Mediju sapieri: Kas rada augsni sazvērestības teorijām?

Gadījums, kad no difterijas komplikācijām mira četrgadīgs zēns, atkal pavēris slūžas sazvērestības teoriju piekritējiem, kuri savos publicētajos viedokļos sociālajos tīklos arī pauž neuzticību ārstiem.

Kāpēc Latvijā ir lekna augsne dažādām sazvērestības teorijām? Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas pasniedzējs Mārtiņš Pričins un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents, ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns sarunā ar "Latvijas Avīzi" spriež, ka galvenie iemesli ir zemais uzticības līmenis valsts institūcijām, dažādi pārdzīvojumi, kā arī nepietiekamā izglītība un kritiskās domāšanas trūkums.

Runājot par sazvērestības teorijām, esat saistījis sabiedrības neuzticēšanos valsts institūcijām ar šādu teoriju izplatību. Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams šis zemais uzticēšanās līmenis valsts institūcijām?

M. Pričins: Uzticēšanās valsts institūcijām Latvijā konstanti bijusi zema. Tā tas ir kopš pagājušā gadsimta beigām. Sabiedrība maz uzticas gan valdībai, gan parlamentam, it īpaši politiskajām partijām. Tiesa, uzticēšanās militārām un medicīniskām institūcijām līdz šim bijusi gana augsta.

Sazvērestības teoriju izplatību veicina gan zināšanu trūkums, gan kādi lieli pārdzīvojumi, kas skāruši cilvēkus. 

Pēdējo gadu laikā sabiedrību skāruši vismaz divi lieli pārdzīvojumi: vispirms kovids, pēc tam Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas rada papildu stresu, mazina drošības sajūtu.

Tad rodas jautājums, vai valsts visdažādākā līmeņa komunikatori prot izteikties tā, lai cilvēkus nomierinātu un vairotu viņos drošības sajūtu, vai sniedz drošticamu informāciju, kurai var uzticēties.

Un vai, jūsuprāt, sniedz?

Ir dažādi. Kā veiksmīgs komunikācijas piemērs daudzās sabiedrības grupās tiek uzskatīts Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Taču viņš izmanto populārās politikas elementus, kas ir klasiski arī daudzās citās Eiropas un pasaules valstīs. Viņš vēsta par politiku un ārpus politikas lietām tā, ka cilvēkiem tas šķiet saprotami. Jāsaka gan, ka tas ir arī riskanti: prezidents riskē, ka šādā politiskās komunikācijas līmenī viņš arī paliks. 

Daļā sabiedrības viņa komunikācija dažkārt tomēr raisa smīnu un jautājumu, vai šī komunikācija allaž ir par tematiem, kas būtu Valsts prezidenta līmenī.

Piemēram, prezidents runājis par pārāk lielām algām kapitālsabiedŗību vadībai. Tas, manuprāt, ir pareizi, jo sabiedrību šis temats satrauc. Taču, iespējams, nav runājis par jautājumiem, kas arī būtu pelnījuši viņa uzmanību, bet, pievēršoties tiem, prezidents riskētu ar savu popularitāti.

Tā varētu teikt.

Sliktie komunikācijas piemēri, kas varēja veicināt sabiedrības neuzticēšanos valsts institūcijām, vairāk saistīti ar kovidlaiku. Piemēram, 2020. gada beigās daudzi cilvēki nebija izlēmuši, viņi šaubījās, vai, kad parādīsies vakcīna, potēsies pret kovidu. Tolaik notika vakcīnu iepirkums un par nepieciešamību potēties bija komunikācijas pauze. Savukārt 2021. gada pavasarī un vasarā jau bija pieaudzis to cilvēku skaits, kas bija nolēmuši nepotēties. Domāju, ka tā notika tāpēc, ka šajā laika posmā attīstījās dažādas grupas un platformas, kas stāstīja, ka vakcīnas ir kaitīgas un potēties nevajag. 

Pētījumi liecina, ka sazvērestības teorijas par vakcīnu kaitīgumu neradās Latvijā: tie bija ārzemju materiāli, kas tika iztulkoti un lokalizēti. 

To izplatību, manuprāt, veicināja tas, ka cilvēkiem bija daudz jautājumu, uz kuriem viņi gaidīja atbildes. Jautājums, vai valsts institūciju sniegtās atbildes allaž bija argumentētas un precīzi mērķētas uz konkrētu mērķauditoriju.

Galvenā mērķauditorija vakcinācijas kampaņai tolaik bija seniori. Kādi bija attēli reklāmās? Vai tiešām tie cilvēki, kas tajos vakcinējās, izskatījās pēc klasiskiem Latvijas senioriem? Diez vai mūsu seniori spēja ar šiem modeļiem asociēties.

