadītājs trīsdesmit gadu garumā. "Brīnišķīgs neprāts vai pie zemes velkošs saprāts? Dona Kihota un Sančo Pansas stāsts izgaismo dzīves teātri un teātra dzīvi. Šajā gaismā ir skaidrāk saskatāma mūsdienu pasaules mētāšanās starp vientuļnieka cēlajiem nodomiem un samierināšanos ar realitāti, šo rūgto pieredzi. Iestudējums var kļūt par savdabīgu testu, cik katrā no mums mājo donkihotisms un cik pančisms," tā savu nodomu iestudēt "Donu Kihotu" atklāj izrādes režisors. Sančo Pansas lomas atveidotājs Gundars Āboliņš sarunā teic: "Var teikt, Ādolfs Šapiro mani ieveda teātrī."

Gundars Āboliņš.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Gundar, vai jums savulaik iznāca sadarboties ar Ādolfu Šapiro?

G. Āboliņš: Iznāca gan. Pēc Teātra fakultātes beigšanas saņēmu divus darba piedāvājumus: palikt Dailes teātrī, un otru, mazliet negaidītu, no Jaunatnes teātra, no Ādolfa Šapiro. Tas bija 1982. gadā. Biju beidzis Dailes studiju, tajā teātrī strādāja mani bijušie pedagogi, kolēģi… Nevaru atcerēties visus savas toreizējās izvēles apsvērumus, bet domāju, vajadzētu riskēt, ielēkt neierastākās sliedēs. Var teikt, Ādolfs Šapiro mani ieveda teātrī. Pēc dažiem gadiem Jaunatnes teātrī sākās krīze, aizgāju uz Daili. Uz skatuves Lāčplēša ielā 25 atgriezos, kad Alvis Hermanis te jau vadīja Jauno Rīgas teātri.

Kas palicis prātā no toreizējās pieredzes?

Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai šis tas galvā sakārtotos. Tēlu domāšanas un darbības analīze, raksturu veidošana, autora uzdevumu uztvere, katra aktiera precīzs uzdevums un vieta izrādē… Šodien jau biju piemirsis tādu ļoti rūpīgu un psiholoģisku tēlu un notikumu analīzi, kā to dara Ādolfs Šapiro. Ar to teātrī neviens gandrīz vairs nenodarbojas. Un nu, pēc gandrīz četrdesmit gadiem, teātrī es pie tā atgriežos. Tas man liekas ļoti svētīgi. Jau pensijas vecumā būdams, sava radošā mūža nogalē vēlreiz mācos profesiju no jauna. Tā ir liela bauda.

Vai citi režisori tā nestrādā?

Katram režisoram ir savs stils un rokraksts. Alvis Hermanis izrādi veido citādi, daudz vairāk vaļas ļaujot aktieriem. Bet profesionālais piegājiens, ar kādu strādā Šapiro… Praktiski nezinu nevienu citu, varbūt Māra Ķimele, varbūt Pēteris Krilovs. Viņi ir tās skolas pārstāvji. Bet tiem, kas tikko beidz režijas fakultāti, man bail, ka nav pat jausmas, par ko ir runa.

Mūsdienās metaforu valoda nav dominējošā, tādēļ noriskēšu: vai vējdzirnavas, ar ko cīnīsies Dons Kihots jūsu izrādē, varbūt ir vēja parki, ko daudzi uzskata par lielu ļaunumu?

Vēja parki ir liels, neatgriezeniski liels ļaunums, ko nodarām savai dzimtajai zemei peļņas gūšanas vārdā. Bet ne par to ir romānā, protams, un ne par to arī izrādē.

Jautājums ir viens: kurš šajā dzīvē ir normāls un kurš ir traks? Un pēc kādiem kritērijiem un no kāda skatpunkta uz situāciju paskatās?

Jautājums, kas zināms jau no Šekspīra, kas ir Servantesa laikabiedrs…

Servantesa romānos daudzas lietas parādās ļoti līdzīgas kā Šekspīram. Starp "Hamleta" un "Dona Kihota" iznākšanu ir tikai divu gadu starpība. Par to, kā motīvi, tēmas, situācijas un tēli atkārtojas un sasaucas gan vienā, gan otrā darbā, var tikai pabrīnīties. Vai to autori ir tikušies, man tādu ziņu nav. Pie vainas laikmets vai arī idejas lido gaisā… Dons Kihots ir mazliet Hamlets, mazliet Jēzus Kristus, un viņā ir daudz Šekspīra darbu tēlos atpazīstamā.

Un kas ir Sančo Pansa?

