Ilgas pēc dievišķās gaismas. Reinis Zariņš aicina uz koncertu

Piektdien, 11. oktobrī, Latvijas Universitātes Lielajā aulā gaidāms viens no šāgada Rudens kamermūzikas festivāla dvēseliskākajiem notikumiem, kurā uzstāties pianists Reinis Zariņš kopā ar diriģenta Normunda Šnē vadīto kamerorķestri "Sinfonietta Rīga".

Aicinot uz koncertu, tā organizētāji uzsvēruši Reiņa Zariņa klavierspēles virtuozitāti, kurai piemītot "teju hipnotizējošs spēks – šis talantīgais melnbalto taustiņu pavēlnieks savā īpašajā skaņas izjūtas pasaulē klausītājus ievilina nevis ar ārišķīgi žilbinošu virtuozitāti, bet gan ar domas dziļumu un daudzslāņainību, pārsteidzot ar apbrīnojamu balansu starp ļoti personīgu un objektīvu skatījumu uz mūziku."

Pagājušajā nedēļā "Kultūrzīmēm" bija iespēja Reini Zariņu uzrunāt sarunai, kas noritēja gan pirms, gan pēc pianista koncerta Londonas klaviermūzikas festivālā svētdien, 6. oktobrī. Tur viņš atskaņoja vienu no savas spēles publikas un kritiķu visspožāk vērtētajiem skaņdarbiem – franču komponista Olivjē Mesiāna radīto episko opusu "Divdesmit skatieni uz Jēzus bērnu", kas tapis Otrā pasaules kara tumšākajās dienās. Festivāla rīkotāji uzsvēruši, ka "godalgotajam latviešu pianistam Reinim Zariņam ir liela radniecība un personiska saikne ar šo divdesmitā gadsimta klaviermūzikas šedevru. Viņa Mesiāna mūzikas priekšnesumi vienmēr ir transformējoši, garām nepalaižami notikumi." Koncerta aprakstā uzsvērts arī brīdinājums – pianists visas 20 skaņdarba daļas aptuveni divu stundu garumā spēlēšot bez pauzes.

Reinis Zariņš.

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

– Kā radās ideja koncertam "Sinfonietta Rīga. Bahs, Taveners, Makmilans"? Kādēļ šoruden publikai vēlaties atskaņot tieši šo trīs komponistu skaņdarbus?

R. Zariņš: – Šo programmu šoreiz pilnībā nosapņojis diriģents Normunds Šnē.

Kāpēc tieši šādi, es nemaz neesmu viņam īpaši jautājis, taču programma ir spēcīga, neparasta un reizē pilnībā loģiska: salikums ir klasisks, ar diviem pārdomīgiem un vienu ļoti aktīvu darbu, diviem mūslaiku, vienu baroka darbu. Reizē programmas salikums ir arī konceptuāls, jo visi trīs autori meklēja, turklāt Makmilans joprojām meklē, kā iesniegties pēc iespējas dziļāk aiz Aizkara, ieraudzīt un līdzdalīt Dieva klātbūtni. Arī es kāroju pēc tā paša, un varbūt šīs ilgas pēc dievišķās gaismas tad arī ir koncerta kopsaucējs.

Šī man arī ir pirmā reize, kad vienā koncertā kā solists varu atskaņot veselus divus klavierkoncertus pēc kārtas, tā ka šoreiz patiešām jūtos, ka piedalos pie tā programmas kopsaucēja.

– Kopš Lielajā ģildē valda restauratori un celtnieki, "Sinfonietta Rīga" galvaspilsētā koncertē vien mazās un pavisam mazās zālēs, un pagaidu situācija prasa īpašu mūziķu izturību. Kas valstij ideālā gadījumā būtu jādod mūziķim? Vai šāda ideāla valsts vispār iespējama?

– Gan jau būs mums Rīgā pietiekami laba jauna zāle, un gan jau Ģilde arī būs. Un starplaikā atradīsim, kā "piešauties" tam, kas mums ir pieejams.

Domāju, ka par šo vienkārši nav jēgas cepties. Trūkums nav jāuzskata par normu, protams, nē, taču trūkums ir tas, kas cilvēku māca un motivē daudz aktīvāk par pārpilnību. Saistībā ar koncertzālēm mūsu reģionu centri ir tik skaisti uzplaukuši pēdējos desmit gados, taču, ja mēs būtu sākuši ar jaunu, lielu zāli Rīgā, varbūt nekur tālāk arī nebūtu tikuši.

Trūkums izvērtās par bagātību.

– Kā jūtaties, koncertējot pasaulē, bet vienlaikus arī tik regulāri tiekoties ar klausītājiem Latvijā?

– Ja būtu tikai viens no diviem, tā nebūtu pilnība. Ja es Latvijā vienmēr būtu tikai viesmākslinieks, tā es vienmēr paliktu, ilgodamies vairāk pakavēties uz dzimtās zemes… Bet būtu jālido prom. Un, ja spēlētu tikai un vienīgi Latvijā, tad baidos, ka gribot negribot kļūtu provinciāls savā spēlē un domāšanā, jo visas grūtības norisinātos tepat un visas veiksmes arī tepat, nekāda augstāka izaicinājuma. Šābrīža ārzemju koncerti līdz ar to man ir ļoti noderīgi arī kā manas spēles, domāšanas tests, lai neiesūnotu.

