Atmaskots: Kā "uzbrukums Baltijas valstīm" kļuva par ikdienas tēmu

Vēl pirms diviem trim gadiem runas par to, ka Krievija varētu uzbrukt Baltijas valstīm, tiktu uztvertas kā provokācija.

Tās mērķi gan varēja atšķirties – no vienas puses, iebiedēšana Kremļa propagandas izpildījumā, no otras puses – atsevišķu Rietumu ekspertu vēlme "paspēlēties", publiskās diskusijās izvirzot neērtu jautājumu. Tas pat bija ieguvis neformālu apzīmējumu – "Narvas dilemma". Dažādās konferencēs, esejās un intervijās tika izvirzīts jautājums: "Vai NATO valstu karavīri būtu gatavi mirt par šo reti kam zināmu pilsētu Igaunijā pie robežas ar Krieviju?" Kā otrs piemērs bieži tika minēta arī Daugavpils. Taču tās bija ļoti teorētiskas diskusijas, kurās scenāriji turklāt parasti tika zīmēti kā hibrīdkarš pēc 2014. gada Donbasa parauga ar vietējo krievu nemieriem, "zaļajiem cilvēciņiem" u. tml., nevis kā atklāta Krievijas agresija.

Tagad viss ir mainījies – atziņas, ka Krievijas uzbrukums Baltijas valstīm jāvērtē kā ļoti ticams, parādās gandrīz vai katru nedēļu. 

Tā ir kļuvusi par normālu ikdienas tēmu, kas, kā dažreiz tiek ironizēts, "skan no katra gludekļa". Kā tas noticis un kā uz to reaģēt?

Vispirms būtiski atšķirt, kas ir avots, jo tā var būt gan dezinformācija, gan sazvērestības teorija, gan politiski motivēta spekulācija, bet tāpat arī nopietna analīze vai izlūkdienesta informācija, pret kuru nekādā gadījumā nevajadzētu izturēties vieglprātīgi.

Vecās Kremļa dziesmas

"Starp citu, par baltiešiem! Tagad [Krievijai] aktuāls kļūst jautājums par sauszemes koridoru uz Kaļiņingradu. Kāpēc ne? Tādas valstis kā Polija un Lietuva uzvedas pārāk nekaunīgi. Ar tām pat var vieglāk tikt galā nekā ar Ukrainu," tā jau 2022. gada martā, vien dažas nedēļas pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā vienā no kanāla "Rossija 1" sarunu šoviem bravūrīgi klāstīja kāds dalībnieks, kuram piebalsoja pārējie. "Baltijas valstīm piespiedu denacifikācija nepieciešama ne mazāk kā Ukrainai," tā paša gada jūnijā rakstīja portāls "Rubaltic.ru". 

Šādi atklāti vai netieši mājieni šo divu gadu laikā parādījušies gandrīz katru reizi, kad Kremļa propagandistiem nav paticis kaut kas, ko dara Baltijas valstis. 

Vienalga, vai tas būtu atbalsts Ukrainai, okupācijas laika pieminekļu nojaukšana, politiski lēmumi, kas mazina "krievu pasaules" ietekmi, vai pat vienkārši kādas sadzīviskas epizodes.

Te gan jāpiebilst, ka Latvija, Lietuva, Igaunija un pat starp tām tikpat bieži piesauktā Polija šajā ziņā nav bijušas unikālas, jo tādi paši paziņojumi veltīti arī citām valstīm. Somija un Zviedrija draudus saņēma, kad nolēma pievienoties NATO, bet Vācijai, Lielbritānijai, ASV regulāri solīti "kodoltriecieni pa lēmumu pieņemšanas centriem" (Kremļa propagandas iecienīts kalambūrs).

"Baltijas valstīm piespiedu denacifikācija nepieciešama ne mazāk kā Ukrainai." Ar šādiem virsrakstiem savu auditoriju regulāri baro Kremļa propaganda.

Foto: Ekrānuzņēmums no "Rubaltic.ru"

Propagandisti rāvušies vaiga sviedros, bet daudz retāk šāda veida izteikumi nākuši no krievu militāristu puses, tāpēc vasarā ievērību guva kanālā "Rossija 1" parādītā intervija ar vienu no vadošajiem Krievijas armijas komandieriem – ģenerālleitnantu Andreju Mordvičevu, kurš sprieda, ka karš būs ilgs un turpināsies Austrumeiropā. Uz papildjautājumu: "Tātad Ukraina ir tikai starpposms?" viņš atbildēja apstiprinoši, tālāk gan neizvēršot tēmu par to, kāds varētu būt nākamais Krievijas mērķis.