Turklāt attiecībā uz vakcinēšanos Veselības ministrijas un citas kampaņas piedāvāja emocionālus argumentus. Nevis izskaidroja vakcīnu sastāvu, bet aicināja vakcinēties, lai varētu aiziet uz teātri, satikt draugus un tamlīdzīgi. Protams, kampaņās grūti skaidrot vakcīnu sastāvu, iespējams, vajadzēja tiešo komunikāciju, un tas prasītu lielāku finansējumu. Bet, ja tas ir efektīvi, tad vajadzēja mēģināt.

Turklāt bija arī ļoti viegli apstrīdami vēstījumi. Piemēram, "Ielādē lietotni, apturi Covid-19". It kā ar attiecīgās lietotnes ielādi vien kaut kas būtu līdzēts! Vai – "Es gribu vasaru". It kā tā nepienāks arī tad, ja cilvēks nevakcinēsies.

Jūs tieši kovidlaikā pētījāt sazvērestības teoriju izplatību "Facebook" grupās.

Kovidlaiks ir labs daudzlīmeņu piemērs, uz ko varam raudzīties un paņemt dažus labus secinājumus. 

Piemēram, 2021. gada februāra/marta "Eirobarometra" dati rāda, ka Latvijas iedzīvotāji viskritiskāk vērtēja to, kā valdība tiek galā ar kovidu. 

Piemēram, Portugālē, kur ierobežojumi bija daudz stingrāki, iedzīvotāji valdību vērtēja pozitīvāk.

Valdības lēmumu un rīcību kovidlaikā ietekme uz sabiedrību redzama joprojām.

Šobrīd piedalos pētījumā, kurā profesoru Ikstena un Valtenberga vadībā pētām tieši uzticēšanās konceptu, gan analizējot kovidlaika lēmumus un sekas, gan arī ņemot vērā, kā šo uzticēšanos ietekmējuši pēdējie notikumi.

Sazvērestības teoriju izplatību veicina nezināšana, informācijas trūkums.

Tēvs, kura dēls saslima ar difteriju un nomira, LTV žurnālista jautāts, vai potēs pārējos savus bērnus pret infekcijas slimībām, pauda, ka par to domā un ka viņam ir svarīgi zināt vakcīnu sastāvu. Tas tad arī ir komunikatoru uzdevums šo sastāvu izskaidrot, turklāt vienkārši un saprotami. Jā, tas aizņem laiku, un visbiežāk jau šo informāciju cilvēki vēlas saņemt no ārsta. Var būt tā, ka ārsts jau ir noguris, bet tomēr viņam būtu jāapzinās, ka tas ir ļoti atbildīgs moments izskaidrot pacientam vienkāršā valodā visu, kas viņu interesē. 

Ja valsts komunikatori vai ārsti to nedara, tad atrodas citi, kas runā ar cilvēku vienkāršiem vārdiem un pastāsta, ka viss notiek tāpēc, lai bagātie kļūtu vēl bagātāki vai vakcinēšanās ir izdevīga kādiem ļauniem spēkiem,

ka caur to tiek realizēta kāda vara. Katrā ziņā ir daudz vienkāršu skaidrojumu, kas it kā saliek visu pa plauktiņiem. Cilvēkiem savā ziņā ir vēlme un tieksme kaut kam ticēt.

Pretvakcinācijas aktīvistu ierakstos soctīklos man gan nekas viegli uztverams vai uzticams nešķita. Informācija bija pretrunīga un haotiska. Piemēram, difterijas vakcīnās esot alumīnijs, bet nav paskaidrots, ar ko tas kaitīgs, tika apgalvots, ka tas veicina gan autismu, gan saslimšanu ar vēzi. Lasīju arī, ka ar difteriju slimojot bezpajumtnieki, kas liek domāt, ka ieraksta autors šo slimību jauc ar tuberkulozi. Ar ko šie vēstījumi ir uzticamāki par valsts pausto?

Ja skatāmies uz katru atsevišķu gadījumu, iespējams, ka mēs tur tiešām nesaskatām loģiku. Tomēr tā nu ir, ka šajos vēstījumos ir frāzes, kuras uzrunā. Bieži vien arī pats komunikators šķiet uzticams, un, ja tā ir, tad viņa ierakstos loģiku vairs nemeklē. Bieži vien sazvērestības teoriju izplatītāji veido video tiešraides, tas ir biežāk izmantotais veids, caur ko viņi sasniedz savus sekotājus.

Ir arī tā, ka cilvēki tiecas meklēt informāciju, kam paši jau tic: viņi meklē apstiprinājumu paša uzskatiem. 

