Aivars Hermanis: Mana pilsēta ir Liepāja

Sākot ar svētdienu, 15. februāri, Latvijas lielākajās koncertzālēs izskanēs koncerts "Pilsēta". Leģendārās grupas "Remix" dalībnieki Uldis Marhilēvičs, Igo un Aivars Hermanis kopā ar Latvijas Radio bigbendu piedāvās "Remix" mūzikas programmu, kurā iekļauti gan laika pārbaudi izturējuši instrumentālie skaņdarbi, gan grupas lielākie hiti jaunos aranžējumos, arī kompozīcijas no pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izdotajām skaņuplatēm "Uz veselību!" un "Naktsmājas".

Uz sarunu aicināju mūziķi, komponistu, aranžētāju un producentu, ģitārspēles leģendu Aivaru Hermani.

"Mēs uz brīdi atgriežamies netālā pagātnē – 1985. gadā –, kad Radio mājā Doma laukumā sākās mūsu ansambļa reālā dzīve," gaidāmos koncertus raksturojis Uldis Marhilēvičs. Koncertā "Pilsēta" skanēs izlase no instrumentālajiem albumiem, kā arī grupas "Remix" lielākie hiti, kurus izpildīs Igo.

Kompozīcijas tapušas laikā, kad Latvijas Radio pēc Maestro Raimonda Paula iniciatīvas tika dibināts ansamblis ar tā brīža spēcīgākajiem jaunajiem instrumentālistiem – pianistu Uldi Marhilēviču, ģitāristu Aivaru Hermani, bundzinieku Vilni Krieviņu un basģitāristu Jevgeņiju Ščapovu (pēc 1989. gada grupā basģitāru spēlēja Eduards Glotovs). Ansamblim pievienojas dziedātājs Igo, un "Remix" kļūst par to supergrupu, kuru pazīstam jau četrdesmit gadus. Tajā pašā laikā kolektīvs kā pavadošais ansamblis turpina ierakstīt dažādu komponistu skaņdarbus un strādā pie savas instrumentālās mūzikas programmas: top skaņdarbi "Cīņa", "Spēle", "Pilsēta" un leģendārais "Uz veselību!".

Šai koncertprogrammai skaņdarbus īpaši aranžējis Radio bigbenda pianists Viktors Ritovs, kurš "Remix" mūzikā saskata daudz pozitīvisma, humora un ārkārtīgi skaistas melodijas, it sevišķi balādēs, "Remix" skanējumu papildinot ar bigbenda tembrālajām krāsām. Mūziķi kopā ar bigbendu atskaņos hitus – "Banānu republika", "Cīņa", "Pilsēta", "Sestdiena" un citus – , bet koncerta izskaņā gaidāma sadziedāšanās ar skatītājiem leģendārajā Raimonda Paula skaņdarbā "Kā senā dziesmā".

Aivar, kā esat stāstījis, sākumā ģitāru spēli apguvāt pašmācības ceļā. Interesanti, ka tāpat bijis arī Kasparam Zemītim, ar kuru un vēl Mārci Auziņu kopā uzstājāties kā akustisko ģitāru trio.

A. Hermanis: Bija tāds ģitāru laiks – "The Beatles", "The Rolling Stones" un citas grupas… Es, toreiz padsmitnieks, biju desmit gadus jaunāks par šiem manas paaudzes elkiem. Man mājās mētājās tēva no Sibīrijas atvests instruments. Saukt to finiera kasti ar septiņām stīgām par ģitāru tai būtu pārāk liels gods, bet kaut kas līdzīgs jau nu bija. Pamazām, soli pa solim, kamēr atradu kādus akordus, saskaņas, skatījos, kā dara lielie puiši ārzemēs, jo ģitāras apmācība un šī instrumenta spēles kultūra atšķirībā no klasisko instrumentu – pūšamo, stīgu un pārējo – padomju laikā bija galīgi neattīstīta. 

Tagad varam lepoties ar labu profesionālo apmācību ģitāras spēlē, bet toreiz par ko tādu nevarēja ne sapņot. Akadēmiskās izglītības ģitāras skolotāju Latvijā nebija. 

Es toreiz domāju par flautu un klarneti, bet mūzikas skolā visas vietas aizņemtas. Tu esi liels puisis, man sacīja, pūtīsi fagotu. Bet sagadījās, ka viena ebreju dāma, jauna un skaista, ieguvusi augstāko izglītību ģitāras spēlē Maskavā Gņesina institūtā, ieprecējās Liepājā. Kad meklēja darbu mūzikas skolā, es kļuvu par viņas pirmo audzēkni, pēc tam pieteicās vēl viens.

Pieminējāt, ka pirmo ģitārai līdzīgo instrumentu tēvs atveda no Sibīrijas. Par ko viņš tur nokļuva?