Kā iespējams drauds Latvijai tika uztverts Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteikums, aizvadītā decembra sākumā komentējot likumā noteiktās prasības te dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, kas Putina ieskatā esot "cūcība". "Nedomāju, ka laime atnāks mājās pie tiem, kas īsteno šādu politiku. Nezinu, cik tagad, bet iepriekš Latvijā bija ap 40 procenti krievvalodīgo iedzīvotāju. Ja ar šiem cilvēkiem turpinās apieties tik cūcīgi, tad paši dabūs tādu cūcību pretī," sacīja Putins.

Šie izteikumi vēlāk tika apspriesti arī Latvijā – ar piesardzīgu secinājumu, ka te neesot saklausāmi tieši militāri draudi. To "Latvijas Avīzei" atzīst arī politologs Andis Kudors: 

"Saturiski tas drīzāk ir pieteikums iekšējiem nemieriem, kurus var sagaidīt no vietējiem krieviem. Taču kara laikā jebkādi šāda veida izteikumi, protams, tiek uztverti kontekstā ar militāru agresiju. 

Ja mēs nebūtu NATO, tad gan šādas "cūcības", ļoti iespējams, jau būtu notikušas, taču pašlaik es neredzu, ka Krievijai būtu jauda sarīkot iekšējus nemierus Latvijā. Tie krievu aktīvisti, kas te agrāk darbojās, – Ždanoka, Mamikins un pārējie – ir izgaismojušies un pierāvušies. Ar agresīviem izlēcieniem pret Latviju un Ukrainu šodien Latvijā politiku vairs nevar izveidot." Protams, nevarot izslēgt mēģinājumus piešķilt uguni kādam konfliktam, piemēram, tai pašai pēdējā laika izvērstajai "diskriminēto" Krievijas pilsoņu tēmai, tam visam uzmanīgi jāseko līdzi un jāreaģē.

Divas nedēļas pēc "cūcību" piesolīšanas Putins sarunā ar Kremļa korespondentu Pavelu Zarubinu īpaši pievērsās tēmai par iespējamo Krievijas uzbrukumu kādai no NATO valstīm, nosaucot tās par "muļķībām". "Krievijai nav iemesla, nav intereses – ģeopolitiskas, ekonomiskas vai militāras – cīnīties ar NATO valstīm. (..) Mums nav nekādu teritoriālu pretenziju vienam pret otru, nekādas vēlmes bojāt savas attiecības ar NATO dalībvalstīm," apgalvoja Putins.

Eksperti jau norādījuši, ka Putina publiskajiem izteikumiem uzticēties nevar, tieši pretēji. 

Kā atgādina ASV Kara pētījumu institūts ISW ("Institute for the Study of War"), ļoti līdzīgus apgalvojumus gan Putins, gan citas Krievijas amatpersonas izteikušas 2021. gada beigās un 2022. gada sākumā par to, ka Krievija nedomājot iebrukt Ukrainā. Zīmīgi, ka pat tajā pašā "mierinošajā" intervijā Putins paguva pabiedēt Somiju, sakot, ka iepriekš tai "nav bijis problēmu attiecībās ar Krieviju", bet pēc pievienošanās NATO gan būšot, jo pie robežas tikšot izvietotas "noteiktas karaspēka daļas".

ISW vērtējumā Kremlis šobrīd "rada priekšnosacījumus informācijas laukā", lai pamatotu iespējamās nākotnes agresīvās darbības. Tas gan vēl nenozīmē, ka tādas tiks īstenotas. "ISW nav novērojis nekādas pazīmes, ka Krievijas uzbrukums Baltijas valstīm būtu neizbēgams vai ticams," savā 16. janvāra apskatā atzīmē amerikāņu domnīca.

Profesora sazvērestības teorijas

Informatīvajā telpā ik pa laikam parādās arī cita veida stāsti – it kā no Kremļa noplūdusi slepena informācija par Putina plāniem. Viens no aktīvākajiem šāda veida ziņu izplatītājiem ir bijušais Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta profesors Valērijs Solovejs, kurš publiski pozicionējas kā Putina režīma pretinieks un tādēļ bieži tiek aicināts izteikties dažādās opozīcijas mediju platformās. Savulaik bijis biežs viesis radio "Eho Moskvi", tagad tiek aicināts uz intervijām dažādos populāros "YouTube" kanālos.

Bijušais Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta profesors Valērijs Solovejs bieži stāsta par Kremļa plāniem uzbrukt Baltijai.

Foto: Ekrānuzņēmums/Youtube

Ik pa laikam kādā no tiem viņš intriģējošā stilā stāsta par to, ka Putinam jau ap 2020. gadu bijis plāns uzbrukt Baltijas valstīm. Piemēram, vienā šāda veida intervijā politisko notikumu komentētājai Jūlijai Latiņinai 2023. gada aprīlī Solovejs apgalvo: "Plāns bija gatavs 2019. gadā, un to bija iecerēts īstenot 2020. gada aprīlī, bet tolaik patraucēja ar kovida pandēmiju saistītie apstākļi. Plāns, kuru izstrādāja [Krievijas Federācijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks] Valērijs Gerasimovs, tolaik bija iecerēts Baltijas virzienā un nevis ar klasisku militāru uzbrukumu, bet ar hibrīdkara operāciju. Es visu nestāstīšu, bet tā bija diezgan nekaunīga un spīdoša iecere ar lielu varbūtību uz panākumiem. (..) Karaspēka ievešana būtu operācijas noslēdzošā daļa. Viss notiktu ļoti ātri un būtu līdzīgi kā Ukrainā 2014. gada pavasarī, taču, kā man šķiet, daudz efektīvāk. 

Pats galvenais, tur vienmēr paliktu variants atspēlēt atpakaļ – iegājām, aizstāvējām krievu tiesības un aizejam... Bet jūs atcerieties, ka mēs atrodamies blakus! 

Bija paredzēts, ka visas Baltijas valstis Krievija pakļaus savai kontrolei dažu dienu laikā."

Acīmredzot, secinot, ka tēma par Krievijas uzbrukumu Baltijas valstīm šobrīd kļuvusi īpaši populāra, profesors Solovejs to atkal izvilcis priekšplānā, nu jau stāstot, ka tie ir nevis pagātnes, bet gan nākotnes plāni. "Krievija gatavojas atvērt otru fronti. Ziemeļrietumos. Baltijas valstīs, ja gribat konkrētāk. Krievija gatavo hibrīdoperāciju, tā nebūs militāra operācija kā pret Ukrainu. (..) Tas nebūs tuvākajos mēnešos, taču Krievijai jau šobrīd ir resursi, lai to īstenotu un šantažētu Rietumus no spēka pozīcijām," viņš šī gada sākumā ļoti pašpārliecināti stāstīja tai pašai Latiņinai, kuras "YouTube" kanālam ir nepilns miljons sekotāju. Arī ar pašu Soloveju saistītajam kanālam "General SVR" "YouTube" un "Telegram" platformās ir ievērojams skaits sekotāju, tāpēc visi šie paziņojumi sasniedz diezgan plašu auditoriju, jautājums tikai, cik daudzi viņu vairs uztver nopietni un cik daudziem tā ir vienkārši izklaide, paklausoties kārtējos murgus.

Solovejs ir daudz runājis par Putina dubultniekiem, par viņa ļoti slikto veselību, bet pagājušā gada oktobrī pat izziņoja, ka Putins esot miris, tikai tas tiekot slēpts no sabiedrības. Šīs baumas izplatījās diezgan plaši, un jautājums – vai tā varētu būt – izskanēja pat nopietnās platformās, lai secinātu, ka nekādu pierādījumu tam nav. Tagad pie tā turas vien pats Solovejs un viņa kvēlākie fani.

Kas ir šis cilvēks? Laikā no 2007. līdz 2019. gadam viņš Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtā (Krievijā tā tiek uzskatīta par vienu no prestižākajām augstskolām, kas darbojas ciešā sazobē ar Ārlietu ministriju) 

vadīja reklāmas un sabiedrisko attiecību katedru, bet studentiem mācīja par dažādiem manipulācijas paņēmieniem, kurus, kā tagad izskatās, pats nolēmis izmēģināt praksē. 

Lai turpinātu sev pievērst uzmanību, katram nākamajam paziņojumam jābūt skaļākam.

Tomēr zīmīgi, ka, neskatoties uz visām šīm aktivitātēm, viņš turpina dzīvot Krievijā un režīms ļauj viņam netraucēti darboties arī laikā, kad daudziem citiem mute ir aiztaisīta par salīdzinoši nevainīgāku saturu. Solovejs, protams, nav vienīgais sazvērestības teoriju izplatītājs, tādu ir daudz, taču viņš ir pazīstamākais, titulētākais un spēj aizsniegt plašāko auditoriju.