Kā zināms, dona Kihota ieroču nesējs. Ceļa biedrs, piedzīvojumu un dēku biedrs. Līdzsvarotājs. Dons Kihots ir vertikāle, bet Sančo Pansa ir horizontālākais, piezemētākais šajā pārī. Kaut viņi nemitīgi strīdas, Sančo tiek pat bārts un sists, viens bez otra viņi nevar. Jo donam Kihotam tomēr laiku pa laikam vajag saskarties ar zemi, bet Sančo apbrīno sava bruņinieka spēju aizrauties ar kādu ideju. Kaut Sančo ir arī savtīgs mērķis, viņš vēlas kļūt par salas gubernatoru. Tāds materiālistiskais faktors tur arī nostrādā. Ja iedomājamies kādu aizrautīgu režisoru vizionāru kā, piemēram, Smiļģis, tad viņam līdzi ir vajadzīgs skatuves strādnieks, kurš var tos podestus pārbīdīt, nolaist skatuves "štangu" un nest arī koferus, ja vajag. Tādi pāri daudzkārt arī literatūrā sastopami.

Līdzībās turpinot, tādam lielam vizionāram kā tikko jūsu piesauktajam Smiļģim bija vajadzīgi ne tikai skatuves strādnieki, bet arī Ertnerīte, kas izdarīja "radošo melno" darbu.

Ļoti iespējams, kaut kas no šīs domas arī topošajā izrādē būs. Smiļģim, un ne tikai viņam, bija lielas idejas, bet mūsu problēma ir tajā, ka visi dzīvojam, bet ideju jau mums nav. Mums vairs nav skaidra mērķa, nav idejas, kā vārdā dzīvot. Nu, labklājības vārdā? Bet vai tā ir ideja? Labklājība nav ideja.

Ideju trūkums arī varētu būt tādas "vējdzirnavas", ar ko šodien cīnīties donam Kihotam…

Vējdzirnavas ir tikai pirmais bruņinieka piedzīvojums, pirmā cīņa, kur viņš vienkārši dabū pa kaklu ar dzirnavu spārnu. Pirmā cīņa, ko viņš uzskata par uzvaru. Bet ko mēs vispār uzskatām par uzvaru? Un uzvaru pār ko? Tie ir tie jautājumi, kas izrādē varētu uzpeldēt.

Man liekas, tālāk par cīņu ar vējdzirnavām daudzi cilvēki Servantesa romānu tā arī nav izlasījuši. Patiesībā vējdzirnavas ir viens no maznozīmīgākajiem piedzīvojumiem un darbiem, ko dons Kihots romāna divos sējumos paveic. Tur ir vēl daudzas citas lietas. Ir sānu ceļi, kuri savijas un beigās atnāk atpakaļ, piedzīvojumi iebraucamajā vietā vairākas reizes un hercoga pilī, un augšā klintīs, un uz ceļa ar laupītājiem. Bet nezinu, kāpēc ir tā: ā, dons Kihots, tātad viens trakais, kurš cīnās ar vējdzirnavām! Tā ir klišeja, redzēts arī atbilstošs zīmējums. Taču šajā Servantesa romānā ir bībeliski sižeti, ir alūzijas. Pirmoreiz lasot šo stāstu, es daudz ko nepamanīju. Tagad analizējot, runājot, uzklausot gudrāku cilvēku domas vai skatoties viņu ieteiktajā virzienā, atklāju daudz vairāk. Tas ir lēni un ilgi lasāms romāns, ne velti vairākkārt ierindots pasaules literatūras pašā virsotnes daļā. Izcils romāns. Bet mēs ar mūsu šodienas lasīšanas ieradumiem varētu daudz kam paskriet garām. Šis kanoniskais darbs ir jālasa lēni, bet, protams, sapratnei mazliet jāzina vēsture, mākslas vēsture, kultūras vēsture. Un, ja to zina, tad Servantesa romānā atklājas daudz, daudz dziļākas lietas. Tagad, jau zinot šo to par šo darbu, vēlreiz mēģināšu to lasīt. Tas ir tāpat kā skatoties labu filmu. Pirmo reizi daudz ko nepamani, tikai skatoties otro, trešo un pat ceturto reizi, atklājas tādi smalkumi un detaļas, ka iesaucies: ak, kā man tas bija paskrējis garām! Viena tēma, kas ieskanas arī izrādē, pat ne tēma, bet drīzāk doma, ir par mūsu attieksmi pret senām grāmatām. Pret šo mūsu mantojumu. Redzot, kā grāmatas makulatūras "statusā" masveidā vienkārši iznīcina, slikti paliek. Un ir tikai daži entuziasti, kas rakstīto glābj, vāc kopā, glabā. Pat no bibliotēkām met laukā grāmatas, kurām būtu vieta katra sevi cienoša cilvēka grāmatplauktā tāpēc vien, ka tās ir vērtība. Šīs grāmatas nav katru dienu jāver vaļā un jālasa. Bet mūsu bibliotēkās notiek tā: ja kāds grāmatu zināmu laiku nav pieprasījis, to noraksta. Jo, lūk, lieki aizņem tikai vietu. Neviens jau nedod bibliotēkām vairāk kvadrātmetru un naudu. Tās, gluži pretēji, žņaudz. Man liekas, kāds gaida, ka bibliotēkas nomirs dabiskā nāvē. Bet dabiska tā nekādi nevar būt. Metam laukā, jo grāmatas traucē. Faktiski viss ļaunums ceļas no grāmatām… (Ilga pauze.) Tā kā pašam nācies saskarties ar grāmatām, arī to lasīšanu radio, situāciju zinu. Redzu, kādreiz konteineros sabiris vesels grāmatu plaukts, tajā zaļajā miskastē izmests. Cilvēks aiziet, jaunā paaudze, nevarētu teikt, ka nelasa, bet lasa ļoti maz. Bet līdz ar to izdziest arī fantāzija un iztēle. Jo nav jau cita ceļa, kā attīstīt savu iztēli un tēlaino domāšanu, savu asociatīvo domāšanu, valodu, izteikties spējas, kā tikai lasot grāmatas. Dons Kihots ir salasījies par daudz grāmatu, un tur jau arī visa nelaime sākas (pasmaida)… Bet neaizmirsīsim, ka tas ir uz to cilvēku fona, kuri grāmatas nelasa nemaz.

