Vai tad zvaigzne ar mums runā?

Rūpīgi caurskatot arhīvu materiālus, astronomi konstatējuši, ka jau vismaz 30 gadus no kosmosa pienāk nenoskaidrotas iedabas radiosignāli. Turklāt, izrādās, tie visas šīs desmitgades pienāk ar vienādu 22 minūšu intervālu, un tas, kā pauduši pētnieki, nav pielīdzināms nekam, kas vien mūsdienu zinātnei ir pazīstams.

Vēstīts, ka šis stāsts iesācies 2018. gadā, kad teleskopi kosmosā nofiksēja radiosignālus, kas pienāk ar periodu aptuveni trīs reizes stundā. Astronomi jutās maksimāli pārsteigti, jo uzreiz bija skaidrs, ka tas ir kaut kā pārāk lēnu, piemēram, neitronu zvaigznei. Tiesa, aptuveni trīs mēnešus pēc atklāšanas šie radiosignāli jūtami pavājinājās, tad apklusa pavisam un vairs neatjaunojās. Toreiz pētnieki izlēma uzsākt meklējumus kosmosā, lai pamēģinātu atrast citus līdzīgus fenomenus. Un patiešām tādus arī atrada! Turklāt tas, ko viņi atrada, lika viņiem kļūt vēl domīgākiem.

Izrādās, atrasts vēl lēnākas radiopulsācijas objekts, proti, tas nostrādā reizi 22 minūtēs. Tas tagad nodēvēts par GPM J1839-10 un atrodas Vairoga zvaigznājā 15 tūkstošu gaismas gadu attālumā no Zemes. Protams, cilvēkam piešķirtās apziņas mērogos tas ir praktiski neaptverams attālums, lai gan vienlaikus zināms, ka, piemēram, Piena Ceļš plešas vismaz simtu tūkstošu gaismas gadu garumā, un tas nozīmē vismaz to, ka šis objekts atrodas mūsu galaktikā.

Bet lieta vēl esot arī tāda, ka pētnieki katram gadījumam izlēma pārbaudīt šos periodiskos “pulsējošos” radiosignālus – vai patiešām tas ir kaut kas tāds, ko viņi iepriekš nebija jau fiksējuši. Un tad noskaidrojās, ka teleskopi šo signālu turpina fiksēt jau pat kopš 1988. gada – tātad jau vismaz ceturto desmitgadi! Vienkārši esot sanācis tā, ka gigantiski lielajā kopējā masā tieši šis bija kaut kā iemaisījies visam pa vidu tā, ka to neviens lāgā neievēroja. Un tieši tas tad arī pētniekiem laupījis sapratni par to, ar ko īsti viņiem tagad nācies sastapties.

Vispār tajos gadījumos, kad no kosmosa pienāk periodiski “pulsējoši” radiosignāli, pirmajā acumirklī pētnieki uzskata, ka tos rada neitronu zvaigzne vai sevišķi jaudīgs tās paveids, proti, magnetārs. Turklāt tieši tās īpašības dēļ neitronu zvaigznes arī iemantojušas papildu apzīmējumu – pulsāri. Un tas jau ir līdz aptuveni Zemes vidējas lielpilsētas izmēriem saspiests masīvas zvaigznes – piemēram, vismaz 15 reizes smagākas par Sauli – kodols, kura zvaigzne nomirusi jeb faktiski uzsprāgusi kā supernova un tādā veidā nometusi savu apvalku. Proti, tās diametra izmērs kopš tā momenta ir aptuveni 20–30 kilometri saspiestas divu Sauļu masas. Tik šaušalīgi liela spiediena apstākļos vielas atomi šajā kodolā sabrukuši galvenokārt neitronos ar salīdzinoši nelielu citu elementārdaļiņu piemaisījumu. Tāpēc to arī dēvē par “neitronu zvaigzni”. Un šis kompaktais neitronu monstrs kādā mirklī sāk gigantiski lielā ātrumā griezties un turklāt vienlaikus no abiem saviem poliem izdala radio, rentgena un gamma starojumu. Šis mirušais kodols tad griežas gluži kā vilciņš, proti, griešanās acs ļoti spēcīgi “staigā”. Un šīs “staigāšanas” procesā novērotāji teleskopā redz periodiski vienu vai otru izstarojošo polu. Tieši tāpēc no tādām zvaigznēm pienākošie signāli pulsē un tos dēvē par pulsāriem.

Bet magnetāri būtībā ir tie paši pulsāri, tikai ar ļoti spēcīgu magnētisko lauku. Zinātnes aprindās pastāv uzskats, ka tie ir “jaundzimušie” pulsāri jeb, iespējams, labāk būtu formulēt – “jauniepazītie”. Jo laika gaitā to magnētiskais lauks pavājinās un tie kļūst par normālām neitronu zvaigznēm. Un magnetāru atšķirīgā iezīme ir tas, ka ļoti spēcīgs magnētiskais lauks ievērojami palēnina to darbību, proti, tie vairs nepulsē tik intensīvi, kā parastās neitronu zvaigznes. Ja pulsārs savus vēstījumus noraida, mazākais, pa vienam ik pēc piecām sekundēm, bet dažkārt arī vairākus simtus katru sekundi, tad magnetārs, raugoties no šā aspekta, ir salīdzinoši mierīgāks: aptuveni reizi dažās minūtēs.

Bet šeit vienlaikus ir vēl kāda zīmīga nianse: magnetārs pamatā pulsē rentgena un gamma stariem, un no tā nākošie radiosignāli gan ir pamanāmi, taču tie ātri izgaist – dažu mēnešu vai, augstākais, dažu gadu laikā. Katrā ziņā radiovēstījums no tiem neturpinās vairākus gadu desmitus. Sak, kad būs pavājinājušies līdz pulsāriem, tad arī uzsāks raidīt. Taču tad tie arī vienlaikus sāks savu ārprātīgo riņķošanu, un tas nozīmē, ka raidīšana īstenosies apbrīnojami periodiski.

Tieši tas tad arī laupījis dvēseles mieru astrofiziķiem. Proti, ja objekts Vairoga zvaigznājā ir magnetārs, tad tas griežas pārāk lēnu, lai no tā vispār varētu izstaroties kaut kādi radiosignāli. Un vēl jo neiespējamāka šķiet varbūtība, ka šie viļņi varētu izplatīties jau vairākas desmitgades pēc kārtas un, kā šķiet, pat negrasās tuvākajā laikā izzust.

Tāpēc paliekot faktiski tikai divi varianti: vai nu runa ir par kādu tādu zvaigžņu klasi, kas cilvēces zinātnei vēl nav pazīstama, katrā ziņā ne gluži saprotama atbilstoši izpratnei par fiziku, un kas turklāt vēl novērojama tikai vienā unikālajā eksemplārā, vai arī tā tomēr itin nemaz nav nekāda zvaigzne, bet gan kaut kas (varbūt pat var teikt – kāds), kas uzcītīgi nosūta signālus visiem potenciālajiem saprātiem visā Visumā. Tas pēdējais variants kaut kā šķiet maksimāli suģestējošs, vai ne?