Sociālajos tīklos sazvērestības teorijas plaši izplatās arī tāpēc, ka, piemēram, "Facebook" algoritmi īpaši atbalsta emocionālus vēstījumus.

Esat paudis, ka valsts institūcijām neuzticas tie, kas neuzticas arī citiem cilvēkiem. Bet kāpēc tad viņi uzticas sazvērestības teorijām? Tās taču arī izplata cilvēki!

Jā, bet sazvērestības teoriju izplatītāji bieži vien runā skaidrākā valodā nekā tie, kas atspoguļo valsts institūciju vēstījumus. Tomēr iemesli ir vairāki, un katrā situācijā var nostrādāt kāds cits no tiem. Ticību sazvērestībām veicina arī vilšanās valsts varā vai varas arogance un tas, ka sazvērestības teoriju paustā cēloņsakarība viņiem šķiet loģiska. Piemēram, kā varas aroganci var vērtēt premjeres izteikumus pedagogu protestā: jūs taču saņēmāt algas pielikumu, ko jūs vēl te nākat. Uzticēšanos varai neveicina arī bieža lēmumu maiņa un korupcija, kā arī dažādi politiskie skandāli.

Ne jau tikai vara ir aroganta. Arī vienkāršie soctīklu lietotāji bieži vien nevis argumentēti diskutē ar sazvērestības teoriju piekritējiem, bet viņus izsmej un izlamā, kas var tikai veicināt spītu ticēt sazvērestībām.

Jā, ir arī gadījumi, kad kāds uzdod jautājumu un kāds zinošāks nevis izskaidro, bet uzreiz pārmet nezināšanu. 

Es teiktu, ka sabiedrībai kopumā būtu vajadzīga cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Kovida laikā arī sabiedriskie mediji, jo sevišķi televīzija, ieņēma ļoti striktu pozīciju, piemēram, par potēšanos. No vienas puses, var teikt, ka tas bija atbildīgi. Tomēr: vai tas nav veicinājis neuzticēšanos medijiem?

Ir svarīgi, lai sabiedriskie mediji reprezentētu visas sabiedrības grupas. Kovida laikā pietrūka informācijas par to, ka ir arī citādi domājošie. Jā, tas uzticēšanās līmenim nenāca par labu, jo no pārliecināšanas komunikācijas viedokļa efektīvāki patiesībā ir divpusējie vēstījumi, kuros komunikators parāda, ka ir arī citi viedokļi.

Ja tiek pausta vienpusēja informācija, daudziem tā vairs nešķiet uzticama.

Kad Kurzemē lasīju lekcijas par medijpratību, pēc kādas lekcijas par to, kā top ziņas, man klāt pienāca sieviete un teica: "Jūs ļoti labi izstāstījāt oficiālo versiju. Bet kā ir patiesībā?"

Šādu neticību veicina arī tas, ka tiešām ir bijuši gadījumi, kad ir atklājušies kādu amatpersonu meli.

Protams, ja mums melo par to, ka valsts atgūs "Air Baltic" ieguldīto naudu, kāpēc lai mēs ticētu, ka vakcīnas ir drošas?!

Uzticēšanās vairošana ir ilgtermiņa process. Vari daudz darīt, lai to vairotu, bet pietiek ar vienu šādu gadījumu, lai vairāku gadu darbs tiktu sagrauts. Lai izvairītos no dezinformācijas izplatības un veicinātu sabiedrības izplatību, vajadzētu veidot caurspīdīgas procedūras un veidot labklājīgu valsti. Jo ir sliktāk, jo ir vairāk trauksmes, jo ir lielāka iespēja, ka kāds izmantos šo cilvēku noskaņojumu un izplatīs dezinformāciju vai nu komerciālu iemeslu dēļ, vai lai gūtu varu vai pievērstu sev uzmanību.

Vai tad labklājīgās valstīs neizplatās sazvērestības teorijas?

Izplatās, bet to noturīgums ir mazāks.

Viena no idejām, kā veicināt bērnu vakcināciju pret infekcijas slimībām, ir liegt nevakcinētiem apmeklēt skolu vai bērnudārzu. Vai tas būtu efektīvs lēmums?

Drīzāk nē. Tas tiks izskaidrots kā kārtējais sistēmas nodarījums citādi domājošajiem.

Tic, ka viņi visi ir "viena banda"

Kādi cilvēki tic sazvērestības teorijām? Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents, ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns teic: "Tas nav šaurs, viens cilvēku tips. 

Saskaņā ar pētījumiem katrai no sazvērestības teorijām var ticēt pat līdz pusei pasaules iedzīvotāju. 15–20 procenti var būt diezgan nikni sazvērestības teorijas piekritēji, kas tic ļoti daudzām šādām teorijām.