Kad paaugos, to izstāstīja viņa labākais draugs. Mans tēvs mācījās tehnikumā Liepājā, kur bija izveidojusies pretošanās grupa okupācijas varai. Kā provocējot divi vecāki puiši nozaga Aizputes milicijas pilnvarotajam par "vilīti" dēvēto automašīnu. Tēva pienākums šajā operācijā bija stāvēt ar benzīna kannu Aizputes un Liepājas ceļu krustojumā. Nevaru iedomāties, ko puiši bija iedomājušies darīt tālāk, bet tie divi, kas nočiepa "vilīti", dabūja katrs pa divdesmit pieciem gadiem, bet tie, kas stāvēja ar benzīna kannu, katrs pa septiņiem. Bet Staļins nomira, lieta tika pārskatīta, jauno cilvēku darbība tika kvalificēta vairāk kā politiska akcija, sekoja amnestija… Mans tēvs pēc pieciem nometnē aizvadītiem gadiem pārnāca mājās 1953. gadā. Pēc diviem gadiem nācu pasaulē es.

Esat spēlējis vairākās grupās, bet, tā kā šajā koncertā skanēs "Remix" dziesmas, būtu interesanti atcerēties – kā grupa radās?

No grupas "Opus", kas toreiz darbojās Filharmonijas paspārnē, aizgājām politekonomisku apsvērumu dēļ. Par savu naudu pirkām instrumentus, kurus varēja dabūt tikai par dolāriem, bet legāli padomijā cilvēkiem valūta nedrīkstēja būt. Pasūtījām instrumentus jūrniekiem, kas brauca uz Rietumiem. Toreiz Latvijas Valsts filharmonijā pelnījām lielu naudu, bet instrumentu cenas arvien pieauga, tie kļuva arvien dārgāki, arī aparatūru, par dolāriem iegādātu, vajadzēja arvien lielāku, un mēs spēlējām arvien lielākai auditorijai. Un arī ar padomijā ražotām drēbēm uz skatuves nevarēja kāpt. Mūsu "aprīkojums" kļuva arvien uzkrītošāks un kā likumpārkāpējus "stūra māja" varēja aizturēt katru mīļu brīdi. Viss kļuva arvien sarežģītāk. Bet mūzikas spēlē, kur toreiz redzējām vienīgo dzīves jēgu, gribējās būt labākajiem…

Viendien satiku uz ielas Raimondu Paulu. Esi aizgājis no Filharmonijas, viņš zināja, nauda ir? Nāc uz Radio, ir brīva viena štata vieta orķestrī otrajam ģitāristam. Tā nokļuvu Latvijas Radio un televīzijas orķestrī. Un vēl kādu dienu, kad devos pa Radio lielajām kāpnēm uz pirmo studiju, Pauls nāk pa kāpnēm lejup no diriģentu telpas. Sasveicināmies, jau gandrīz garām pagājis, Maestro pagriežas un saka – klau, Aivar, es te varbūt varēšu dabūt valūtu, varēs nopirkt Radio mūzikas instrumentus un aparatūru. Vai tu varētu savākt tos labākos mūziķus? Paralēli "bigbendam" varētu uztaisīt grupu, kas veiktu modernākus ierakstus nekā "bigbenda" tradīcijās un aranžējumos. Tāds piedāvājums var būt vienreiz mūžā! Tā viss sākās.

Mūsu pirmais koncerts uzreiz "dzīvajā" notika Radio pirmajā studijā, kā līdz tam nekad nebija darīts. Jo saskaņā ar padomju cenzūras noteikumiem visu iepriekš vajadzēja ierakstīt, tad komisija noklausījās, un tikai pēc tam varēja palaist ēterā. Bet mūsu gadījumā Paula autoritāte eksperimenta kārtā... Pirms televīzijas ieraksta režisore vaicāja – bet kā jūsu grupu pieteiksim titros? Vajagot īsi… Pauls izmeta par restartu, ierakstiem,"miksēšanu… Un sanāca "Remix".

Tā kā pieminējāt Maestro un esat piedalījies Autortiesību likuma izstrādē, ko saka jūsu pieredze – vai producents drīkst izmantot koncerta nosaukumā Raimonda Paula vārdu, ar viņu to nesaskaņojot?

Protams, nedrīkst! Esmu tik daudz rīkojis Paula koncertus, ka varu teikt, ka meistars ir diezgan pielaidīgs, bet, ja viņš saka nē, tad nē. Un "jā" ir saņemts tikai tad, kad viņš izvelk no kabatas savu blociņu un ieraksta datumu, kad un kur kas notiks. Tad ir skaidrs, ka piekritis. 

Bet strikti no likuma viedokļa, lai izmantotu kāda cilvēka vārdu sarīkojuma nosaukumā, vajag saņemt piekrišanu kaut vai uz avīžu lapas malas. 

Varbūt mazliet pārspīlēju, bet jābūt konkrētā cilvēka vai viņa pilnvarotās personas parakstam. Tagad koncerts ar nosaukumu "Manai dzimtenei" (bez Raimonda Paula vārda) no likuma viedokļa var notikt. Jautājums vienīgi, vai cilvēki pirks biļetes. Man šķiet, tautai ir sajūta, ka Pauls ir apvainots, un Maestro ir tautas elks. Bet, ja koncerts notiek, tad likums nosaka, ka autoriem, kuru mūzika tiek izmantota, pienākas seši procenti no pārdoto biļešu naudas bruto ieņēmuma. Ja pārdotu visas biļetes Mežaparka estrādē, tas būtu daudz. Bet, manuprāt, par lielu ir dārgo (150 eiro) biļešu segments, jo acīmredzot rīkotājiem nav pieredzes ieguldīt sarīkojumā savu naudu un dabūt to atpakaļ.

Bet atgriezīsimies pie "Remix". Klīst leģenda, ka grupa pēc pirmā ārzemju brauciena atgriezusies bez viena tās dalībnieka.

Taisnība. Stāsts ir par Jevgeņiju Ščapovu, basģitāristu, vienu no diviem maniem labākajiem draugiem. Viņa māte nāca no vēsturiski augstdzimušas lietuviešu dzimtas – kunigaišiem. Ar vīru viņa iepazinās un apprecējās Sibīrijā, kur Jevgeņijs arī piedzima. Protams, ģimene "boļševikus" neieredzēja, un dēlam, kurš vienlīdz labi runāja lietuviski, krieviski un latviski, tas bija iepotējies diezgan stipri. 1988. gadā notika mūsu pirmais brauciens uz rietumvalsti. PSRS kultūras dienu ietvaros koncertējām Norvēģijā. Mēs ar Jevgeņiju, kā jau draugi, dzīvojām vienā numuriņā. Vēl pusdivos naktī skatos, mana kolēģa nav. Domāju – varbūt atzīmē koncerttūres noslēgumu ar draugiem kādā krodziņā. Pusseptiņos no rīta telefona zvans. Jevgeņijs teica, ka aizgājis uz Norvēģijas policiju un lūdzis politisko patvērumu. Atpakaļ uz Latviju nebrauks. Atceros, kā Valsts drošības dienesta darbinieks, kas mums bija līdzi, kā jau visām grupām tajā laikā, tāds jauns džeks, iepriekš strādājis Norvēģijas vēstniecībā un gana zināja norvēģu valodu, raudāja. Šis gadījums nozīmēja beigas viņa karjerai. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ar Jevgeņiju esam sazinājušies, daudzas reizes esmu bijis pie viņa ciemos Oslo un viņš bijis šeit, esam spēlējuši kopā "Remix" koncertos.

"Remix" var lepoties arī ar līgumu ar kompāniju Amerikā un vairāk nekā gadu ilgu muzicēšanu šajā aizokeāna valstī.

Mērķis jau bija spēlēt Rietumos, iepazīt to pasauli. Sūtījām pa pastu savus portfolio, ierakstus, un tad viena jaunatnes komerckompānija deviņdesmito gadu sākumā kļuva par mūsu "jumtu". Atsaucās interesenti Amerikā. Vienā koncerttūrē Amerikā un Kanādā, kad braukājām pa latviešu centriem, satikos ar Ralfu Augstrozi, interesantu vīru, "Grammy" balvas komisijas locekli un viceprezidentu menedžmenta kompānijai, kas par mums bija ieinteresējusies. Vēl tagad atceros, kā tikāmies Ņujorkā uz 14. Avēnijas… Ralfs Augstroze kopā ar vairākiem ASV mūzikas industrijas producentiem atbrauca uz Latviju, noklausījās vairākas grupas – "Līvus", "Sīpolus" un citas –, bet izvēlējās mūs kā potenciālos partnerus, ar kuriem varētu slēgt līgumu, lai attīstītu mūsu prasmes un ierakstītu skaņuplati. Tad devāmies uz Ameriku, kur pavadījām pusotru gadu. Es vienā personā biju gan muzikants, gan Latvijas puses menedžmenta pilnvarotā persona. Bet visādu peripetiju rezultātā kompāniju, kas bija par mums ieinteresējusies, pārpirka cita, kurai mēs vairs nelikāmies interesanti. 

Kaut plate jau bija gandrīz ierakstīta, viņi lauza līgumu, izmaksāja mums kompensācijas – "sāpju naudu", "Atvainojiet, tā biznesā notiek". 