Pēc "Kritiena augšup" tagad "Dons Kihots" šajā sezonā būs jau otrā pēc kārtas Lielās zāles izrāde, kura veidota pēc jūsu tulkota darba.

Ar vācu aktieri un rakstnieku Joahimu Meierhofu, ar kuru esam vienaudži un kura manis tulkoto romānu "Krist var arī augšup" režisors Alvis Hermanis dramatizējis izrādē "Kritiens augšup", mūs saista viena un tā pati profesija. Svarīgi, lai rezonē dzīves uztvere un humora izjūta. Un ja vēl asins sastāvs līdzīgs, tad vieglāk uztveramas, saprotamas un pārceļamas savā valodā tās domas un sajūtas par aktiera profesiju, ko autors autobiogrāfiskajā grāmatā aprakstījis. Romānā un izrādē "Kritiens augšup" jau nav tikai par teātri, tur ir arī visādi pieredzēti notikumi, ar māti piedzīvotais un tā pēdas neizdzēšami atstātais.

Vēl kādu tikko tveramu slāni izrādē "Kritiens augšup" var sajust, ja iepriekš laimējies izlasīt tā paša Joahima Meierhofa romānu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" – arī jūsu tulkoto –, kurā autors kā izcils vērotājs portretē savus vecvecākus – vecmāmiņu, izbijušu teātra dīvu, un vectēvu profesoru, kuri abi ar apbrīnojamu pašcieņu nes savu vecumu.

… un kuru ikdienas neatņemama sastāvdaļa ir šampanietis divpadsmitos, viskijs tieši sešos un vīns pie pusdienām. Bet stāsts nav par vīnu, bet gan par sarunām pie vīna. Sarunām ar tuvākajiem – atkal par teātri, dzīvi, atmiņām un to pašu aktiera profesiju.

Arī vārds ir ierocis. Bet aktieri no skatuves runā dramaturgu un lugu autoru izdomātus vārdus, nesot režisora iecerēto vēstījumu. Varbūt arī aktieri ir ieroču nesēji?

Aktieris var būt jebkas. Aktieri īsteno to uzdevumu, ko izrādes veidotāji viņiem uzticējuši. Tie, ko runājam no skatuves, nav mūsu sacerēti vārdi. Un arī notikumi nav mūsu pašu izdomāti. Bet jebkurā labā izrādē, vismaz tādā, kuru uzskatu par labu, īsts skatuves mākslinieks ir tas, kurš spēj izlaist izrādes vēstījumu, visu tās stāstu caur sevi un dot savas enerģijas pienesumu, nevis tikai izpildīt funkcijas. Īsts aktieris spēj kaut ko dot no sevis. Tādēļ tikpat labi viens aktieris ir bruņinieks, otrs – ieroču nesējs, bet trešā – viņa sirds un brīvestības pavēlniece. Aktrise.