Es gan gandrīz katrā programmā spēlēju arī latviešu mūziku, dažreiz tikai un vienīgi latviešu mūziku, jo patiešām ar to lepojos, un pamanu, ka arī mana publika dažreiz visvairāk ir satriekta, aizkustināta tieši par latviešu autoru skaņdarbiem. Man ir dota mūzika, kas būtībā ir bezvārdu abstrakcija, taču, cik nu varu spriest, vairums manu klausītāju kaut ko no tās nolasa, saņem, saprot – tā, kā ar vārdiem nemaz nevarētu saprast.

Manuprāt, koncertu sakarā vairums no mums domājam, ka ilgojamies pēc izklaides, taču patiesībā mums katram ir nepieciešams daudz vairāk par izklaidi. Un tas, ko es meklēju mūzikā, kuru izvēlos spēlēt publiski, nav ne relaksējoša, izklaidējoša vērtība, ne politiska, bet gan transcendentāla vērtība. Tāda mūzika ir vajadzīga visos laikos – gan karā, gan mierā, jo ideālā gadījumā tā mūs padara ne tik daudz latviskākus, kā cilvēciskākus.

– Par kuru no koncertiem jums pašam pēdējā gadā bijis prieks, gandarījums?

– Domāju, ka paliekošu pēcgaršu atstāja Riharda Dubras Lieldienu darbs "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" [pirmatskaņojums izskanēja 17. martā Latgales vēstniecībā "Gors"], kuru Rihards rakstīja burtiski ar savām asinīm, un es mācījos ar savējām. Mums abiem Lieldienu notikumi ir fundamentāli svarīgi, tāpēc bija liela svētība par tiem tik padziļināti un personīgi meditēt, kā to mudina šis opuss. Otra nozīmīgākā pieredze, iespējams, ir šovakar [6. oktobrī] Londonā kārtējo reizi atskaņotais Mesiāna opuss "Divdesmit skatieni uz Jēzus bērnu". Laikam to gandarījumu jo īpaši lielu dara tieši profesionāļu neticami augstais novērtējums – profesionāļu, kuru mūzikas izpratni es ļoti augstu vērtēju. Laikam tādu ekstāzi publikā es pēc savas spēles vēl nebiju pieredzējis.

– Novembrī Lūznavā, Sabilē un arī Liepājā atkārtosit koncertu "Jānis Šipkēvics un Reinis Zariņš. Latvieši". Ko tas nozīmē jums – latvietim pasaulē?

– Liepājā koncertu, kas skanēs sērijā "Personīgi", sauks "Baltie akordi". Pats galvenais šajā programmā ir dzirdēt Andra Dzenīša mums ar Jāni rakstīto dziesmu ciklu "Baltās dziesmas" ar Aleksandras Lines vārdiem.

Tas ir pats galvenais, jo tas ir izcils darbs! Andris ir uzrakstījis kaut ko gaužām skaistu, trausli spēcīgu, tieši Jāņa unikālajai balsij un tieši tādu, kā man patīk spēlēt. Un Aleksandras dzeja spēj vienlīdz spēcīgi trāpīt gan jaunajai paaudzei, gan rūdītiem klausītājiem. Cikla dziesmas ieskauj nelielas klavieru solo miniatūras, kuras es labprāt atskaņoju arī pats savos koncertos. Otrs iemesls, kāpēc dzirdēt šo programmu, ir Mārtiņa Klišāna piedalīšanās vienā ļoti spēcīgā skaņdarbā, Bendžamina Britena "Otrā kantiklā", kas būtu nosaucams par tādu kā minioperu. Mārtiņš tur ir tēvs, Jānis – viņa dēls. Manuprāt, iespaids ir satriecošs.

– Kur un kādā koncertzālē jums vislabāk patīk koncertēt? Varbūt tā vēl nemaz nav uzcelta, kā, piemēram, Rīgas filharmonija?

– Man patīk koncertēt tur, kur ir mani klausītāji. Kalna virsotnē ar panorāmu līdz apvārsnim, pazemes tunelī, tantes pagalmā, draugu dzīvojamajā istabā, jebkur. Man vislabāk patīk koncertēt tur, kur pēc tam redzu, ka cilvēki ir kaut ko īpašu piedzīvojuši, kaut ko, kas viņiem liek pieklust, būt laimes pilniem, apraudāties.

Viedoklis

Raiens Evanss, "The Guardian" klasiskās mūzikas kritiķis: "Pianistu, kuri var veiksmīgi izpildīt Olivjē Mesiāna agrīno šedevru, kas sarakstīts 1944. gadā, viņa pārdomas par Jēzus dzimšanas nozīmi, ir maz. Latvietis Reinis Zariņš ar šo priekšnesumu sevi apliecināja, viņa vēstījums par mūzikas monumentalitāti un tās intimitāti bija ievērojams notikums. Zariņš spēj izcelt Mesiāna skaļuma galējības – spilgto trakulību pret elpu aizraujošu pianisimo vai pat klusumu. Pianists raksturu kontrastus pastiprina no mežonīgas ekstāzes līdz klusinātai svētlaimei, tādējādi uzsverot mūzikas inženierijas izjūtu – zirnekļa filigrāno tīklojumu pret masīvajiem skaņas tiltiem. Reinis Zariņš, spēlējot no galvas, bez notīm, klausītāju uzmanību saista vairāk nekā divas stundas, un, kaut gan citkārt tās varētu šķist bezgalīgas, koncertā laiks paskrēja nemanot un vienlaikus likās kā apstājies. /../ Mesiāna vēstījums ir cerība: Zariņš to deva."