Vecums pasargā no vēža? Jaunais pētījums apgāž visu, ko līdz šim zinājām

Amerikāņu pētnieki savā kārtējā pētījumā noskaidrojuši šķietami absolūti paradoksālo: vecums var ne tikai paaugstināt vēža risku, bet arī no tā pasargāt!

Eksperimentu gaitā izdevās secināt, ka plaušu audu novecojošās šūnas saistībā ar dzelzs metabolisma īpatnībām zaudē daļu savas atjaunošanās spējas. Neskatoties uz paaugstināto dzelzs daudzumu šūnās, tās funkcionē tā, it kā justu dzelzs deficītu, un tas esot saistīts ar olbaltumvielas NUPR1 līmeņa paaugstināšanos. Uzsvērts, ka šis pētījums izskaidrojot to, kāpēc, sasniedzot noteiktu vecumu, padzīvojušiem cilvēkiem samazinās saslimšana ar vēzi.

Pētījumi veikti ar ģenētiski modificētām pelēm ar plaušu adenokarciomas modeli, un viens no grūtākajiem darbiem bija tieši vecuma izmaiņu izpēte, jo pelēm vajadzīgi vismaz divi gadi, lai tās sasniegtu cilvēkam ekvivalento 65–70 gadu vecumu. Neskatoties uz to, pētniekiem tomēr izdevās sekmīgi izsekot tam, kā dzelzs metabolisms ietekmē šūnu reģenerēšanas spējas un to uzņēmību pret vēzi. Noskaidrojās, ka vecajām pelēm NUPR1 izstrāde palielinās, kā dēļ šūnas zaudē reģenerēšanas spējas, un tas noved pie audzēju daudzuma samazināšanās. Bet šo efektu ir iespējams pavērst otrādi, proti, palielinot dzelzs saturu šūnās jeb samazinot NUPR1 līmeni, taču tāda veida iejaukšanās jau atkal palielina vēža rašanās risku, un tas to padara bīstamu cilvēkiem ar noslieci uz onkoloģiskajām slimībām.

Turklāt pētījumā noskaidrotas vecuma atšķirības saistībā ar terapijas efektivitāti, kas vērsta uz feroptozi jeb tātad dzelzs izraisītu šūnu ieprogrammētas iznīcināšanas tipu. Novecojošās šūnas izrādījušās noturīgākas pret feroptozi, un tas šāda veida ārstēšanu padara mazāk efektīvu tieši gados vecākiem pacientiem. Šādi iegūtie rezultāti uzsver nepieciešamību ņemt vērā vecumu, izstrādājot un veicot klīniskos pētījumus.