Piemēram, gan tam, ka vakcīnas ir kaitīgas, gan tam, ka kaitē 5G tīkls.

Artūrs Utināns: "Skaidrs, ka lielākā daļa valdības kritiķu un apšaubītāju, ja paši tiktu valdībā, veidotu tādas pašas kļūdas."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

A. Utināns: Bieži vien ticība sazvērestības teorijām kombinējas ar reliģisko ticību, īpaši ar sektantiskajām reliģijām. Tie ir cilvēki ar samazinātu kritisko domāšanu. Vienīgais, kas var veicināt kritisko domāšanu, ir izglītība, lai cilvēki spētu atšķirt, kurš uzskats ir pamatotāks faktos. Diemžēl augstskolās tikai tagad sāk ieviest kritiskās domāšanas kursus un tos sāk pieminēt skolās. Problēma ir, ka skolās bieži vien liek iezubrīt kādus faktus, nepasakot, kam tas ir vajadzīgs, neļaujot ieraudzīt likumsakarību ķēdes.

Sazvērestības teorijās, vienalga, vai tās būtu par Covid-19 vai vakcināciju pret citām infekcijas slimībām, vai 5G internetu, vai lidmašīnām, kas kaisa indi, ir kopīgs elements: aiz valdības stāv ļoti vareni spēki, kas kontrolē visas pasaules valdības, piemēram, esot tāda "300 komiteja". 

Galvenā ideja ir, ka mēs tiekam mānīti, lai šie varenie spēki varētu piepildīt kādas savas intereses. 

Piemēram, lai zāļu industrija varētu pelnīt lielu naudu (patiesībā tā sauktā alternatīvā medicīna pelna tāpat kā tā sauktā "big pharma") vai arī lai samazinātu iedzīvotāju skaitu, jo superaristokrātija uzskatot, ka cilvēku esot par daudz. Pasaules depopulācijas sazvērestības teorija ir ļoti populāra. Turklāt atlikušos cilvēkus gribēšot kontrolēt, tāpēc ir visas tās idejas par čipēšanu, ko varētu ievadīt ar vakcīnām. Nav gan saprotams, kāpēc čipi jāievada tieši ar vakcīnām. Teorētiski to taču varētu paveikt arī zobārsts, tos var ievietot kādā dzērienā vai ēdienā.

Jā, dažkārt šīs sazvērestības teorijas ir pretrunīgas. Piemēram, vakcinācijas pretinieki pauda gan to, ka kovids neeksistē, gan ka kovids tīši radīts un izplatīts slepenajās laboratorijās.

Taču tam nav lielas nozīmes, jo galvenā ideja ir: "Viss, ko mums saka valdība, ir meli!" Tāpēc jebkura teorija ir pareizāka par to, ko mums saka valdība.

Valdība ir augšā, tāpēc tai var neticēt, kamēr kāds, kas pauž sazvērestības teorijas, ir tepat blakus, kaimiņš, savējais, tāpēc uzticamāks. 

Pasaule ir sadalīta labajos un ļaunajos, tas ir tāds mitoloģisks pasaules uzskats.

Zinātnieki un ārsti "ļauno" lomā nonāk tāpēc, ka, piemēram, kovida gadījumā valdība teica to pašu, ko ārsti un zinātnieki. Sanāk, ka viņi visi ir viena banda, kurā iekļaujas arī Pasaules Veselības organizācija, policija, žurnālisti...

Ja jautā, vai šādu teoriju izplatību veicina valdības komunikācijas kļūdas, tad jāatzīst, ka kļūdas, protams, gadās. Jebkura cilvēka komunikācijā ir kļūdas. Taču kļūdas ir netīšas, bet sazvērestības teoriju piekritēji saka, ka speciāli tiek melots.

Jebkuram cilvēkam ir ne tikai komunikācijas, bet arī domāšanas kļūdas. Tās pēdējās nodrošina to, kāpēc ir iespējams noticēt sazvērestības teorijām, jo tās liek redzēt pasauli melnbaltu.

Skaidrs, ka lielākā daļa valdības kritiķu un apšaubītāju, ja paši tiktu valdībā, veidotu tādas pašas kļūdas.

Vēl viena sazvērestības teorija pauž, ka visa milzīgā nauda, kas tiek investēta kosmosa izpētē, patiesībā tam netiek tērēta, bet arī paliek pasaules vareno kabatā. Mūs apmānot, ka ir kosmoss. Tiesa, dzīvē tiešām dažkārt gadās līdzīgi. Piemēram, Krievija esot milzīgu naudu tērējusi kara mašinērijā, bet galu galā izrādījies, ka tā īsti nedarbojas, jo, visticamāk, liela daļa naudas vienkārši nozagta.

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes