Pretstatu dažādība. Nesaimnieciskuma augstā cena kultūrā

Nekad nebiju domājis, ka redzēšu kādu Ādolfa Šapiro izrādi, bet te nu tā ir – Migela de Servantesa Saavedras kanoniskā romāna "Dons Kihots" dramatizējums, kas uz Jaunā Rīgas teātra skatuves nonāca 2026. gada 3. februārī.

Un šā gadu un paaudžu atšķirība nozīmēja arī to, ka līdz šim Ādolfu Šapiro kā režisoru būtībā nezināju vispār – ko gan dod slavenības tituls un teātra vēsturnieku grāmatas, ja 60., 70., 80. gadu Jaunatnes teātra izrāžu ierakstu nav? Drošības dēļ jāpiebilst, ka nepretendēju uz absolūtu precizitāti, bet pašreizējie statistikas rezultāti no iestudējumu filmēšanas sākuma 1978. gadā līdz 1990. gadam ir šādi: piecas Alfrēda Jaunušana izrādes, piecas no Arnolda Liniņa, trīs no Mihaila Kublinska, trīs no Kārļa Auškāpa, divas no Edmunda Freiberga, pa vienai no Tīnas Hercbergas, Jāņa Cimmermaņa, Arkādija Kaca, Valentīna Maculēviča. Klāt vēl divu rokoperu uzvedumi, bet Pētera Pētersona, Pētera Lūča, Ādolfa Šapiro nav nemaz.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Tagad vismaz ir "Dons Kihots", turklāt klātienes pieredzē – un, ja režisors savos 87 gados spējis radīt iestudējumu, kas izskatās laikmetīgāks par viena otra gados jaunāka latviešu mākslinieka veikumu, tas jau kaut ko nozīmē. Un, raugoties uz "Donu Kihotu" tikai ar literārām priekšzināšanām, saistīja gan radošā individualitāte un intelektuālā loģika, gan kolorīti iedzīvinātā vizuāli skatuviskā telpa, gan teicami īstenotā sadarbība ar aktieriem – ne tikai Kasparu Znotiņu un Gundaru Āboliņu, bet arī citiem. Un tas tad arī bija kārtējais impulss, lai salīdzinātu vairākus pretstatus – Jaunatnes teātra sabrukumu 1992. gadā un 17. pirmizrādi Jaunā Rīgas teātra atjaunotajā ēkā 2026. gadā, tālaika realitāti un šīsdienas pasauli, mākslas īstenību un sociālos aspektus.

Pirmā atziņa – kaut ko atjaunot izmaksā daudz dārgāk par kādreizējās likvidēšanas rezultātā ietaupītajiem līdzekļiem. Slēdza Operetes teātri? Tagad tam nepieciešami miljoni, jo katrs vairāk vai mazāk sekmīgs mēģinājums žanra klasikas iestudējumos parāda realitāti – operetei vajadzīgs visnotaļ apjomīgs romantisma laikmeta orķestris ar pienācīga lieluma stīdzinieku grupu, pūtējiem un perkusionistiem (nav jau gluži Berlioza vai Mālera dimensijas, bet citādi nekādas starpības – Lehārs vai Ofenbahs), un vajadzīgi solisti, kas prot ne tikai labi dziedāt, bet arī tēlot un dejot (tātad vēl viena pamatīga finanšu izdevumu aile), un tā kā derētu piesaistīt arī profesionālus režisorus, scenogrāfus un kostīmu māksliniekus. Likvidēja Latvijas Radio bigbendu? Izdevās atjaunot tikai ar lielām pūlēm un pēc ilga pārtraukuma, jo vērienīgs pūtēju ansamblis prasa tikpat vērienīgus resursus. Bet, ja nu patiešām ap 1992. gadu Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris būtu pārvērsts par projektu orķestri pēc Ganas, Senegālas un Angolas parauga, vēlāk pilnvērtīga darba atjaunošana, visticamāk, līdzinātos Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības izmaksām.

Antitēze – padomju okupācijas armija atstāja Latviju kā izlaupītu un morāli degradētu valsti. Nebūtu godīgi tiesāt tālaika cilvēkus par to, ka viņi nespēja saglabāt visas kultūras institūcijas bez grandiozām investīcijām. Otra antitēze – izslavētā padomju izglītība vismaz humanitārā ziņā izrādījās fikcija, jo 90. gadu sabiedrību neinteresēja ne operete, ne džezs, ne teātris – visu aizēnoja veci un jauni šlāgeri. Trešā antitēze – ja reiz iepriekšējais Jaunatnes teātra galvenais režisors ir sanīdies ar visiem, kur jūs ņemsiet jaunu režisoru? Kuram būtu jātiek galā ar vidējā statistiskā padomjlaiku aktiera profilu, bet jaunu, patiešām izcilu aktieru sagatavošanai un uzturēšanai atkal nepieciešami miljoni?

Pēdējais salīdzinājums – savulaik Ādolfs Šapiro uzskatīja sevi par neaizstājamu. Tagad Alvis Hermanis par sevi domā to pašu. Taču neaizstājamu režisoru nav. Tumšie deviņdesmitie gadi pagājuši uz neatgriešanos, un Jaunais Rīgas teātris pastāvēs arī pēc vairākām desmitgadēm. Tiesa, tad gan mākslinieciskā vadība tur būs pavisam cita.