Politiski motivēti paziņojumi

Dažādi no Krievijas puses nākoši draudi un sazvērestības teorijas būtībā nav nekas jauns, bet pavisam citādi izklausās brīdinājumi, kas skan no sabiedrotajiem. Iepriekš Rietumos pieņēmumi par Krievijas uzbrukumu Baltijas valstīm tika uztverti kā provokācija, tagad – kā reāla iespēja. 

Tomēr arī te daļu joprojām veido politiski motivēti paziņojumi, emocijas vai mediju vēlme pēc skaļiem virsrakstiem, kam šī tēma šobrīd ir pateicīga.

Ir viegli pārliecināties, ka tā aktualizējās aizvadītā gada rudenī vienlaikus ar secinājumu, ka Ukrainai tuvākajā laikā neizdosies gūt pārsvaru kaujas laukā un, kā medijiem bija atzinis arī Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, karš esot "nonācis strupceļā". Vienlaikus radās politiskie sarežģījumi ar finansiālā atbalsta piešķiršanu Ukrainai gan Eiropā (Orbāna iebildumi), gan ASV (Republikāņu partijas centieni pirmsvēlēšanu gaisotnē bloķēt šos lēmumus).

Uz šī fona Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, 5. oktobrī uzstājoties Eiropas valstu līderu sanāksmē Granadā (Spānija), sacīja: "Es kā vienmēr būšu ar jums atklāts. Krievija pašlaik apsver dažādus scenārijus turpmākajiem gadiem. Viens no tiem ir īpaši bīstams. Ja šajā agresijā pret Ukrainu būs kāda pauze – jebkāda situācijas iesaldēšana –, iestāsies jauns kritisks brīdis. Bez Ukrainas tās noteikti ir Baltijas valstis un noteikti tās valstis, kurās ir Krievijas [militārie] kontingenti. Tā ir precīza informācija no mūsu izlūkdienesta."

Lai gan pēdējais teikums – atsauce uz izlūkdienestu – it kā piešķīra šim paziņojumam lielāku svaru, tomēr Zelenska motīvus ir viegli saprast. 

Viņš cīnās, lai politiskais, finansiālais un cits atbalsts Ukrainai nemazinātos, un norāda, ka jebkāda piekāpšanās Krievijai var izmaksāt augstu cenu.

Andis Kudors: "Karš ir iespējams, bet es nesabiezinātu krāsas. Es neredzu jaudu Krievijai atklāti nostāties pret NATO."

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Politologam Andim Kudoram par šo paziņojumu ir dalītas jūtas: "Ukraiņiem iet grūti, un viņi savā izmisīgajā cīņā meklē katru salmiņu, kam pieķerties. Protams, viņiem joprojām ir atbalsts no Rietumiem – pat lielāks, nekā tas bija kara sākumā, taču tas nav garantēts. Bet ukraiņiem brīžiem šķiet, ka mēs viņus atbalstām tikai tāpēc, ka baidāmies paši par sevi. Tā nav patiesība! Es aizstāvu Ukrainu, jo jūtu solidaritāti un esmu par taisnīgumu starptautiskajās attiecībās. Mēs labi saprotam, ko nozīmē būt Maskavas kontrolē, ko nozīmē cīnīties par savu brīvību. Mēs viņiem palīdzētu pat tad, ja mums pašiem nebūtu nekādu draudu."

Arī ASV prezidents Džo Baidens, lai gan ne tik tieši, ir lietojis līdzīgu argumentu, lai pārliecinātu savas valsts sabiedrību un vienlaikus dotu skaidru signālu arī Kremlim: 

"Ja mēs neapturēsim Putina apetīti pēc varas un kontroles Ukrainā, viņš neapstāsies Ukrainā.

Viens no viņa padomniekiem [Dmitrijs Medvedevs] nosauca Latviju, Lietuvu un Igauniju par Krievijas "Baltijas provincēm". Tie ir NATO sabiedrotie. Ja Putins uzbruks NATO sabiedrotajiem, mēs aizstāvēsim katru NATO centimetru."

Riska faktors ir tas, ka šī gada nogalē ASV paredzētas prezidenta vēlēšanas un saskaņā ar aptaujām pašlaik līderis ir nevis Baidens vai, piemēram, kāds no Ukrainas atbalstītājiem Republikāņu partijā, bet gan Donalds Tramps, kura nostāja šajos jautājumos kā vienmēr ir miglaina un neprognozējama.

