Ananass uz kārklu krūma. ODIS plates recenzija

Ja man būtu jānosauc visu laiku labākā latviešu popdziesma, tad ilgi nedomājot, atbildētu — grupas ODIS dziesma Hei, mazā. Jā, apzinos, tas varbūt nav profesionāla muzikologa vērtējums, šāds secinājums balstās manās emocijās un bērnības atmiņās. Kā šodien atceros Ziedoņdārzu pie 6. vidusskolas, kur bieži starpbrīžos vai pēc stundām, sēžot ar klasesbiedriem uz soliņa, skaļi dungojām šo melodiju ("Hei, mazā, kāpēc tu neatver logu. Hei! Nesaki nē"). Bet tomēr. Palūkosimies tagad objektīvi.

ODIS "87/88"

Moderno mīlnieku ieraksti

5/5

Ir 1980. gadu vidus, pelēkie un drūmie padomju gadi, kaut kur jau attāli iezīmējas perestroikas kontūras, taču kopumā dzīvojam aiz dzelzs priekškara un tikai sapņojam par krāsainajos ārzemju katalogos redzētajiem kapitālisma brīnumiem — no stilīga apģērba līdz kvalitatīvai sadzīves un audio tehnikai. Un te uzrodas grupa, kas nespēlē skarbo Liepājas roku, nedzied Paula melodijas, nav arī pārāk dziļā underground, bet eleganti, arī tehniski profesionāli adaptē aktuālo amerikāņu elektro/džezfanka, britu sophisti-pop* skaņu Latvijā, precīzāk Ogresgalā — grupas pirmsākumi meklējami Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijas telpās. Tāpēc arī nosaukums — ODIS.

Latvijas klausītājs varbūt ar fanka, ritmblūza mūziku bija pastarpināti iepazinies caur vienkāršoto tā versiju — disko, varbūt kāds ir bijis uz grupas Modo koncertiem, kas septiņdesmitajos gados tika veltīti Stīvijam Vonderam, taču kopumā šī afroamerikāņu funk un soul muzikālā tradīcija mūsu platuma grādos daudziem bija sveša. Tāpēc viens ODIS atpazīstamākajiem dalībniekiem Arnis Mednis trāpīgi saka, ka ar savu daiļradi viņi mēģinājuši uz kārklu krūma uzpotēt ananasu, proti, piedāvāt ko eksotisku auditorijai, kas pieradusi uzturā lietot vienkāršu, tradicionālu muzikālu barību. Starp citu, kaut kas līdzīgs ir noticis arī ar mēģinājumiem Latvijā ieviest britpopu, triphopu vai postpanku. 

Līdz elektrofankam gan ODIS nenonāca uzreiz. Iesākumā kā Deju orķetris ODIS viņi Ogresgala klubā spēlēja populāras dziesmiņas ražas, apkūlības svētkos, aršanas ballēs, Jāņos. Arnim Mednim un bundziniekam Indrim Orubam bija arī pieredze muzicēšanā krogos, un tikai pamazām tika sacerētas pirmās oriģinālkompozīcijas. 

Šajā nule kā izdotajā agrīno ierakstu platē, par kuru paldies jāsaka diviem grupas Rīgas Modes dalībniekiem — Marekam Amerikam un īpaši Kalvim Bormanim (viņš nāk no Ogresgala), dzirdama viena no pašām pirmajām ODIS sacerētajām dziesmām Pagaidām, ko toreiz pasūtināja TV raidījums Sporta laureāts. Ierakstā bungmašīnu Yamaha RX11 programmējis Orubs, elektrisko ģitāru iespēlējis Andris Lūkins, aranžējumu veidojis agrīnā sastāva dalībnieks Ēriks Garkulis, par kura likteni nekas patlaban nav zināms. Mednis pat lūdz atsaukties kādu, kurš zina kaut ko par Garkuļa dzīves gājumu, atrašanās vietu. Dziesma ieskaņota studijā Melodija, izmantojot tolaik aktuālos sintezatorus Yamaha DX7 un Roland JX-8P. To ir būtiski pieminēt, jo tieši uz tādiem pašiem aparātiem savas dziesmas savulaik ierakstīja arī Jumprava. Ar jumpraviešiem grupai ir vēl kāda interesanta saistība — gan Ogre, gan Jumprava atradās uz vienas dzelzsceļa līnijas un bieži abu grupu dalībnieki satikās Rīgas stacijā, kad regulāri no galvaspilsētas devās uz mēģinājumiem. Jāpiebilst, ka šādu aparatūru varēja nodrošināt tikai bagātie padomju laika sovhozi, kas mūziķiem deva telpas un tehnisko bāzi ar nosacījumu — paralēli savām dziesmām regulāri jāspēlē arī deju balles darbiniekiem.

Jaunajā platē pirmo reizi izdotas ODIS agrīnās daiļrades dziesmas, kas agrāk plašākai publikai nebija pieejamas (ar dažiem izņēmumiem). Darbs sniedz plašāku ieskatu Medņa un kompānijas radošajā laboratorijā tieši astoņdesmito gadu vidū, tiesa, pavisam korekti to par kompāniju dēvēt nebūtu — tā bija pilnvērtīga grupa, kuras moto bija Zeme, vējš un uguns, pārtulkojot fanka/progresīvā soula klasiķu Earth, Wind & Fire nosaukumu. "Vai tu dzīvotu, ja zemes nebūtu, vēja nebūtu, uguns nebūtu," aptuveni tā skan Roberta Gobziņa sacerētie vārdi kādā no dziesmām. Gobziņš ir vārdu autors lielākajai daļai šo kompozīciju un arī uzskatāms par teju pilntiesīgu grupas dalībnieku. Tieši viņš savās diskotēkās aktīvi mēģināja «iebarot» publikai ODIS mūziku, kopā viņi apceļoja arī attālākas PSRS nomales — Roberts kā dīdžejs, ODIS kā grupa. Skaņdarbā Melno zivju deja dzirdamas Ņujorkas metro skaņas un pasažieru čalas — kā tāls, viegli sirreāls sapnis par fanka un džeza dzimteni Ameriku. Šo «lauka ieraksta» (field recording — angļu val.) fragmentu ieskaņojis Gobziņš, un tas organiski ieausts ODIS mūzikā.

ODIS vinilplates vāks. 

Foto: Publicitātes

Diemžēl plates prezentācijā no agrīnā sastāva piedalījās tikai Mednis, pārējie mūziķi sabloķējušies, jo viss acīmredzot tomēr nav ticis līdz galam izrunāts. "Šis viss kaut kā izskatās pēc kārtējā Arņa "biznesa" projekta," skumji atklāts ir Lūkins, lai arī par plates izdošanas faktu ir priecīgs un gandarīts.

ODIS nekļuva par masveida fenomenu, viņu augstākais panākums Mikrofona aptaujā bija 45. vieta ar Šodien ārā saulains laiks, bet, klausoties šos agrīnos ierakstus, ir skaidrs, ka grupa bija stipri priekšā savam laikam. Šodien, kad globālas skaņas adaptācija vairs nevienu nepārsteidz, kļūst skaidrs, cik drosmīgs astoņdesmitajos bija mūziķu mēģinājums. Šī plate palīdz to ieraudzīt no jauna.

*popmūzikas apakšžanrs, kas apvieno džeza, blue-eyed soul un softroka elementus

Arnis Mednis. 

Foto: Publicitātes

Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu "Ir".