Amerikā nospēlējām pāris demo koncertus, darbojāmies studijās, taču, protams, neviens mūs nepazina. Spēlē čaļi gariem matiem, droši vien kaut kāda amerikāņu grupa… Muzicējot "Remix", bijām mazliet tikuši arī pie naudas, ko, grupai beidzot pastāvēt, sadalījām un šķīrāmies kā draugi. Vēl palaikam gadās, ka kopā uzspēlējam.

Koncertā "Pilsēta" skanēs daudzi hiti. Būtu interesanti atcerēties, kā tie radās. Piemēram, jūsu paša sacerētā "Banānu republika".

Man sokas diezgan ātri, pastrinkšķinu stīgas, gammas, un, skat, jau rodas kāds aizmetnis. Ja mēģinājumā puiši saka, jā, interesanti, tad viss notiek. Šajā skaņdarbā ir Latīņamerikas ritmi. Un nosaukumā savs humoriņš. Ar "banānu republiku" taču saprotam tādu, kur viens liels pārvaldnieks, kas tirgo narkotikas, valda liela korupcija. Tas joks nosaukumā arī akcentē mūzikas raksturu un iezīmē savu stilu. "Banānu republika" nav nekāds latviešu bezsinkopju meldiņš. Un, ja vēl atceramies, ka banāni padomju laikā bija baigi ekskluzīvais auglis, jo veikalos varēja dabūt tikai ābolus… Kad Uldis Marhilēvičs atnesa uz mēģinājumu pirmās frāzes no skaņdarba, kas vēlāk tika pie nosaukuma "Uz veselību!", mums galvās atausa viena vienīga bilde – sēž vīri krogā un uzdzīvo, uz galda kārtis un naudas žūksnīši, te pēkšņi iebrūk bandīti un pēc tam uzrodas miliči. Klips šai dziesmai tika filmēts reālā krogā "Cepelīns", kas kādreiz atradās uz Tallinas ielas. Tas viss, protams, ir pārspīlējums, bet daudz no realitātes neatpaliek, un mūzika arī tai noskaņai atbilstoša. Patiesībā, godīgi sakot, ir diezgan liela problēma izdomāt skaņdarbiem un dziesmām nosaukumu, vajag īstu, lai labi skan, lai ir kods, ko var labi atcerēties, salīdzinot ar ikdienas valodu. Arī vārdu "Remix" ir viegli atcerēties, jo tas ir latviešiem neraksturīgs, un mēs jau arī nespēlējām ļoti latvisku mūziku. Mana "Sestdiena" radās brīvdienas sajūtās. Uz darbu nav jāiet, ir laiks atpūtai un izklaidei, bet skaņdarbam ir vēl kāda vēsture. Mēs to spēlējām Čatokvas konferences laikā. Koncerts notika Dailes teātrī, no ASV puses uzstājās viens pianists, viens dziedātājs un ļoti slavens A klases džeza saksofonists Grovers Vašingtons. Mums radās fiksa ideja – vienu skaņdarbu varētu nospēlēt kopā! Bet nekas jau nebija sarunāts, un kur ārzemnieki, tur klāt čekisti. Bet, Groveram nākot ārā no ģērbtuvēm, izdevās pārmīt pāris vārdus: vai viņš būtu ar mieru? Un atbilde skanēja – kāpēc ne, iedodiet tikai notis, kas jāspēlē! Uldis Marhilēvičs tās jau bija uzrakstījis. Iznāca spoža saspēle, internetā var paklausīties ierakstu.

Mūs ar Marhilēviču ļoti aizrāva džezroks. Radio laikā "Remix" sadarbojās ar trompetistu un aranžētāju Gunāru Rozenbergu. Šad tad koncertā iespēlējām orķestrim ritmu, savukārt Rozenbergs nāca talkā mums īpašos koncertos ar četru pūtēju grupu. Tāpēc tagad esam laimīgi, ka Kārļa Vanaga vadītais Latvijas Radio bigbends, kas spēlē Eiropas līmenī, ir uzaicinājis mūs piedalīties koncertos "Pilsēta".

Koncertam ir interesants nosaukums – "Pilsēta".

Jo uzstāsimies dažādās Latvijas pilsētās, un viens Ulda Marhilēviča skaņdarbs tā arī saucas – "Pilsēta". Tā ir mūzika, kas varētu būt fonā kinofilmai par pilsētu ar tās trokšņiem, rosību, kustību.

Un kura ir jūsu pilsēta Latvijā?

Protams, Liepāja. Tur esmu dzimis un audzis, tas liepājnieka kods nekur nepazūd. Un mūzikas industrijas formēšanās, tās pirmie asni un mūsu izpratne par to, tas viss nāk no Liepājas.