Vācu tabloīds "Bild", kas tēmu par karu starp Krieviju un NATO pēdējā laikā mēģina pasniegt sensacionālā garā, pagājušā gada nogalē ar atsauci uz "avotu vienā no Eiropas izlūkdienestiem" bija publicējis rakstu, apgalvojot, ka 

Putins gaida brīdi, kad ASV būs "bez līdera" – tas ir, posmu starp pašreizējā ASV prezidenta atkāpšanos 2024. gada novembra sākumā un viņa potenciālā pēcteča stāšanos amatā 2025. gada janvārī. 

Taču, ja ASV prezidenta vēlēšanās uzvar Tramps, tad Maskavai tieši būtu interese pagaidīt, kā mainīsies ASV ārpolitika. Pārsvarā eksperti, vērtējot Krievijas iespējamos plānus uzbrukt Baltijai, runā par triju līdz desmit gadu periodu.

Cik gadu mums palicis

Paziņojumu pēdējos mēnešos ir bijis daudz. Lūk, tikai daļa no tā, kas parādījies medijos.

• Pagājušā gada 8. novembrī vācu domnīca DGAP ("Die Deutsche Gesellschaft für Auswärtige Politik" – Vācijas Ārlietu padome) publicēja pētījumu ar nosaukumu "Novērst nākamo karu". Pēc pētnieku Kristiana Mollinga un Tobena Šulca aplēsēm, Krievijai pašlaik ir vajadzīgs 6–10 gadu ilgs periods, lai atjaunotu kaujas spējas, un tieši Baltijas valstis viņi piemin kā potenciālo mērķi. "Eksperti un izlūkdienesti lēš, ka Krievijai būs nepieciešami seši līdz desmit gadi, lai atjaunotu savu armiju līdz līmenim, kurā tā varētu uzdrošināties uzbrukt NATO. Pulkstenis sāks tikšķēt, tiklīdz apstāsies intensīvās kaujas Ukrainā. Tad Krievija var novirzīt savu pašreizējo ražošanu uz bruņoto spēku atjaunošanu," teikts publikācijā. Esot maz ticams, ka Krievijas režīmam šajā laikā zudīs motivācija karot vai ka Krievijas sabiedrība varētu nostāties pret to, tāpēc vienīgā iespēja NATO esot gatavoties. "NATO ir mainījusi savus aizsardzības plānus. Tomēr nav vienošanās par vissvarīgāko faktoru: ātrumu. Līdz kuram laikam plāni jāīsteno? Lai novērstu iespējamu karu, iespēju logs Maskavai nedrīkst atvērties. Krievijai jau no paša sākuma un vienmēr jāatzīst konflikts ar NATO par bezcerīgu. Lai to nodrošinātu, NATO būtu ātri jāpalielina savas kara spējas un tas skaidri jāparāda Krievijai," uzsvērts pētījumā.
• Arī Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss šajā laikā vairākās intervijās brīdinājis, ka Eiropai draud karš, minot 5–8 gadu termiņu. Tomēr šis vēl ir samērā optimistisks skatījums. Polijas Nacionālā drošības dienesta vadītājs Jaceks Sevjēra izdevumam "Nasz Dziennik" pagājušā gada decembra sākumā paudis, ka NATO austrumu spārna valstīm diemžēl ir tikai trīs gadi, lai sagatavotos Krievijas uzbrukumam.
• Par kara draudiem nopietni izteicies arī Zviedrijas civilās aizsardzības ministrs Karls Oskars Bohlins – viņš gan ne tik daudz runājis par Latviju, Lietuvu un Igauniju kā Putina mērķiem, bet aicinājis pats savas valsts iedzīvotājus būt gataviem šādai iespējai. "Daudzi to ir teikuši jau pirms manis, bet ļaujiet man to pateikt oficiāli, skaidri un nepārprotami: Zviedrijā var sākties karš," ministrs 7. janvārī paziņojis Zviedrijas nacionālās aizsardzības konferencē "Sabiedrība un aizsardzība". Viņam piebalsoja Zviedrijas bruņoto spēku virspavēlnieks Mikaels Bīdens, sakot, ka visiem arī individuālā līmenī morāli jāsagatavojas karam.
• "Ja Krievija uzvarēs, ja Putinam izdosies sasniegt savu ļoti lielo mērķi Ukrainā, viņš neapstāsies pie tā. Nākamais mērķis būs Moldova un varbūt kāda no Baltijas valstīm," šī gada janvāra sākumā amerikāņu telekanālam CNN sacīja bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes vadītājs Deivids Petrejs.

Nesabiezināt krāsas

Mārtiņš Vērdiņš: "Konvenciāla operācija prasa spēku pārvietošanu, izvietošanu, sagatavošanu."

Foto: Māris Antonevičs / Latvijas Mediji

"Tas ir jāuztver nopietni," par daudzajiem pēdējā laika paziņojumiem atzīst militārais analītiķis, bloga "varabungas" autors Mārtiņš Vērdiņš, atgādinot, ka daudzi no tiem, kas runājuši, atsaucas uz izlūkdienestu informāciju. "No otras puses, jāsaprot, ka konvenciālu operāciju pret NATO valsti nevar izdarīt nemanāmi. Tas prasa spēku pārvietošanu, izvietošanu, sagatavošanu, līdzīgi kā tas pirms 2022. gada notika pie Ukrainas robežas. To mēs pagaidām neredzam," "Latvijas Avīzei" komentē M. Vērdiņš. Lai to izdarītu, būtu vajadzīgi vairāki mēneši. Šajā ziņā iemesls satraukties ir tad, ja Krievija plāno kādus militāros manevrus, līdzīgus mācībām "Zapad".

"Taisnība acīmredzot ir kaut kur pa vidu. Iespējams, Krievijai ir kādi nodomi un izlūkdienesti par tiem ir uzzinājuši, bet fiziski to pašlaik izdarīt nevar. Taču ir vēl dažādas hibrīdizpausmes – nekārtību izraisīšana un tamlīdzīgi, kas var pāraugt vai nepāraugt par kaut ko nopietnāku. Tas šobrīd ir daudz bīstamāk," uzskata eksperts. NATO valstīm tagad nākas lielā steigā atgūt iekavēto, lai gan Krievijas agresīvie nolūki bijuši redzami jau sen – faktiski kopš Putina nākšanas pie varas.

"Karš ir iespējams, bet es nesabiezinātu krāsas. Es neredzu jaudu Krievijai atklāti nostāties pret NATO," vērtē politologs A. Kudors. 

Arī viņa ieskatā ticamākas esot kādas hibrīdoperācijas: "Kādi Pleskavas desantnieki varētu Latvijas robežas tuvumā "apmaldīties" un tad paskatīties, ko tādā situācijā dara NATO. Krieviem ir tāds termins "проверка боем" (pārbaude uz izturību). Viņi var izspēlēt provokāciju, kas atgādina piektā panta situāciju, un skatīties, kuras valstis ir gatavas ātri reaģēt, kuras bremzē, lai to izmantotu kaut kad tālākā nākotnē, kad tiešām gribētu īstu karu ar NATO."

Runājot par daudzajiem pēdējā laikā izskanējušajiem brīdinājumiem, Kudors saka: "Mums nekas nemainās no tā, vai šī informācija ir patiesa vai nav. Mums jābūt militāri stipriem, jāiepērk bruņojums, tas maksās dārgi un būs sāpīgi, Eiropā militārie tēriņi noteikti būtiski pieaugs, taču tas ir vienīgais ceļš. Dzīvojot blakus tādam agresīvam, barbariskam režīmam, mums jābūt bruņotiem līdz zobiem. Mums vienkārši nav izvēles. Krievijas vēsture rāda, ka tai nevar uzticēties. Militārajā plānošanā neder attieksme "būs vai nebūs karš", ir jādomā, ka būs. Tikai tad tā gatavošanās būs nopietna. Un tad arī pieaug iespēja, ka mēs izvairīsimies no kara, jo pretinieks redzēs, ka mēs esam stipri."

Runājot par iepriekš pieminēto "Narvas dilemmu" un to, vai karavīri no citām NATO valstīm būtu gatavi te cīnīties, A. Kudors ir pārliecināts – vairs nav iespējams scenārijs, ka NATO nekaros. "Tas mirklis ir pagājis. Ukrainas kara dēļ es šo scenāriju vairs neredzu. Tas varēja notikt līdz 2014. gadam, pēc tam – ļoti šaubos. Tagad, pēc 2022. gada, vispār nepieļauju tādu iespēju. 

Tas, ka viena otra NATO dalībvalsts nevis skries uz tankiem, bet lēnām vilksies, varētu būt, bet tāpat būs tādas dalībvalstis, kas skries un darīs. 

Mums paveicās, ka pirmais agresīvais solis nebija pret mums, mēs paspējām sagrupēties un pārliecināt sabiedrotos, ka tas ir nopietni."

Atmaskots

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".